šādus artērijas aizķepinošus ēdienus, varbūt tagad viņš tualetē bija dabūjis sirdstrieku un gulēja beigts? Vai vajadzētu aizsūtīt turp noraizējušos viesmīli? Bet ja nu viņam gluži vienkārši bija kļuvis slikti no tā cūkas vēdera gabala? Viņš justos briesmīgi apkaunots. Vismaz viņa līdzīgos apstākļos tā justos. Varbūt vīrietim tas nešķita tik svarīgi.
Elena patiešām bija pārāk veca šādam romantisku satikšanos stresam. Viņai vajadzētu sēdēt mājās un cept kūkas vai darīt kaut ko citu, ar ko nu mēdza noņemties sākumskolas bērnu vecāki.
Viņa atkal pacēla galvu un ieraudzīja, ka Patriks beidzot atgriežas. Viņš izskatījās satriekts, it kā nupat būtu iekļuvis nelielā autoavārijā, tomēr viņa sejas izteiksme liecināja, ka viņš ir gatavs padoties. Tā, it kā viņš nupat būtu pieķerts, aplaupot banku, un nu nāktu ārā ar paceltām rokām.
Apsēdies Elenai pretī, viņš no jauna nolika sev klēpī salveti, paņēma nazi un dakšiņu, paskatījās uz cūkas vēdera gabalu, nopūtās un atkal nolika galda piederumus.
– Tu droši vien domā, ka es esmu jucis, – viņš sacīja.
– Vispār jau mani māc liela ziņkāre! – Elena atteica možā pusmūža dāmas tonī.
– Biju cerējis, ka man nevajadzēs tev to stāstīt, kamēr mēs nebūsim… taču tad sapratu, ka nāksies tev visu pateikt jau šovakar.
– Tikai nesteidzies. – Nu viņa runāja mierīgi un nedaudz melodiski, tieši tā, kā mēdza runāt ar saviem klientiem.
– Viss noteikti būs labi… lai kas tas arī būtu.
– Nav jau nekas slikts! – Patriks steigšus iebilda. – Tas drīzāk ir mulsinoši. Saproti, es… Nu, labi, es vienkārši runāšu skaidri un gaiši.
Viņš ieturēja pauzi un muļķīgi pasmaidīja.
– Mani kāds vajā.
Pirmajā mirklī Elena pat īsti nesaprata, par ko Patriks runā. Radās sajūta, ka viņš izteicies svešvalodā, kuru nu nāksies tulkot.
Mani kāds vajā.
Beidzot viņa pārvaicāja:
– Tevi kāds vajā?
– Viņa nedod man mieru jau trīs gadus. Mana bijusī draudzene. Dažreiz viņa uz kādu laiku nozūd, taču tad atkal uzrodas, lai ar uzviju atgūtu iekavēto.
Elenu pāršalca brīnišķīgs atvieglojums. Nu, kad bija kļuvis skaidrs, ka neviens negrasās viņu pamest, viņa pēkšņi apjauta, cik ļoti viņai patiesībā patika šis vīrietis, cik ļoti viņa cerēja, ka viss izdosies, un ka viņa, krāsojot skropstas, pat bija atļāvusies nodomāt: "Es varētu viņā iemīlēties." Šodien piedzīvotās reibinošās laimes iemesls bija nevis laika apstākļi, biezputra vai ziņas, bet gan šis cilvēks.
Bijusī draudzene vajātāja taču nebija nekas slikts!
Tas pat bija interesanti.
Tomēr, ja tā padomā, tad vajāšana…
Viņa iztēlojās vēstules, kas veidotas no žurnālu un avīžu izgriezumiem. Ar asinīm uz sienām rakstītus vēstījumus. Jukušas pielūdzējas, kas sēž pie slavenību mājām. Varmācīgus bijušos vīrus, kuri nošauj savas sievas.
Bet kurš gan varētu vajāt mērnieku? (Pat tad, ja viņam patiešām bija ļoti glīts zods.)
– Ja tu runā par vajāšanu, ko viņa īsti dara? Vai viņa izturas varmācīgi?
