viņu ieraudzīji! – Elenas skatiens sāka šaudīties pa restorānu. – Tu gribi teikt… šeit?
– Viņa sēdēja pie galda līdzās logam. – Viņš ar zodu norādīja pāri Elenas plecam. Viņa grasījās pagriezties, lai paskatītos, taču Patriks iebilda: – Neuztraucies, viņa jau ir prom.
– Ko viņa te darīja? Vienkārši… mūs novēroja?
Elena juta, ka viņas sirds sāk pukstēt straujāk. Viņa īsti nesaprata, ko jūt: bailes vai varbūt nelielu satraukumu.
– Viņa kaut ko rakstīja savā mobilajā telefonā, – Patriks gurdi sacīja.
– Sūtīja tev īsziņu?
– Iespējams. Mans mobilais telefons ir izslēgts.
– Vai tu gribi paskatīties, ko viņa tev uzrakstījusi? – Elena vēlējās redzēt šo īsziņu.
– Ne pārāk, – Patriks atteica. – Patiesībā itin nemaz.
– Kad viņa aizgāja? – Ja vien Elena to būtu zinājusi jau agrāk, viņa būtu varējusi šo sievieti aplūkot.
– Kad piecēlos, lai aizietu uz tualeti, viņa man sekoja. Gaitenī mēs nedaudz parunājāmies. Tāpēc jau es tā aizkavējos. Viņa teica, ka grasās iet prom, un, paldies dievam, tā arī izdarīja.
Tātad viņa noteikti bija pagājusi tieši garām Elenai! Elena pūlējās atcerēties kādu sievieti, kas būtu pasoļojusi viņai garām, taču veltīgi. Droši vien tas bija noticis tobrīd, kad viņa nodevās pašhipnozei. Nolādēts.
– Ko viņa teica?
– Viņa vienmēr nožēlojami izliekas, ka mēs esam nejauši satikušies. Varētu domāt, ka viņai būtu jāizskatās pēc trakas bezpajumtnieces, teiksim, ar izspūrušiem matiem, taču viņa ir tik parasta, tik savaldīga. Esmu spiests šaubīties par sevi, it kā pats būtu to visu izdomājis. Viņa ir veiksmīga karjeriste. Ļoti cienījama. Vai vari iedomāties? Es pastāvīgi prātoju, ko nodomātu viņas kolēģi, uzzinājuši, ar ko viņa nodarbojas savā brīvajā laikā. Paklau… varbūt parunāsim par kaut ko patīkamāku? Vai tava zivs bija garšīga?
Vai tas bija joks? Elena nevēlējās runāt par kaut ko citu. Viņa gribēja noskaidrot katru sīkumu. Viņa gribēja saprast, kas norisinājās šīs sievietes prātā. Parasti viņa spēja saprast sievietes viedokli jebkurā situācijā. Viņa allaž nostājās sieviešu pusē. Viņai patika sievietes; vīrieši viņai bieži vien šķita mulsinoši. Bet – vajāt savu bijušo draugu vēl trīs gadus? Vai šī sieviete bija psihopāte? Vai Patriks bija pret viņu nelāgi izturējies? Vai viņa vēl aizvien mīlēja Patriku? Kā gan viņa pati sev spēja attaisnot šādu izturēšanos?
– Zivs bija brīnišķīga, – Elena sacīja, pūlēdamās apvaldīt savu alkatīgo vēlmi uzzināt vēl kaut ko. Tas šķita nedaudz nepiedienīgi, jo varēja skaidri manīt, ka Patriks šo savu dzīves daļu uzskatīja par ļoti nomācošu. Viņa apzinājās, ka alkatīga ziņkāre par citu cilvēku privāto dzīvi bija viens no viņas trūkumiem.
– Kas šovakar pieskata tavu dēlu? – viņa pajautāja, lai palīdzētu viņam mainīt sarunas tematu.
– Māte, – Patriks atteica. Viņa seja atmaiga. – Džeks dievina savu vecmāmiņu.
Tad viņš samirkšķināja acis, paskatījās pulkstenī un piebilda:
– Patiesībā es biju apsolījis, ka piezvanīšu viņam, lai novēlētu labu nakti. Brīdī, kad devos prom, viņš nejutās īsti labi. Vai tu neiebilsti? – Viņš izvilka no kabatas mobilo telefonu.
– Protams, ka ne.
– Parasti es nemēdzu viņam zvanīt, ja esmu kaut kur aizgājis, – Patriks sacīja, ieslēgdams telefonu. – Zini, tagad viņš ir ļoti neatkarīgs bērns. Viņš pats tiek ar sevi galā.
– Ļoti labi.
– Saproti, viņš nesen pamatīgi saaukstējās, un pēc tam izrādījās, ka viņam ir bronhīts. Tagad viņam jālieto antibiotikas.
– Protams. – Elena gribēja dzirdēt, kā viņš runā ar savu mazo dēlēnu.
Patrika mobilais telefons iepīkstējās. Vēl un vēlreiz.
Viņš saviebās.
– Īsziņas.
– No tavas… vajātājas? – Elena pūlējās neskatīties uz pīkstošo telefonu ar pārāk kārām acīm.
Viņš sāka pētīt telefona ekrānu.
– Jā. Lielākoties es tās izdzēšu, nemaz necenzdamies izlasīt.
– Skaidrs. – Elena nespēja novaldīties. – Jo tās ir nejaukas?
– Dažreiz. Pārsvarā vienkārši nožēlojamas.
Viņa vēroja Patrika seju, kamēr viņš lasīja īsziņas, ar īkšķi spaidīdams taustiņus. Viņš ironiski smaidīja, it kā būtu iesaistījies ļaunā strīdā ar ienaidnieku. Viņš izteiksmīgi saviebās. Viņš pakodīja lūpu.
– Gribi izlasīt? – Viņš pasniedza telefonu Elenai.
– Protams, – Elena nevērīgi atteica, paliecās uz priekšu un sāka lasīt Patrika atvērtās īsziņas.
Nemaz nebiju cerējusi tevi te ieraudzīt! Es sēžu pie loga.
Tev šis krekls piestāv.
Tu pasūtīji cūkas vēdera gabalu? Par ko tu vispār domā?
Viņa ir glīta. Jūs abi kopā izskatāties labi. Sxx
Elena atrāvās.
– Piedod, – Patriks noteica. – To man nevajadzēja tev rādīt. Goda vārds, tev nedraud nekādas briesmas.
– Nē, nē, būs jau labi. – Viņa pamāja uz telefona pusi.
– Turpini vien.
Jauki, ka šovakar tevi nejauši satiku. Mums tuvākajā laikā kādu dienu vajadzētu iedzert kafiju?
Es tevi mīlu. Es tevi ienīstu. Es tevi mīlu. Es tevi ienīstu. Nē, es pilnīgi noteikti tevi ienīstu.
Elena izslējās.
– Ko tu par to saki kā profesionāle? – Patriks painteresējās. – Viņai ir jāārstējas, vai ne? Neaizmirsti, ka mūsu attiecības ir beigušās pirms trim gadiem.
– Cik ilgi jūs bijāt kopā?
– Divus gadus. Pareizāk sakot, trīs. Pēc sievas nāves viņa bija pirmā, ar ko es uzsāku jaunas attiecības.
Elenai gribējās pajautāt, kā viss bija beidzies, taču viņa tikai apvaicājās:
