spējat to paveikt, Debora. Tas viss slēpjas jūsos. Jūs izcili apgūsiet šos paņēmienus. Jūs varat dzīvot bez sāpēm.
Jūs varat dzīvot bez sāpēm.
Pēc dažām minūtēm viņa atmodināja Deboru no transa. Debora apjukusi samirkšķināja aizmiglotās acis gluži kā pamodies lidmašīnas pasažieris un aši ieskatījās pulkstenī. Tad viņa ar abām rokām pieglauda matus, noteica:
– Jūs mani atkal nenohipnotizējāt, – un aši izvilka no somas maciņu.
Elena tikai pamāja un piedāvāja viņai šokolādes konfektes, bet vēlāk, kad abas jau stāvēja pie durvīm un Debora vilka mugurā mēteli, neskatīdamās uz Elenu un veltīdama visu uzmanību vienīgi pogām, viņa nesteidzīgi ieminējās:
– Vai zināt, varbūt jūs patiešām varētu mani izārstēt.
– Es jūs neārstēju, – Elena atgādināja. – Pastāv iespēja, ka sāpju fiziskais iemesls, lai kāds tas arī būtu, joprojām nekur nav pazudis. Es tikai palīdzu jums kaut kā tikt galā ar sāpēm.
– Jā, bet tas varētu patiešām izdoties, – Debora iebilda, un viņas acīs bija tieši tāds pats pārsteigums un cieņa, kādu Elena pirms daudziem gadiem bija redzējusi savas vecmāmiņas sejā.
Tagad, to atcerējusies, Elena pasmaidīja. Lūk, tas bija darba sniegts gandarījums.
Atvērusi plānotāju un ieraudzījusi dienas pēdējo klientu, viņa pārstāja smaidīt. Mērija Keita Makmāstersa. Ak vai. Par pārsteiguma un cieņas pilniem skatieniem nu būs jāaizmirst. Viņa paskatījās pulkstenī. Mērija Keita vēl aizvien varēja atcelt savu apmeklējumu. Trijās iepriekšējās reizēs viņa bija piezvanījusi pēdējā brīdī, lai pateiktu, ka netiek prom no darba. Viņa strādāja par sekretāri kādā advokātu birojā un ikreiz, piezvanot, lai atceltu vizīti, izklausījās aizelsusies un uzpūtības pilna, it kā advokātu birojs, kurā viņa strādāja, bez viņas vispār netiktu galā.
Elena norāja sevi par tik nosodošu domu. Varbūt Mērija Keita patiešām bija neaizstājama. Un par atcelto vizīti viņa allaž uzstājīgi samaksāja tieši piecdesmit procentus no summas, tik, cik bija noteikts Elenas cenu lapā (par vizītes atcelšanu mazāk nekā divdesmit četras stundas pirms apmeklējuma), lai gan Elena nekad nemēģināja uzspiest šo savu politiku. Viņai ļoti nepatika saņemt naudu par neko.
Atskanēja durvju zvans, un Elena nolamājās, it kā būtu atsitusi kājas pirkstu. Tātad viņa bija aizkaitināta, ja Mērija Keita atcēla vizīti, un tieši tikpat aizkaitināta, ja Mērija Keita tomēr uzradās. Nez kāpēc šī nabaga nožēlojamā sieviete viņai ārkārtīgi nepatika. Kāpēc gan? Arī agrāk viņai bija gadījušies kaitinoši klienti, arī tādi, kuri viņai patika vairāk par citiem, tomēr ne reizi, sagaidot kādu klientu, kurš ieradies uz vizīti, viņa neizjuta tik primitīvu nepatiku.
Ja viņa neuzmanīsies, šī nepatika iesūksies Mērijas Keitas ārstēšanas procesā, un tas jau būtu par daudz.
Elena atgādināja sev budisma doktrīnu: mēs visi esam viens. Viņa bija Mērija Keita, un Mērija Keita bija viņa.
Mmmm.
Viņa atvēra durvis, smaidīdama sirsnīgi un viesmīlīgi.
– Mērija Keita! Cik brīnišķīgi, ka esat ieradusies!
– Varu saderēt, ka jūs no laimes nezināt, kur likties, – Mērija Keita starojoši, sarkastiski pasmaidīja.
