bija nepieciešams? Jā.
Izslējusies savā krēslā, Elena uzlika plaukstas sev uz augšstilbiem. Tad aizvēra acis un sāka elpot. Ieelpa caur degunu, izelpa caur muti. Viņa iztēlojās, kā katrs elpas vilciens piepilda viņas ķermeni ar spēcīgu, zeltainu gaismu. Tā modināja viņā sparu un spēku. Gaisma piepildīja viņas pēdas, kājas, vēderu un rokas, un visbeidzot tā nošalcot sagriezās virpulī ap viņas galvu, un nu viņa spēja saskatīt vienīgi zeltainu mirdzumu, it kā raudzītos tieši rietošā saulē, un uz mirkli radās sajūta, ka viņa lidinās gaisā dažu centimetru augstumā virs krēsla.
Viss būs labi. Lai ko viņš arī sacītu, tas neskars manu būtību. Es tikšu galā. Tagad jāskaita līdz trīs. Viens… divi…
Elena atvēra acis, juzdamās atjaunota un moža. Viņa paskatījās apkārt. Neviens par viņu nelikās ne zinis. Protams, viņa zināja, ka nebija ne lidinājusies virs krēsla, ne arī spīdējusi kā spuldzīte, tomēr dažreiz šīs sajūtas šķita tik satriecoši reālas, ka bija neiespējami noticēt, ka tās nav kaut kādā veidā izpaudušās arī fiziski.
Pašhipnoze bija tik brīnišķīga metode. Ikreiz, kad kādam studentam vai klientam izdevās panākt šo sajūtu, to vienmēr varēja manīt. Aptverot, ko spēj panākt viņu prāts, cilvēkus pārņēma godbijība. Pirmoreiz piedzīvojusi levitācijas ilūziju, Elena jutās tā, it kā būtu atklājusi, ka spēj lidot. Ja vien viņa varētu iemācīt pašhipnozi pusaudžiem, par narkotiku lietošanas problēmu vairs vispār nebūtu jāraizējas.
Patriks joprojām kavējās. Viņa paskatījās uz savu maltīti. Būtu bezjēdzīgi to atstāt neapēstu. Garām slīdošais viesmīlis apstājās un no jauna piepildīja viņas vīna glāzi. Labs vīns, garda zivs. Žēl, ka viņa nebija paņēmusi līdzi kādu grāmatu.
Elena sāka pārdomāt dienas notikumus.
Līdz pat brīdim, kad Patriks bija nolicis nazi un dakšiņu, šo dienu varēja uzskatīt par ideālu. Pat izsmalcinātu.
Lietum ritmiski bungojot pa jumtu, viņa bija iegrimusi dziļā miegā bez sapņiem un pamodusies vēlu, jo viņai sejā bija iespīdējusi saule. Atverot acis, viņa vispirms bija ieraudzījusi pie griestiem piekarināto zaru, kas kalpoja par budisma prāta klātesamības sūtras atgādinājumu. Tad viņa bija trīsreiz viegli ieelpojusi un izelpojusi, vienlaikus turot lūpas savilktas pussmaidā.
(Elena nožēloja, ka bija par šo ieradumu ieminējusies savai draudzenei Džūlijai, kura bija palūgusi, lai viņa parāda savu pussmaidu. Kad Elena pēc ilgas pierunāšanas beidzot padevās, draudzene desmit minūtes no vietas locījās smieklos.)
Kad viņa bija izkāpusi no gultas, logu rūtis zem viņas pirkstgaliem šķita ledainas, taču jaunā gāzes apkures sistēma, ko pirms nāves ierīkoja viņas vecvecāki (pateicoties vectantes Mērijas laimestam loterijā!), bija pārvērtusi māju par omulīgu kūniņu. Brokastīs viņa bija notiesājusi biezputru ar brūno cukuru, vienlaikus klausīdamās ironiski možās ABC televīzijas kanāla ziņas. Nesenā gripas pandēmija varbūt nemaz nebija nekāda pandēmija. (Viņas māte, ģimenes ārste, jau uzreiz bija teikusi, ka tā būs.) Kāds pazudis bērns atkal bija atradies sveiks un vesels. Nesenā bandu slepkavība droši vien bija tikai ģimeņu naidošanās. Nesenais politiskais skandāls bija izčūkstējis. Nekur nebija satiksmes sastrēgumu. Bija gaidāms viegls dienvidrietumu vējš. Pasaule beidzot šķita viegli pārvaldāma.
Pēc brokastīm Elena bija kārtīgi saģērbusies, lai dotos pastaigā pa pludmali, un atgriezusies mājās pacilāta un vēja izraustīta, laizīdama sāli no lūpām.
