cerējusi sagaidīt apbrīnu un pat bijību par hipnoterapijas iespējām. Viņa pakasīja plaukstas locītavu. (Aizkaitinājums allaž izpaudās kā nieze labajā plaukstas locītavā, tieši tur, kur bērnībā viņai bija uzmeties dermatīts.)
– Es saviem klientiem nelieku neko darīt, – viņa sacīja. – Es viņiem palīdzu apiet kritikas faktoru un bez traucēkļiem piekļūt savai zemapziņai. Mana kliente piedzīvoja to, ko sauc par mazo satori. Dzenbudismā tā dēvē apgaismību.
Elena atsauca atmiņā Rozijas seansa noslēgumu. Pēc tam, kad Rozija bija nonākusi pie atklājuma par savām kāzām, Elena viņai paziņoja:
– Iznākot no transa, jūs būsiet mierīga un savaldīga un spēsiet izlemt, ko vēlaties darīt turpmāk.
Iznākusi no transa, Rozija bija samirkšķinājusi acis un tūlīt pacēlusi roku, lai paskatītos uz savu saderināšanās gredzenu. Novilkusi to no pirksta, viņa bija saņēmusi gredzenu pirkstu galos un ziņkāri nopētījusi kā savādu, nepatīkamu laboratorijas paraugu. Tad viņa bija uzsmaidījusi Elenai un pateikusi:
– Vai zināt ko? Šis gredzens man nemaz nepatīk.
– Piedod. Es negribēju tevi kritizēt, – Patriks sacīja. – Es laikam pārāk identificējos ar to vīrieti.
– Būs jau labi, – Elena atteica. Pirmo reizi starp viņiem bija pavīdējis viegls aizkaitinājums. Tam bija jānotiek, viņa sev sacīja. Nevajag uztraukties.
– Es reiz noskatījos vienu tādu izrādi, – viņš turpināja. – Tu jau zini, tādu, kur no skatītāju zāles tiek izsaukti cilvēki, lai viņus nohipnotizētu. Esmu spiests atzīt, un ceru, ka tas tevi neaizvainos: tie hipnotizētāji uz skatuves ļoti atšķiras no īstiem hipnoterapeitiem, tādiem kā tu, bet man tas viss ļoti nepatika.
Viņš izskatījās tik vainīgs, ka Elena pasmaidīja.
– Tas nekas, – viņa sacīja. – Viņi dara kaut ko pavisam citu.
– Man ļoti nepatika viņu muļķīgās sejas. – Patriks demonstratīvi atšļuka krēslā un ļāva zodam noslīgt uz krūtīm. Tad viņš no jauna izslējās un iemalkoja vīnu. – Viņi izskatījās tik nožēlojami. Radās iespaids, ka hipnotizētājs šos cilvēkus bija sazāļojis un varēja piespiest viņus darīt visu, ko vien pats vēlējās.
– Patiesībā nevarēja vis. Viņi joprojām valdīja pār sevi. Viņš tikai palīdzēja šiem cilvēkiem ļaut sev vaļu, – Elena iebilda.
– Man patīk pašam visu kontrolēt, – Patriks nerimās. – Tieši tāpēc es nekad nemēdzu daudz dzert un nekad neesmu lietojis narkotikas. Vienkārši izsakoties, es gribu visu laiku pats atrasties pie stūres. – Viņš uz brīdi apklusa, saņēma pirkstu galos vēl vienu olīvu un tad uzmanīgi nolika to uz šķīvja sev priekšā. Patrika skatiens ne mirkli neatrāvās no olīvas. – Tieši tas visā šajā padarīšanā ar Saskiju man riebjas visvairāk. Viņa visu kontrolē. Viņa ietekmē manu dzīvi, man nav nekādas teikšanas, un es tur neko nevaru darīt. Tāpēc, lūdzu, piedod, ja es viņas dēļ dažreiz izturos drusku ērmīgi. Saproti, kad mēs par viņu runājam, rodas sajūta, ka viņa atrodas vienā telpā ar mums.
