kas te īsti nebija kārtībā. Elenai radās sajūta, ka Rozija viņai melo. Protams, cilvēki vienmēr meloja, vai nu apzināti, vai arī neapzināti.
– Vai jūs gribat izbeigt smēķēt? – Elena noprasīja.
Rozija iepleta acis.
– Protams!
– Vai zināt, dažreiz zemapziņā pastāv šķēršļi, kas neļauj mums atbrīvoties no kāda ieraduma. Manprāt, mēs šodien varētu paveikt kaut ko nedaudz atšķirīgu un papētīt šo jomu.
– Protams, – Rozija nopūtās. – Kaut gan es jums varu pateikt, ka tur nav nekā noslēpumaina. Man vienkārši trūkst gribasspēka.
– Nu, paskatīsimies. – Elena uz mirkli apklusa, mēģinādama izlemt, kādu paņēmienu izmantot. Tad viņai prātā iešāvās īsti piemērota metafora. – Kādu krāsu jūs būtu labprātāk izvēlējusies savām līgavas māsām?
– Zilo, – Rozija tūlīt atteica.
– Labi. Vai jūs varētu uz sienas izvēlēties kādu vietu, uz kuru koncentrēt uzmanību? Kur vien vēlaties?
Rozija nopūtās, paraustīja plecus un palūkojās apkārt. Tad, ar skatienu ieurbusies tai pašā tālākajā labajā telpas stūrī, ko mēdza izvēlēties gandrīz visi, viņa paziņoja:
– Gatavs.
– Drīz jūs samirkšķināsiet acis.
Rozija samirkšķināja acis.
– Tieši tā, – Elena sirsnīgi sacīja. – Un agri vai vēlu jūsu acis aizvērsies. Tas varētu notikt uzreiz vai pēc neilga brītiņa.
Rozija aizvēra acis.
Elena vēroja, kā cilājas Rozijas krūtis, un pamazām sāka elpot vienā ritmā ar klienti. Tad viņa ierunājās strauji un vienmērīgi, iztēlodamās, ka viņas vārdi ieplūst Rozijas prātā gluži kā šķidrums no trauka.
– Varbūt jūs varētu iztēloties sienu. Diemžēl man jāteic, ka tā ir aprikožu krāsā. Par laimi, jūs to patlaban pārkrāsojat skaisti zilu. Jūsu ota ritmiski kustas augšup un lejup. Augšup… un… lejup. Augšup… un… lejup.
Pārāk sarežģīti? Elena bija atklājusi, ka ar metaforām vajadzēja uzmanīties. Vīrieši bieži vien uztvēra visu pārāk burtiski. Vīriešu dzimuma klients vēlāk varētu pateikt: jums vajadzēja vispirms likt man uzklāt gruntējumu. Sievietēm bija nosliece aizdomāties par citām lietām. Viena no viņas pirmajām klientēm bija teikusi, ka viņai ļoti patīk cepināties saulē, un Elena, nospriedusi, ka ir izvēlējusies pavisam drošu metodi, bija sākusi runāt par gulēšanu tropu pludmalē. Vēlāk kliente bija atzinusies, ka visu seansa laiku pūlējusies izvēlēties sev vispiemērotāko peldkostīmu.
Elena vēroja, kā Rozijas acis aiz plakstiņiem strauji grozās. Viņas ķermenis saspringa: pleci uzrāvās, rokas ieķērās krēsla malās, pirksti iespiedās dziļi ādā. Aiz loga pāri saulei aizpeldēja mākonis, un gaismas stars atspīdēja Rozijas masīvā saderināšanās gredzena briljantos.
– Ikreiz, redzot, kā kustas ota, sajūtiet, kā jūsu ķermenis aizvien vairāk atslābst. Jūs droši vien manīsiet, ka sākat elpot vienā ritmā ar otas kustībām. Augšup… lejup… ieelpa… izelpa… augšup… un… lejup. Ieelpa… izelpa.
Viņa redzēja, ka Rozijas mazo, melno feju zābaciņu purngali pavēršas uz āru. "Vēro viņu kājas," Flins savulaik bija mācījis. "Tās viņus nodod."
