gala līdz viņiem atplūda prāmja taures skaņas. Aiz muguras atskanēja soļi. Abi pagriezās un ieraudzīja sievieti tumšā, lietišķā kostīmā un baltos sporta apavos, kura pa taciņu nāca uz viņu pusi.
– Tā taču nav… – Elena iesāka.
– Nē, – Patriks pārtrauca. Kad sieviete bija nonākusi laternas gaismā, viņa seja noskaidrojās.
Abi turpināja klusēt. Elena domāja par to, kā, dzīvojot kopā ar Džonu, bija noslēgusi tik milzīgu savas personības daļu. Ja viņa vēlējās, lai šīs attiecības izdotos, viņai vajadzēja atgrūst visas durvis līdz galam vaļā. Lai ielaistu gaismu! Gaisu! Nu labi, Elena, pietiks aizrauties ar metaforām par mājām!
– Man patiešām ļoti patīk tas, ar ko es nodarbojos, – viņa atkal uzrunāja Patriku. Viņas balss vēl aizvien lika noprast, ka viņa mēģina aizstāvēties. Viņa apzināti centās atbrīvoties no šī toņa, vienkārši būt. – Turklāt man tas ļoti labi padodas.
Patriks uzjautrināts iesāņus uzmeta viņai skatienu.
– Vai tu esi hipnoterapeitu karaliene?
– Esmu gan.
– Kāda sagadīšanās! Es esmu mērnieku karalis.
– Nopietni?
Patriks nopūtās.
– Nē, ne gluži. Drīzāk jau mērnieks no pagātnes.
– Kāpēc?
– Visas tās jaunās tehnoloģijas mani nemaz nesajūsmina. Man vēl aizvien daudz labāk patīk visu zīmēt ar roku. Tāpēc es strādāju lēnāk. Neesmu tik izveicīgs. Kā labprāt mēdz atgādināt mans jaunākais brālis, konkurences ziņā tas ir liels trūkums.
– Vai arī viņš ir mērnieks?
– Nē, lietišķās grafikas speciālists, tomēr ļoti zinošs tehnoloģiju jomā. Vai arī tu tāda esi?
– Ne gluži, tomēr man tiešām patīk meklēt kaut ko ar Google. Es laikam to daru katru dienu. Google meklētājs ir mans orākuls.
– Ko tu tur meklēji šodien?
Šodien Elena bija meklētājā ierakstījusi "satikšanās ar atraitni; kā izvairīties no kļūmēm" un "pabērni – katastrofa?".
Un pēc tam: "Kā izārstēt kapilāru plīsumus ap degunu."
– Ak, uzreiz pat nespēju iedomāties, – viņa izvairīgi atmeta ar roku. – Tas bija kaut kas nenozīmīgs. – Viņa atkal ķērās pie pirmītējā sarunas temata. – Kāpēc tu nolēmi kļūt par mērnieku?
– Karšu dēļ, – Patriks nekavējoties atbildēja. – Man vienmēr ir ļoti patikušas kartes. Man patīk precīzi zināt, kur es atrodos attiecībā pret visu pārējo. Arī mans tēvocis bija mērnieks, un reiz, kad biju vēl mazs, viņš man sacīja: "Patrik, tev piemīt laba orientēšanās spēja, no tevis iznāktu labs mērnieks." Es viņam pajautāju, ko tāds mērnieks dara, un viņš paskaidroja šādi: mērnieks nosaka lietu atrašanās vietu uz zemes attiecībā pret jebkuru citu lietu virs vai zem šīs virsmas. Tieši ar tādiem vārdiem. Tie aizķērās man prātā un nez kāpēc trāpīja tieši mērķī. Es nodomāju: jā, tieši to es darīšu.
– Mana orientēšanās spēja droši vien ir briesmīga, – Elena piezīmēja. – Es neapjēdzu, kur atrodos attiecībā pret jebko citu. Piemēram, šobrīd es nemaz nevarētu parādīt, kurā virzienā atrodas manas mājas.
Patriks norādīja pāri viņas plecam.