Patriks raudzījās uz Elenu tikpat lūdzoši un izmisīgi kā tie daudzie klienti, kuri nāca pie viņas, lai rastu kādu risinājumu, vienlaikus nemaz necerēdami, ka viņa spēs kaut ko piedāvāt, un Elena pēkšņi sajuta sīku līdzjūtības dūrienu. Pirmajā vakarā, runādams par savu vajātāju, viņš bija tikai izlicies bravūrīgs. Protams, tas viss bija atstājis nelāgas pēdas; viņš bija vajāšanas upuris! Cik ārkārtīgi neiejūtīgi, ka viņa līdz šim par to pat nebija iedomājusies. Viņa bija tik ļoti ieinteresējusies par Saskiju un pūlējusies izprast viņas rīcības motīvus, ka nemaz nebija iedomājusies, kādu iespaidu tas viss bija atstājis uz Patriku. Elena bija izturējusies tā, it kā vienīgi sievietes spētu izjust patiesas emocijas, it kā vīrieši kaut kādā ziņā būtu vienkāršāka dzīvības forma.
– Piedod, – viņa ierunājās. – Uzdodama visus tos jautājumus par Saskiju, es pat neiedomājos, ka tev par viņu nemaz negribas runāt. Ņemot vērā, kā tas tevi noteikti ietekmē – tā tam būtu jābūt –, nu, acīmredzot es nemaz nesaprotu, kāda tad ir sajūta.
Patriks lūkojās viņai tieši acīs. Varēja manīt, ka viņš cenšas paust kaut kādas sarežģītas izjūtas. Iespējams, viņš šobrīd piedzīvoja pats savu mazo satori.
Viņš paliecās uz priekšu. Elena darīja tāpat. Labi. Viņš tūlīt kaut ko atklās. Viņu attiecības nonāks jaunā, dziļākā, garīgākā, pilnīgākā līmenī.
– Vai gribi uz dažām minūtēm uziet augšstāvā? – Patriks jautāja.
– Es domāju, ka viņš man tūlīt pateiks kaut ko dziļu un nozīmīgu, bet izrādījās, ka viņš grib tikai uz ātru roku nokniebties. Un viņa dēls bija turpat. Lai nu kas, bet sekss man tobrīd nebija ne prātā!
– Toties viņiem tas vienmēr ir prātā, – pamācīja Elenas draudzene Medlina.
Viņas sarunājās pa telefonu. Elena savā kabinetā kārtoja dokumentus, un, spriežot pēc šņākoņas un grabēšanas, Medlina gatavoja maltīti, droši vien kaut ko izsmalcinātu un bioloģiski tīru. Ap viņas grūtnieces vidukli droši vien bija apsiets puķains priekšauts. Medlina starodama gaidīja savu otro bērnu. Divdesmit gadu vecumā viņas ar Elenu bija mitinājušās vienā dzīvoklī. Tolaik, iedomājoties vien par puķainu priekšautu, Medlina būtu vai plīsusi no smiekliem.
Elenai bija gribējies piezvanīt Džūlijai, taču viņa bija secinājusi, ka tagad, kad viņas attiecības ar Patriku aizvien vairāk nostiprinājās, Džūlijas interese par Patriku bija gandrīz nemanāmi mazinājuies. Arī pirms Džūlijas laulības šķiršanas viņa allaž bija tā draudzene, kurai drīzāk varēja piezvanīt grūtos brīžos, nevis tad, kad viss noritēja labi. Tagad, kad Patriks oficiāli bija kļuvis par Elenas draugu, ikreiz, kad Elena par viņu ierunājās, Džūlijas balsī jautās gandrīz netverams nicinājums. Protams, ja vien netika runāts par viņa jukušo draudzeni Saskiju; par to Džūlijai ļoti patika klausīties. Nevarēja sacīt, ka viņa negribētu, lai Elena ir laimīga; gluži vienkārši viņa uzskatīja, ka par laimi nav vērts pat runāt.
Toties Medlina bija tā draudzene, kura no visas sirds uztraucās, toties grūtos brīžos kļuva bezcerīgi bezpalīdzīga. Izdzirdusi otra balsī kaut vai tikai ietrīcamies emocijas, viņa krita panikā un steigšus sāka runāt par kaut ko citu.
– Tā nav taisnība. Tas ir banāls priekšstats, – Elena iebilda Medlinai. – Es esmu satikusies ar vīriešiem, kuri vispār nedomā par seksu. Turklāt es nupat aptvēru, ka man jābeidz domāt par viņu kā par vīrieti un jāuztver viņš kā indivīds, kā vēl viena cilvēciska būtne.
– Tas vien, ka viņam gribējās seksu, vēl nenozīmē, ka viņš nav cilvēks.
Šķiet, Medlina nebija sapratusi, par ko viņa runā.
– Jā, bet tad, kad mājā bija arī viņa dēls?
– Nu, ja tu grasies dzīvot ar viņu kopā, pastāv iespēja, ka tev nāksies ar to samierināties.
– Vai tad vecāki
