nekad negaidīja uzaicinājumu uz sarunu. Pirmoreiz, kad Elizabete te iegriezās vakariņās, viesmīle iesāka:
– Daudzi uzskata, mans vārds nav piemērots sievietei manā vecumā. Zini, es piedzimu Heitešberijā sešdesmit astotajā gadā, pēc Mīlas vasaras.
To pateikusi, viņa apklusa, it kā kaut ko gaidītu.
Pagāja brīdis, līdz Elizabete attapa pavaicāt:
– Vai jūsu vecāki bija hipiji?
– Hipiji? Apžēliņ, protams! Īsti hipiji, kas smēķēja hašišu, klausījās psihedēlisku mūziku un piekopa brīvo mīlestību, – Dardedze atbildēja, šūpodama galvu kā pikta mamma. – Viņi tādi ir joprojām. Kad es piedzimu, vecāki nosprieda, ka pilsēta nav labākā vieta bērna audzināšanai, un devās Sjerranevadas kalnos, kur pie Amerikas pirmiedzīvotāju cilts pārstāves apguva aušanas tehniku, kuru viņa savukārt bija iemācījusies no savas vecvecmāmiņas. Viņiem tas lieliski padodas. Iespējams, ka tu esi par viņiem dzirdējusi.
– Nedomāju gan.
– Viens no viņu darbiem izstādīts Metropoles Mākslas muzejā Ņujorkā. Mani vecāki ir Alksnis un Elfa Vējaspārni.
Elizabetei sareiba galva.
– Alksnis un Elfa Vējaspārni?
– Jā, Vējaspārnu eksponāts! – Apjukusi Elizabete mirkšķināja acis, bet Dardedze ar izteiksmīgu kustību ielika rokas sānos un pavaicāja:
– Vai tiešām tu nezini nenieka, ja tas neskar akmeņus?
– Jūs maldāties. Es šo to zinu arī par aluviālajiem nogulumiem un pētu nesen kartēto okeāna gultni pie Vērtjūfolsas krasta, lai izprastu, kāpēc šajā reģionā veidojas tik spēcīgi cunami, – nospriedusi, ka šī būs pietiekami inteliģenta atbilde, Elizabete paziņoja.
Dardedze pavērās uz viņu, it kā Elizabete būtu runājusi viņai gluži svešā valodā.
– Jā, tu esi tieši tāda pati kā tēvs. Es atnesīšu tev vakariņas. Pirmīt es liku pavāram pagatavot vēl vienu ceptu kartupeļu porciju.
Elizabete gribēja pavaicāt, ko viesmīle bija domājusi, pieminot viņas tēvu. “Vai šī sieviete pazina viņu, kad mana ģimene dzīvoja šeit?”
Tomēr Elizabete bija guvusi rūgtu mācību – nekad nerunāt par Čārlzu –, tāpēc tikai pajautāja:
– Vai tad es nepasūtīju kartupeļu biezeni?
– Būs arī biezenis. Tu esi pavisam izģindusi.
To, ka nav izģindusi, Elizabete zināja skaidri. Viņa bija apaļīga. Pat ļoti apaļīga. Meitenei, kas uzaugusi Kalifornijā, kur valdīja slaiduma kults, apaļīgs augums bija trūkums, nemaz jau nerunājot par to, ka tas padarīja apģērbu iegādi par īstu problēmu. Ja bikses derēja gurnos, tad jostasvietā tās atkarājās. Elizabete nebija valkājusi pogājamu blūzi kopš vienpadsmit gadu vecuma, kad sāka nēsāt krūšturi ar C izmēra bļodiņām. Krustmāte apgalvoja, ka viņai ir mammas augums, savukārt tēvocis sacīja, ka viņai ir eksotiskas dejotājas figūra. Tēvocis nenojauta, ka viņa to dzirdējusi un nospriedusi: “Cik viņš ir ļauns!” Patiesībā viņš bija nevis ļauns, bet tikai pārstrādājies vīrietis, kuram neatlika laika paša bērniem, kur nu vēl krustmeitai, kas runāja gaužām reti, lai gan bija atguvusi runas spēju. Elizabete apzinājās, ka cilvēce acumirklī var nostāties pret viņu, tāpēc dzīvoja zināmā mērā atrauti no sabiedrības. Viņa apzinājās arī to, ka pati kaitēja savām attiecībām, lāgiem centās iekļauties masās un patērzēt par laiku. Viņa gluži vienkārši neko nespēja uztvert pareizi. Pat Geriku.