Viņa taču nevarēja būt dzirdējusi, kā Elena nolamājas. Vai varbūt tomēr?
Kā jau parasti, Mērija Keita bija ģērbusies viscaur melnā. Drukna, kunkuļaina sieviete ar gariem, taisniem matiem ar šķirtnīti pašā vidū, gluži kā septiņdesmito gadu puķu bērnam, tikai ar to atšķirību, ka tas varēja piestāvēt vienīgi bērnam ar svaigu sejiņu. Viņa izskatījās aizvainota un sadrūmusi.
Tu esi tik nomācoša, Elena nodomāja. Viņai ļoti gribējās šo sievieti pārveidot: apgriezt viņai matus, tos nokrāsot un uzbužināt, ieģērbt krāsainās drēbēs. Viņas seja patiesībā bija ļoti glīta. Vajadzētu tikai nedaudz uzkrāsot lūpas, lai tā kļūtu gaišāka!
Augstā debess, viņa bija sākusi pārvērsties par kāda cilvēka briesmīgo māti!
– Vai nevēlaties aiziet uz tualeti? – viņa pajautāja Mērijai Keitai.
Viņa vienmēr apvaicājās, vai klienti nevēlas vispirms apmeklēt tualeti; pilns urīnpūslis bija kārtīga hipnozes seansa visļaunākais ienaidnieks.
– Nē, paldies, – Mērija Keita atteica. – Ķersimies uzreiz pie darba.
Kad Mērija Keita bija iekārtojusies uz zaļā guļamkrēsla, kaut kā pamanīdamās radīt iespaidu, ka tas ir visneērtākais krēsls pasaulē, Elena atvēra sev klēpī nolikto Mērijas Keitas mapi.
– Kā jums ir klājies kopš mūsu pēdējās tikšanās reizes? – viņa apvaicājās.
– Kā vienmēr. Resna kā valis. Un jums?
Elena uzmeta viņai skatienu.
– Jūs esat noraizējusies par savu svaru?
– Nē, nu, jā, protams, acīmredzot, bet vai nav vienalga. – Mērija Keita nopūtās un nožāvājās. – Tātad šodien ir piektdiena. Vai jums nedēļas nogalē ir ieplānots kaut kas interesants, Elena? Vai satiksieties ar draugiem? Vai ar ģimeni?
– Nekādu īpašu plānu man nav, – Elena atteica. – Sakiet, vai svara zaudēšana ir kaut kas tāds, ar ko mums vajadzētu pastrādāt?
Pirmās vizītes laikā Mērija Keita bija sacījusi, ka viņai vajadzīga hipnoze, jo viņu bija sākusi pārņemt panika ikreiz, kad vien nācās iebraukt Sidnejas ostas tunelī, un viņa gribēja tam pielikt punktu, lai nekļūtu jukusi un trausla. Par savu svaru viņa nemaz nebija ieminējusies, taču ar klientiem tā mēdza gadīties bieži. Patiesais viņu ierašanās iemesls parasti atklājās tikai pēc dažiem apmeklējumiem.
– Iespējams, ka vienā no savām iepriekšējām dzīvēm esmu pārcietusi kartupeļu bada laikus, – Mērija Keita sacīja. – Un nu es cenšos atgūt iekavēto. Un tāpēc man tik ļoti kārojas kartupeļus.
– Nu, hipnoterapija var izrādīties ļoti noderīga…
– Es neticu, ka pastāv iepriekšējās dzīves, – Mērija Keita nikni pārtrauca Elenu. – Tas ir tāds stulbums.
– Manuprāt, mēs par to jau runājām mūsu pēdējā seansa laikā, – Elena saudzīgi iebilda. Viņai nepatika šāda izrunāšanās. Turklāt abas patiešām bija labu brīdi pārspriedušas Mērijas Keitas nevēlēšanos ticēt pagātnes dzīvei.
– Tātad jūs neliekat cilvēkiem atgriezties viņu iepriekšējās dzīvēs.
– Es nemēdzu konkrēti piedāvāt dzīves regresiju, – Elena iesāka, – tomēr man pavisam noteikti ir gadījušies klienti,
