tad saņēmās, apvaldīja asaras un koncentrēja savu uzmanību uz labo. Tagad pat Edvards Šķērrocis nespēs sadzīt viņai pēdas. Viņa atgriezās ielas otrā pusē un metās skriet, ko kājas nes, uz tumsā ieslīgušo dzīvojamo māju rajonu, kurš tobrīd šķita kā patvērums. Jo tālāk viņa skrēja, jo nolaistāka kļuva apkaime un ielas šaurākas, un dzīvokļu logiem ielas līmenī priekšā bija aprūsējušas dzelzs restes… Mājas vairs nebija tālu.
Garām pabrauca automašīna – lēnām, it kā taustīdamās pēc ceļa.
Nosvīdusi un piekususi, viņa ierāvās aiz atkritumu konteineriem, tad turpināja skriet.
Kad Eiverija beidzot ieraudzīja lieveņa spuldzes vārgulīgi dzelteno gaismiņu spīdam virs sava mājokļa šaurajām ārdurvīm, viņa palēnināja soli un atviegloti nopūtās. Lai arī neprātīgi pārbijusies, tomēr viņa paspēja. Pulkstenis rādīja divas minūtes pāri vieniem. “Greisai joprojām vajadzētu būt tur, tātad, ja Kārters ir pamodies, viņš nebūs…”
Eiverija juta, kā tirpas pārskrien pār kauliem un uzmetas zosāda. “Kas tas bija?”
Viņa apcirtās un uzmanīgi vērās tumsā. Tur neviena nebija, vien trīsēja palsas ēnas. Tomēr viņa būtu gatava apzvērēt, ka dzirdējusi… kaut ko. Elpu. Smagus soļus. Kaut kā Edvardam Šķērrocim bija izdevies viņu izsekot.
“Kādā veidā? Kā tas iespējams? Man ir garas kājas. Es esmu labā formā.” Izdzīvošanas instinkts prātā čukstēja, ka viņa noteikti ir aizbēgusi… ja vien nav maldījusies un viņš jau agrāk viņu izsekojis.
Policisti apgalvoja, ka viņš ir ložņa. Iespējams, viņš Eiveriju izsekojis dienām, varbūt pat mēnešiem ilgi. Zinājis, cikos viņa ierodas mājās, visu laiku uzturējies līdzās, gaidot…
Ierunājās mātes instinkts. “Jāsteidzas prom no dzīvokļa, jāved slepkava tālāk no puisēna.”
Sirds neprātīgi sitās, kad Eiverija traucās garām mājai. Viņa juta, kā sviedru lāsītes rit starp krūtīm. Viņa nevēlējās mirt… tomēr nespēja iedomāties Kārteru, tik mīļu un mazu, tik uzticības pilnām brūnajām acīm, guļam noslepkavotu paša gultiņā…
Tumsā kāds sakustējās un sagrāba viņu aiz rokas.
Eiverija iekliedzās un izpūta piparu gāzi. Šoreiz viņa nelietim trāpīja.
Slepkavnieks atkāpās, acis berzēdams.
Viņa jau bija gatava pagriezties un steigties prom, kad piepeši pazina vīrieti.
– Grīzij?
“Vai viņš ir slepkava?” Jā, lai cik savādi tas liktos, tā varēja būt patiesība. Viņš bija disfunkcionāls vīrietis bez ģimenes. Vēl tikko birojā izklausījās, ka viņš Eiveriju ienīst. Pilnīgi iespējams, ka viņš ienīda visas sievietes. Un tomēr… Grīzijs?
– Kāda velna pēc tu tā izdarīji? – viņš iesaucās. – Nolādēts, es samaksāju par taksometru, lai tev pateiktu… Tas puisis ar matiem, viņš… – Grīzijs akli taustījās, līdz atkal satvēra viņas roku.
Neprātīgi pārbijusies, Eiverija iezvēla viņam ar somu pa galvu.
Grīzijs saļima uz asfalta un vairs necēlās.
Viņa stāvēja līdzās un smagi elsoja.
Eiverija bija pilnīgā neizpratnē. “Vai viņš ir miris? Vai viņš ir slepkava? Par kādu puisi ar matiem viņš runāja?”
Nedrošiem soļiem viņa devās uz dzīvokli, ieklausīdamās katrā troksnītī, izvilka atslēgas un trīcošu roku mēģināja iebāzt vienu no tām slēdzenē, kad izdzirdēja kādu lēnām šņirkstinām šķēres.
“Nē. Nē. Dieva dēļ, kaut tā būtu tikai mana iztēle!”
Viņa atskatījās un pamanīja sakustamies palsu ēnu.
Tur kāds stāvēja.
Tā nebija viņas iztēle. Tas bija viņš.
Durvis aiz Eiverijas muguras nočīkstēja un atvērās.
Viņa paklupa, pamatīgi sasita pēcpusi uz sliekšņa. Piparu gāzes baloniņš izslīdēja no rokas un aizripoja.
– Tu atkal kavējies! – aukle iekliedzās.
Sēdēdama uz zemes, Eiverija pagriezās un uzsauca:
– Aizver durvis!
– Kāpēc man būtu jāver ciet durvis? Stulbā aita! Man tevī nav jāklausās. Es aizeju! – Greisa pārskaitusies auroja. Acīmredzot viņa bija lietojusi narkotikas. Ne jau marihuānu, bet drīzāk kokaīnu.
No dzīvokļa skanēja Kārtera izmisīgās raudas.
Palsā ēna aizvien vēl bija turpat. Dūmakaini draudīgais vīrieša siluets nekustējās, nogaidīja.
Eiverija piecēlās kājās un noskaldīja:
– Ver ciet durvis!
Vai nu aukle bija saklausījusi viņas balsī neprātīgās bailes, vai arī pamanījusi to, ko redzēja Eiverija, bet viņa apklusa, iespruka dzīvoklī un aizcirta durvis… pametot Eiveriju vienu.
Uz ielas. Pie slepkavas.
No miglas, gluži kā sliktā sapnī, iznira roka, kas šņakstināja garas šuvēju šķēres.
– Kas tu esi? – Eiverija ievaicājās.
“Ak Dievs! Mana balss šķiet tik mierīga!”
No miglas aizsega iznāca vīrietis. Tas no bāra. Šons Hendrikss. Tas, kuram bija labi uzvalki, franču draudzene un celiņā pāršķirti mati.
Celiņš bija pazudis, tumšie mati izspūruši.
“Puisis ar matiem.”
Grīzijs nebija ieradies, lai nodarītu viņai pāri. Viņš bija ieradies, lai brīdinātu. Un tagad viņš gulēja bezsamaņā un lēnām noasiņoja. Eiverija bija izsitusi no ierindas vīrieti, kurš varētu viņu glābt.
– Tu te slaisties apkārt kopš dienām, kad es biju stāvoklī. Neviens neizseko sievieti divus gadus, – satvērusi somas rokturus abās rokās, viņa ierunājās nedabiski mierīgā balsī.
Ja vien… Varbūt policistiem ir taisnība, ka slepkava vajā vairākas sievietes vienlaikus. Un nogalina.
Eiverija atvēzējās un trāpīja tieši mērķī – plaukstai, kura turēja šķēres.
Viņš noteikti bija vērojis viņu darbībā, jo ar otru roku aši satvēra somas rokturus, pierāva Eiveriju sev klāt un pagrieza ar muguru pret sevi.
Pirksti sapinās garajos rokturos, kauli lūza, un Eiverija iekliedzās – sāpēs, izmisumā un brīdinājumā.
Hendrikss izrāva somu, aizsvieda to un grūda Eiveriju