– Uz ziemeļiem. Tur.
– Kā teiksi.
– Vai tev ir papīrs? – Patriks apjautājās. – Es tev uzzīmēšu karti.
Elena allaž cītīgi gādāja, lai viņai somā līdzi vienmēr būtu skaists pierakstu bloknots cietos vākos un pildspalva, lai varētu pierakstīt visas prātā ienākušās domas, idejas darbam un tā tālāk. Viņa uzmanīgi izplēsa lapu un iedeva Patrikam. Viņa negribēja, lai Patriks lasītu viņas nejaušos kricelējumus;
lielākā daļa no tiem bija īsts garlaicības iemiesojums.
Patriks izvilka no kabatas tievu zelta tintes pildspalvu.
– Tā ir mana vectēva Parker pildspalva. Pēc tās es būtu gatavs ieskriet degošā mājā.
Viņš uzlika papīra lapu uz viņas piezīmju bloknota, atbalstīja to sev pret ceļgalu un stūrī uzzīmēja vecmodīgu kompasu. Tad sāka aši skicēt ostas nelielos līčus un izliekumus. Piezīmēja prāmi un jahtas, Ostas tiltu un Operas namu. Šķita, ka viņas acu priekšā parādās sena dārgumu karte.
– Te mēs ēdām vakariņas. – Viņš uzzīmēja nelielu restorāna attēlu. – Te mēs noskatījāmies to briesmīgo izrādi. Un tagad mēs dosimies uz Ziemeļu pludmalēm. – Viņš uzskicēja pludmali un divstāvu namu. – Te ir tava māja. – Viņš uzrakstīja: Elenas hipnotiskā māja. – Un nu mēs dodamies atpakaļ uz zaļo Ziemeļu piekrasti, un te ir mana māja. – Viņš uzrakstīja: Patrika un Džeka nekārtīgā vīru būda. Viņam bija skaists rokraksts; tas atsauca atmiņā citu, daudz izsmalcinātāku laikmetu.
Elena vēl ne reizi nebija viesojusies Patrika mājā. Vai tā tiešām varēja būt būda?
– Un te mēs pirmo reizi satikāmies, – viņš turpināja zīmēt. – Un man liekas, ka tas tad arī varētu būt viss. Ā… vēl tikai šis. – Līdzās ostai viņš uzvilka mazītiņu krustiņu un pierakstīja: MĒS ESAM ŠEIT.
– Tā ir visskaistākā karte, kādu jebkad esmu redzējusi, – Elena godīgi atzinās. Līdz šim viņa nekad nebija interesējusies par kartēm, taču nu bija skaidrs, ka šo karti viņa glabās mūžīgi.
Pār Patrika seju pārlaidās viegla ēna. Tā uzradās un pagaisa tik ātri, ka viņa pat nepaguva saprast, vai tās bija skumjas, dusmas vai varbūt mulsums. Bet varbūt viņa to bija tikai iztēlojusies.
Tad Patriks viņai uzsmaidīja.
– Šoreiz tev par to nebūs jāmaksā, dārgā.
Elenas sirds izkusa un izplūda pa visām malām.
Man ir tāda kaste.
Dažreiz man šķiet: ja es to aizmestu prom, varbūt man izdotos mitēties. Reiz es pat saņēmos tiktāl, lai to aiznestu līdz atkritumu tvertnei. Atvērusi tvertnes vāku, es sajutu pūstoša ēdiena smaku, izdzirdēju mušu sīkšanu un nodomāju: tie nav nekādi atkritumi, tā ir mana dzīve.
Šovakar es viņus izlaidu no acīm. Viņi grasījās doties kaut kur uz Milsona ragu vai Kiribili. Man gribējās ēst, un tāpēc es nemaz necentos braukāt apkārt, lai sameklētu viņa automašīnu. Atgriezos mājās, ēdu sardīnes ar grauzdiņiem un skatījos amerikāņu detektīvseriālu, nolikusi kasti uz grīdas sev blakus.
Ikreiz,