Todien viņai bija ieplānoti četri klienti. Pēdējā nodarbība ar vīrieti, kurš bija vēlējies uzveikt savas bailes no lidošanas, lai četrdesmitajā kāzu gadadienā varētu aizvest savu sievu uz Franciju. Promejot viņš bija sparīgi paspiedis Elenai roku un nosolījies atsūtīt pastkartīti no Parīzes. Viņa bija pieņēmusi arī divas jaunas klientes, un tas viņai allaž sagādāja prieku. Pirmo sievieti jau četrus gadus mocīja neizskaidrojamas sāpes kājā. Viņa bija apmeklējusi neskaitāmus ārstus, fizioterapeitus un osteopātus, un neviens no tiem nekādi nespēja atrast īsto vainu. Otra sieviete bija apsolījusi savam līgavainim līdz kāzām pārstāt smēķēt. Abi seansi bija noritējuši labi.
Pēdējā kliente bija no tām, ko droši vien vēlāk nevarēs nosaukt par Elenas veiksmes stāstu. Bija grūti saprast, ko tieši Mērija Keita vēlējās panākt ar hipnoterapijas palīdzību, tomēr viņa atteicās apmeklēt citus speciālistus un uzstāja, ka vēlas turpināt ārstēšanu. Elena bija nolēmusi šodien neizmēģināt neko sarežģītu, iztiekot ar parastu relaksācijas seansu. Viņa to dēvēja par "dvēseles masāžu". Pēc seansa Mērija Keita paziņoja, ka viņas dvēsele jūtoties tieši tāpat kā agrāk, liels paldies; bet tāda jau viņa bija.
Kad Mērija Keita beidzot bija smagi aizlāčojusi prom, Elena uzkopa māju, apzināti atstājot dažas lietas izmētātas tā, lai neizskatītos, ka viņa ir īpaši centusies, un rastos iespaids, ka viņa gluži vienkārši ir kārtīga. Viņa bija apsvērusi, vai nevajadzētu noņemt dažus budisma citātus, kas sarakstīti uz blāvi purpursarkanām līmlapiņām un izlipināti pa visu māju. Viņas iepriekšējais draugs Džons par tiem bija tik ļoti uzjautrinājies – stāvējis pie viņas ledusskapja un muļķīgā balsī lasījis tos skaļi. Bet, slēpjot savu patieso būtību, jau nevarēja sākt jaunas attiecības, vai ne?
Elena bija nomainījusi arī gultasveļu un uzklājusi visjaunākos, visskaistākos palagus. Droši vien bija pienācis laiks pārgulēt ar šo vīrieti. Jā, tas izklausījās nedaudz bezkaislīgi, taču, satiekoties ar vīrieti vairāk nekā trīsdesmit gadu vecumā, citādi jau nebija iespējams. Nu vajadzēja iztikt bez sirdīm un rozēm. Viņiem vairs nebija sešpadsmit gadu. Viņi nebija reliģiozi. Viņi bija iepazinušies kādā interneta vietnē. Tātad viss bija pilnīgi skaidrs un nepārprotams. Viņi abi gribēja atrast partneri ilgstošām attiecībām. Par to liecināja viņu ievilktie ķeksīši attiecīgajās interneta vietnes anketas vietās.
Viņi bija nedaudz skūpstījušies (tas bija ļoti patīkami), un nu pienācis laiks seksam. Elena gandrīz gadu bija nodzīvojusi tukšā, un sekss viņai patika. Dažiem vīriešiem, kuri sākumā, šķiet, mēdza viņu noturēt par ēterisku, maigi nevainīgu būtni, tas šķita pārsteidzoši. Viņa neiebilda pret šādu priekšstatu – viņa pat nedaudz pietēloja, lai tam atbilstu. Gluži vienkārši tas nebija īsti pareizs.
(Viņai patika arī šausmu filmas, viņa labprāt dzēra kafiju un mielojās ar vidēji izceptu bifšteku. Daudzi bija pārliecināti, ka viņa ir veģetāriete – ka viņai faktiski vajadzētu būt veģetārietei, kura dzer zāļu tējas –, un pat centās vakariņās pagatavot viņai īpašas maltītes un uzstājīgi apgalvoja, ka "skaidri atceras": viņa pati esot teikusi, ka neēd gaļu.)
Elena bija nesteidzīgi sagatavojusies šim vakaram: ilgi sēdējusi karstā vannā ar glāzi vīna un klausījusies grupas Violent Femmes kompaktdisku. Niknie akordi un griezīgās balsis tik satraucoši atšķīrās no šķindošajiem, burbuļojošajiem relaksācijas ierakstiem, ko viņai nācās atskaņot visu dienu, ka šķita – uz galvas uzgāzts spainis auksta ūdens. Grupa Violent Femmes lika viņai atcerēties astoņdesmitos gadus, pusaudža vecumu un savus pārmērīgos hormonu un cerību uzplūdus. Brīdī, kad Patriks bija pieklauvējis pie durvīm, viņas noskaņojums bija bijis tik reibinoši labs, ka prātā pat bija pazibējusi doma: tevi noteikti gaida kritiens.
Viņa šo domu bija atvairījusi. Un tagad… Man tev kaut kas jāpasaka.
Elena
