Viņai tas bija ļoti svarīgi. Viņa gribēja, lai visi, ko viņa mīl, mīlētu Patriku un visi, ko mīlēja Patriks, mīlētu arī viņu.
Ieelpa. Izelpa. Ieelpa…
– Aizmirsti par to, – Elena skaļi sacīja.
Atteikusies no mēģinājuma piekļūt savai augstākajai esībai, viņa izņēma no sudraba trauka šokolādes konfekti un ļāva tai lēni izkust mutē. Šokolāde tur bija nolikta ārstnieciskos nolūkos. Tā iekustināja tādus neirotransmiterus kā endorfīni un serotonīns, radīja labsajūtu un pat eiforiju. Kā sacīja Džūlija, tas viss bija tikai sarežģīts izteiciens, kas nozīmēja, ka šīs konfektes garšoja labi.
Uz mirkli aizvērusi acis, Elena sajuta sejā saules siltumu. Viņa bija atlaidusies guļamkrēslā, kur parasti sēdēja klienti. Viņa bieži mēdza tur sēdēt un iztēloties, kā šie cilvēki jutās, redzot viņu sev pretī. Vai viņi kādreiz pamanīja viņas šaubas vai, vēl ļaunāk, niecīgumu? Vai viņa, tur sēdēdama, izskatījās muļķīgi, ja viņas kājas bija tik lietišķi un eleganti sakrustotas? Vai saule, kas iespīdēja pa logiem, izcēla sīkos matiņus un grumbiņas ap viņas lūpām?
Elena bija gatava saderēt, ka Patriks, būdams darbā, noliekdamies, lai vērīgi ieskatītos savā teodolītā, un augstu paceldams vienu roku, ne mirkli nejutās bikls. Tomēr tādā maigā profesijā kā šī viss bija citādi. Daudzi joprojām uzskatīja, ka Elena ir kaut kas līdzīgs burvei, pūšļotājai vai krāpniecei. Reiz viņa bija satikusi kādu senu draudzeni, kura neviltotā pārsteigumā bija noprasījusi: "Nevar būt, ka tu vēl aizvien noņemies ar tām hipnozes būšanām?", it kā tas būtu bijis tikai tāds uzjautrinošs, neilgs dzīves posms. "Tas ir mans darbs," Elena bija atbildējusi, taču draudzene, korporatīvo uzņēmumu juriste, uztvēra to kā joku un pieklājīgi pasmējās.
Patiesībā tas bija kaut kas vairāk par darbu. Tā bija viņas kaislība, aicinājums, arods.
Guļamkrēsls vēl aizvien bija silts pēc pēdējās klientes, kura tur bija sēdējusi. Debora Vandenberga, sieviete, kura cieta no neizskaidrojamām, mokošām sāpēm labajā kājā, ja viņai nācās nostaigāt ilgāk par desmit minūtēm. Pirms ierašanās pie Elenas viņa bija apmeklējusi fizioterapeitus, ortopēdus un sporta ārstus; viņai bija veikts rentgens, magnētiskās rezonanses pārbaude un ķirurģiska operācija izmeklēšanas nolūkos. Izskatījās, ka sāpēm nav nekāda fiziska iemesla. Mediķi būtībā bija paraustījuši plecus un noteikuši: piedodiet, mēs nezinām.
– Es biju ļoti aktīva, – viņa bija stāstījusi Elenai. – Man patika pastaigas brīvā dabā. Tagad dažkārt gadās dienas, kad man ir tik slikti, ka ir grūti pat aiziet uz veikalu. Šīs sāpes ir pārvērtušas gandrīz visu manu dzīvi.
– Ar hroniskām sāpēm tā mēdz notikt, – Elena apstiprināja.
Viņa pati nekad nebija izjutusi kaut ko tādu, taču gadu gaitā tik daudzi klienti viņai bija stāstījuši par sāpēm, kas kā rūsa nežēlīgi saēda visus dzīves vienkāršos priekus.
– Bet varbūt es spēšu palīdzēt, – viņa bija piebildusi.
– Visi domā, ka spēs palīdzēt, – Debora pieklājīgi un ciniski pasmaidīja, – un tad viņi atmet ar roku.
Elenai šķita, ka viņa nedaudz līdzinās Džūlijai. Gara auguma, pārliecināta, ar īsiem, tumšiem matiem, puiciski gracioza, viņa atlaidās krēslā, savijusi kopā garās, melnos džinsos ietērptās kājas.