– Siena ir gandrīz pabeigta. Kad tā būs kļuvusi viscaur zila… vai varbūt nedaudz vēlāk… jūs sajutīsieties tik burvīgi atslābinājusies kā vēl nekad.
Rozijas mute pavērās, seja atslāba, galva nokārās uz vienu pusi. Dažas no viņas klientēm, uzzinot, kā izskatījušās transa laikā, noteikti būtu šausmu pārņemtas. Elena par to nevienam nemēdza ieminēties arī tad, ja runāja ar citiem hipnoterapeitiem. Šķita, ka tas ir kaut kas ārkārtīgi personisks, kas viņai ir kopīgs ar saviem klientiem.
Labi, Elena, ko tieši tu grasies darīt ar zilo sienu sev priekšā?
Viņa to zināja. Dažreiz strādājot viņa jutās neveikla un samocīta. Citkārt, piemēram, šodien, viss norisinājās dabiski un plūstoši. Arī viņu pašu bija pārņēmis viegls transs. Viņa bija nonākusi tā dēvētajā "zonā".
– Rozij, jūs spējat pārvērst šo sienu par krāšņu, tumši zilu aizkaru, līdzīgu skatuves priekškaram. Un aiz šī aizkara jūs gaida kāds nozīmīgs cilvēks. Es nezinu, kurš tas ir, taču šis cilvēks ir ļoti gudrs, un jūs viņam pilnīgi uzticaties. Tūlīt jūs atvilksiet aizkaru, un šis cilvēks jūs jau gaidīs. Varbūt viņš pat panāksies uz priekšu, lai jūs apskautu.
Viņa nogaidīja un vēroja.
– Vai jūs esat kopā ar šo cilvēku?
Rozija pacēla labo rādītājpirkstu; abas bija vienojušās, ka šāds signāls nozīmēs "jā".
– Es ticu, ka šis cilvēks vēlas jums kaut ko pavēstīt. Varbūt viņš varēs pateikt, kāpēc jums ir tik grūti pārstāt smēķēt, vai dos spēku atteikties no šī ieraduma. Tagad es nedaudz paklusēšu, kamēr jūs paklausīsieties, ko viņš saka.
Saulei priekšā atkal aizslīdēja mākonis, un telpu piepildīja siltums. Elena juta, ka viņas krūtis cilājas tieši Rozijas elpas ritmā. Rozijas seja vēl aizvien izskatījās neizteiksmīga, tomēr viņa bija sākusi kodīt lūpu.
Pēc neilga brīža Elena atkal ierunājās.
– Rozij, – viņa sacīja, – varbūt jūs gribētu man pastāstīt, ko esat uzzinājusi. Protams, ja vien vēlaties man to teikt.
Rozija mirkli klusēja. Tad viņa sāka runāt. Viņas piesmakusī balss skanēja monotoni un lēni.
– Es negribu ar viņu precēties, – viņa sacīja. – Lūk, kāpēc es negribu pārstāt smēķēt… tāpēc, ka negribu precēties.
Elena strauji savilka uzacis, un viņas skatiens aizslīdēja pie mirdzošajiem briljantiem Rozijas pirkstā.
– Patiesībā man viņš nemaz tik ļoti nepatīk, – Rozija piebilda.
– Tā, šis ir mans dēls Džeks!
Patriks stāvēja Elenas priekšnamā, uzlicis plaukstas uz dēla kalsnajiem pleciem.
– Nu, sveiks, Džek! Kā tev klājas? – Elena runāja tieši tā, kā bija baiļojusies: kā bibliotekāre, kura lasa bērniem pasakas.
– Labi, paldies. – Zēns aši uzmeta Elenai skatienu un atka novērsās. Viņam bija tādas pašas nedaudz iegarenas, gaiši zaļas acis kā tēvam. Biezie, gaišie mati bija gari, izspūruši un virs ausīm apcirpti kā sešdesmito gadu rokzvaigznei.
– Labi! Nu, tad jau… lieliski! Ceru, ka tev garšo sviestmaizes ar desu. – Sev par priecīgu atvieglojumu, Elena
