tev gadās arī sarežģīti klienti? – Patriks pagriezās uz sāniem un atbalstīja galvu plaukstā. – Tādi, kurus ir ļoti grūti nohipnotizēt?
– Gandrīz ikviens zināmā pakāpē pakļaujas hipnozei, – Elena paskaidroja, – taču dažiem šajā jomā, šķiet, piemīt lielāks talants, jo viņiem ir laba iztēle un viņi spēj pa īstam koncentrēties un kaut ko iztēloties.
– Ha, – Patriks novilka. – Interesanti, vai arī es to spēju? – Es varu pārbaudīt, cik viegli tu esi ietekmējams, – Elena piedāvāja. Juzdamās visnotaļ pacilāta, viņa notupās uz ceļgaliem; viņai nemūžam nebūtu izdevies izdarīt kaut ko tādu ar Džonu.
Patriks lūkojās viņā.
– Vai tas ir kaut kas līdzīgs lētticības pārbaudei?
– Nē, nē, tas ir tikai neliels vingrinājums, lai tu aptvertu savas iztēles spēku. Atslābinies! Tas nav nekas neparasts. Tu droši vien to esi jau darījis kādā tirdzniecības konferencē vai kaut kur citur.
– Labi. – Patriks notupās viņai pretī un drosmīgi iztaisnoja plecus. Viņa līdzeklis pēc skūšanās jau bija sācis smaržot pazīstami, tomēr vēl aizvien pietiekami neierasti, lai tas šķistu uzbudinoši. – Vai man jāaizver acis?
– Nē. Vienkārši saliec rokas tā. – Elena savija pirkstus kā lūgšanā un tad pacēla abus rādītājpirkstus, lai tie atrastos viens otram līdzās, tomēr nesaskartos. Patriks izdarīja tāpat un ieskatījās viņai acīs. Tas šķita ļoti seksīgi.
– Tagad iztēlojies, ka tavus pirkstus kopā velk spēcīgs magnēts. Tu cīnies, taču nespēj noturēties pretī. Skaties uz saviem pirkstiem. Magnēts kļūst spēcīgāks. Vēl spēcīgāks.
Tas ir pārāk stiprs – lūk.
Patrika pirkstgali sakļāvās kopā.
– Redzi? Tava zemapziņa noticēja, ka šis magnēts patiešām pastāv.
Patriks skatījās uz saviem pirkstiem, kuri vēl aizvien bija saspiesti kopā.
– Nu ko. Jā. Tas ir… es nezinu. Šķiet, sajūta bija reāla, tomēr tikai tāpēc, ka es klausīju tam, ko tu teici.
Elena pasmaidīja.
– Tieši tā. Visa hipnoze ir pašhipnoze. Tā nav nekāda maģija.
– Izdari vēl kaut ko.
– Labi. Šoreiz aizver acis un izstiep rokas sev priekšā.
Viņš paklausīja, un Elena uz mirkli pakavējās, vērodama viņa sejas plaknes un ieplakas, ko apspīdēja mēness gaisma.
– Nu? – viņš noprasīja.
– Piedod. Labi. Iztēlojies, ka es pie tavas labās plaukstas locītavas piesienu milzīgu hēlija balonu. Tas velk tevi augšup. Sajūti, kā tas raustās. Tagad tavā kreisajā rokā es ielikšu spaini. Tas ir ļoti smags, pilns ar smagām, slapjām pludmales smiltīm.
Patrika labā roka tūlīt uzlidoja augšup, bet kreisā nolaidās lejā. Vai nu viņš to darīja, lai izpatiktu Elenai, vai arī patiešām izcili pakļāvās hipnozei.
– Atver acis, – viņa sacīja.
Patriks atvēra acis un paskatījās uz savām rokām.
– Ha, – viņš noteica, nolaida rokas un aplika tās viņai ap vidukli. Tad pieliecās, kā grasīdamies viņu noskūpstīt, aprāvās un pēkšņi apsviedās, lai atskatītos.
– Kas ir? – Elena satrūkusies noprasīja.
– Piedod, – Patriks sacīja. – Man šķita, ka es kaut ko dzirdēju. Nodomāju, ka tā ir viņa.
Nu jau vairs nevajadzēja vaicāt, par ko viņš runā. Elena palūkojās visapkārt uz patiltes ēnām, meklēdama tur slapstošos sievieti. Viņa ievēroja, ka izjūt vieglu satraukumu, patīkamu adrenalīna uzplūdu, ko bija radījusi apziņa, ka Patrika vajātāja varētu viņus slepeni novērot.
– Tu taču šovakar neesi viņu redzējis, vai ne? – Elena pajautāja. Iepriekšējā vakarā abi bija aizgājuši uz kino un pēc tam pavakariņojuši, un Patriks nebija pat ieminējies, ka būtu pamanījis Saskiju, taču tad viņi bija atgriezušies pie automašīnas un uz vējstikla atraduši viņas rakstītu vēstuli.
Samiedzis acis, Patriks palūkojās apkārt. Tad viņš no jauna apsēdās.
– Nē, es viņu vispār neesmu redzējis. Manuprāt, viņa šovakar ir nolēmusi mūs netraucēt. – Viņš apskāva Elenu.
– Piedod. Dažreiz es kļūstu tik nemierīgs.
– Varu iedomāties, – Elena līdzjūtīgi noteica. Vai pie tā tilta balsta kaut kas kustējās? Nē. Tā bija tikai gaismas ilūzija, nolādēts.
– Tātad tavs darbs ir saistīts ar prāta spēku, – Patriks atsāka.
– Tieši tā, – Elena apstiprināja. – Ar zemapziņas spēku.
– Es tam ticu, nepārproti mani, – Patriks iesāka.
Tūlīt būs. Elenas pakrūtes muskuļi saspringa.
– Tomēr tam visam ir zināmas robežas, vai ne?
– Ko tas nozīmē? – Elena noprasīja. Viņš nav nekāds Džons, viņa sevi norāja. Viņš tikai izsaka viedokli. Nomierinies.
– Es gribu teikt, ka ar to nav iespējams izdziedēt visu. Kad Kolīna – mana sieva – saslima, visi centās viņai iegalvot, ka jādomā pozitīvi. It kā vēzi būtu iespējams padzīt ar domām vien. Kad viņa jau bija mirusi, es noskatījos televīzijas pārraidi, kurā kāda sieviete paziņoja: "Es negrasījos ļaut, lai vēzis mani uzveic. Saprotiet, man bija divi mazi bērni. Man vajadzēja dzīvot." Mani pārņēma dusmas. It kā Kolīna pati būtu vainojama savā nāvē. It kā viņai būtu vajadzējis vairāk pacensties.
Esi piesardzīga, Elena nodomāja. Viņa pavēra muti, lai kaut ko sacītu, un tad atkal aprāvās.
Patriks uzlika plaukstu viņai uz ceļgala.
– Starp citu, es negribu, lai tu uzskatītu, ka tev ir jāizturas uzmanīgi ikreiz, kad es ieminos par savu sievu. Viss ir kārtībā. Es negrasos tavā klātbūtnē izturēties ērmīgi, goda vārds.
Hmm, Elena nodomāja.
– Mana māte ir ģimenes ārste, – viņa iesāka. – Tāpēc…
Ko – tāpēc? Tāpēc viņas dēļ arī man medicīnas jomā var savā ziņā uzticēties? Arī mana māte patiesībā nemaz īsti netic tam, ko es daru.
– Es esmu gādājusi par neārstējami slimiem klientiem, kuriem vajadzīga sāpju ierobežošana vai spriedzes mazināšana, taču es nekad, nemūžam