Viņa bija ieminējusies, ka labprāt gatavo ēst, un tāpēc iepriekšējā seansa laikā Elena bija viņai likusi iztēloties plīts slēdzi, ko var pagriezt, lai samazinātu sāpes.
Šodien, tiklīdz abas bija apsēdušās, Debora pateica Elenai, ka šorīt, šķērsojot stāvvietu, viņai, iespējams, bija izdevies pagriezt sāpes par vienu iedaļu mazākas.
– Bet es to droši vien tikai iztēlojos, – viņa piebilda, it kā pēkšņi būtu sākusi šaubīties. Jau pašā sākumā viņa bija skaidri pateikusi, ka ir skeptiski noskaņota. Pēdējā seansa beigās viņa ar zināmu lepnumu bija secinājusi: – Jūs mani nenohipnotizējāt pavisam, es visu laiku saglabāju pilnu apziņu.
– Tas ir labi, – Elena atteica. (To viņai nācās dzirdēt daudz, un bieži no klientiem, kuri vēl tikai pirms dažiem mirkļiem bija siekalojušies ar pavērtām mutēm, nepārprotami atrazdamies dziļā transā.)
– Šodien mēs pastrādāsim ar vēl vienu slēdzi, – Elena sacīja. – Manuprāt, mēs to varētu nosaukt par jūsu labā spēka slēdzi.
Deboras lūpas savilkās vieglā, nicīgā smīnā.
– Izklausās ļoti… mīļi.
– Es domāju, ka jums tas patiks, – Elena stingri attrauca, nelikdamās ne zinis par smīnu. Aiz noraidošās attieksmes slēpās bailes.
Viņa bija izmantojusi ātru, vienkāršu paņēmienu – aizvien dziļāku atslābināšanos, ejot lejā pa kāpnēm, – un noskatījusies, kā Deboras sejas asie vaibsti kļūst maigāki. Transā viņa izskatījās daudz jaunāka (jo, par spīti Deboras skepsei, viņa pavisam noteikti ieslīga transā). Sievietes seja izlīdzinājās, tajā parādījās kaut kas trausls un atkailināts, kas kontrastēja ar viņas aizkaitinājuma pilno pašpārliecību apziņas brīžos. To redzot, Elenu pārņēma mātišķīgas jūtas.
– Es gribu, lai jūs atceraties laiku, kad esat jutusies pārliecības vai prieka pārpilna, – viņa sacīja. – Pārsijājiet savas atmiņas, lai atrastu vienu mirkli, kas būtu pati pilnība. Kad tas būs noticis, pamājiet.
Viņa gaidīja, vēroja un tikmēr pati kavējās atmiņās par to pilnības mirkli, kad pirmo reizi bija pamēģinājusi kādu nohipnotizēt. Vienpadsmit gadu vecumā viņa bija sēdējusi šai pašā istabā kopā ar vecmāmiņu, mātes māti, kura uzskatīja, ka viss, ko Elena darīja, bija iespaidīgs. Elena nesen bija izlasījusi bibliotēkā atrastu grāmatu "Kā nohipnotizēt ikvienu", un vecmāmiņa bija piekritusi kļūt par viņas pirmo klienti. Svārsta vietā Elena bija izmantojusi kaklarotu un noskatījusies, kā vecmāmiņas brūnās acis grumbainajā sejā tam seko šurpu turpu, šurpu, turpu.
– Tev tas ļoti labi padodas, – pēc tam, kad Elena bija atskaņojusi ierakstu, vecmāmiņa bija secinājusi, samirkšķinādama acis neviltotā pārsteigumā. Varēja skaidri manīt, ka šis apgalvojums ļoti atšķiras no viņas ierastās aizrautīgās sajūsmas. – Manuprāt, tev varētu būt talants.
Manuprāt, tev varētu būt talants…
Tie bija visjaukākie, vispārsteidzošākie vārdi, kādus vien varēja iedomāties. Gluži kā filmās, kad supervaroņi atklāj savas spējas. Vai varbūt tā jutās mūķenes, pirmo reizi izdzirdējušas Dieva spokaino, valdzinošo balsi čukstam viņu jaunavīgajās ausīs.
Debora, joprojām neatvērdama acis un viegli pietvīkusi, pamāja, liekot manīt, ka ir atradusi savu īsto brīdi. Interesanti, ko gan Debora atcerējusies, Elena uz mirkli ieprātojās.
– Šī sajūta, ko jūs šobrīd atceraties, ir tieši tā pati sajūta, ko es gribu jums iemācīt piesaukt ikreiz, kad vien jums to vajadzēs. Ikreiz, kad iespiedīsiet īkšķi labajā plaukstā,