– Nē. – Patriks izskatījās tā, it kā būtu spiests atbildēt uz virkni ārkārtīgi intīmu medicīniska rakstura jautājumu. – Fiziski varmācīga viņa nav bijusi nekad. Šad tad viņa paklaigā. Kļūst nedaudz uzmācīga. Zvana nakts vidū, sūta vēstules, elektronisko pastu, īsziņas, taču lielākoties vienkārši uzturas līdzās. Lai kur es arī dotos, viņa visur ir jau priekšā.
– Tu gribi teikt, ka viņa tev seko?
– Jā. Visur.
– Augstā debess, tas noteikti ir šausmīgi! – Elena atkal runāja kā pusmūža dāma. – Vai esi vērsies policijā?
Viņš saviebās, it kā būtu atcerējies kaut ko nepatīkamu.
– Jā. Vienreiz. Es runāju ar kādu policijas virsnieci. Nezinu vai viņa… nu, viņa pateica visu, ko vajadzēja, taču es jutos kā idiots, kā gļēvulis. Viņa man ieteica rakstīt vajāšanas gadījumu uzskaiti, visu atzīmēt, un to es esmu darījis. Viņa sacīja, ka es varot vērsties tiesā un pieprasīt, lai viņai aizliedz man tuvoties, un es jau nodomāju, ka varētu tā izdarīt, bet, kad pavēstīju savai bijušajai draudzenei, ka esmu bijis policijā, viņa pateica: ja es turpināšot tā darīt, viņa paziņos policijai, ka es esmu vajājis viņu, ka esmu viņai iesitis – nu, saproti, es esmu vīrietis, un kuram tad viņi noticēs? Protams, viņai. Un tāpēc es tūlīt atkāpos. Atliek vienīgi cerēt, ka reiz viņa mitēsies. Tā tas turpinās vairākus gadus. Neticami, ka jau pagājis tik ilgs laiks.
– Tas noteikti ir… – Elena grasījās sacīt "biedējoši", tomēr tas varēja viņu aizskart; viņa bija pārliecināta, ka vīrieša lepnums ir trausls kā olas čaumala. Tāpēc viņa izvēlējās vārdu "satraucoši", īsti nespēdama apvaldīt prieku, kas bija ieskanējies viņas balsī.
– Sākumā es par to tiešām ļoti uztraucos, – viņš atsāka, – taču nu savā ziņā esmu samierinājies. Tā nu manā dzīvē reiz ir gadījies, tomēr man ir ļoti grūti uzsākt jaunas attiecības. Dažas sievietes gluži vienkārši nobīstas. Dažas sākumā apgalvo, ka par to nemaz neliekas ne zinis, taču pēc tam vairs nevar izturēt.
– Es varu to izturēt, – Elena steigšus paziņoja, it kā būtu atnākusi uz darba interviju un censtos pierādīt, ka spēj uzņemties šādu izaicinājumu. Dzirdot par bijušo draudzeņu vājībām, viņā allaž modās sacensības gars un vēlme pierādīt, ka viņa ir labāka par šīm sievietēm.
Apjukusi viņa iemalkoja vīnu. Viņa nupat bija atklājusi savas kārtis. Būtībā viņa bija atzinusies, ka grib uzsākt attiecības ar šo vīrieti.
Viņa sarauca pieri un ielūkojās savā glāzē, it kā grasītos izteikt kādu nievājošu piezīmi par vīna kvalitāti, un, beidzot pacēlusi galvu, ieraudzīja, ka Patriks smaida. Tas bija plats, neviltota prieka pilns smaids, no kura viņa acu kaktiņos bija ievilkušās krunciņas. Viņš pasniedzās pāri galdam un saņēma viņas roku.
– Es ceru, ka tu to varēsi, – viņš sacīja. – Jo man ir patiešām laba sajūta. Es domāju – par mums. Par mūsu iespēju.
– Par mūsu iespēju, – Elena atkārtoja, izbaudīdama gan šos vārdus, gan viņa pieskārienu. Tās visas bija pilnīgas muļķības, ka trīsdesmit gadu vecumā cilvēks kļūst bezjūtīgs un pārsātināts. No Patrika pieskāriena viņas asinsritē bija sākuši šaudīties endorfīni. Viņa zināja visu gan par mīlestības zinātnisko izskaidrojumu, gan par to, ka viņas smadzenēs šobrīd sākušas kūsāt "mīlestības ķimikālijas" (norepinefrīns,