Jo īpaši Geriku.
Par Geriku labāk vispār nedomāt.
Viņa atkal pievērsās atskaitēm un nemanīja kādu padzīvojušu pilsētiņas iedzīvotāju norādām uz viņu un stāstām tūristiem par to, kā Elizabetes Beneres tēvs meitas acu priekšā ar šķērēm nodūris viņas māti.
2
– Vērtjūfolsas kūrortam ir jau vairāk nekā simts gadu.
– Ai! – tūristi noelsās.
– Elegantās četrstāvu kūrortviesnīcas ēku un spa terases uz klinšu kraujas Klusā okeāna krastā Džons Smits vecākais uzbūvēja tūkstoš deviņsimt trīspadsmitajā gadā, un tas bija ienesīgs papildinājums Smitu ģimenes nekustamajiem īpašumiem, piemēram, tūkstoš akriem meža, kokzāģētavai un lielajai savrupmājai kalna virsotnē, kurā dzīvoja ģimene. – Mārgarita atspiedās uz spieķa un noklausījās, kā ducis nesen ieradušos viesu izdveš kārtējo: “Ak!”
Viņi atradās kūrortviesnīcas lielajā zālē, kas bija apskates priekšpēdējais objekts. Jādomā, ka Mārgarita vismaz piectūkstoš reižu bija klāstījusi šo nostāstu viesnīcas apmeklētājiem, un tas viņai patika. Kā jau īriete, viņa bija lieliska stāstītāja, turklāt viņai ļoti patika darbs ar cilvēkiem.
Viņa neiebilda, ja viesi snaikstīja kaklus, lai aplūkotu no Duglasa egles darinātās masīvās sijas, kas balstīja augstos priedes dēļu griestus ar izteiktām zaru vietām, vai glāstīja restaurētās divdesmitā gadsimta sākuma mēbeles. Vairāk par visu viņa vēlējās, lai viesi justos kā daļa no Smitu ģimenes.
Ja tā būs, viņi atgriezīsies. Šajā grupā viens no pāriem viņai jau bija pazīstams – misters un misis Tērneri pirmoreiz te ieradās kā jaunlaulātie. Tagad viņi bija ieradušies kopā ar pusaugu dēlu.
Mārgarita uzskatīja, ka tā bija jauka sakarība.
– Diemžēl Smitu vecāko dēlu paņēma Pirmais pasaules karš, – viņa turpināja stāstu, – viņš krita kaujas laukā Francijā. Zaudējuma sāpes nogalināja tēvu. Misis Ida Smita ar dēlu Džoniju nebija raduši pie saimniekošanas, bet Lielās depresijas laikā izdzīvošana prasīja vairāk prasmju, nekā viņiem bija. Kad tūkstoš deviņsimt trīsdesmit astotajā gadā Ida Smita devās uz Īriju, Smitu ģimenes bagātība bija krietni sadilusi. Par laimi, misis Smita satika mani. – Klausītāji iesmējās, bet Mārgarita lepni palocīja galvu. – Man tolaik bija sešpadsmit gadu. – Tie, protams, bija meli, jo viņai bija tikai piecpadsmit, tomēr Mārgarita mierīgi turpināja stāstu. – Un viņa pieņēma mani darbā un atveda sev līdzi. Galu galā es apprecējos ar viņas dēlu Džoniju – mēs bijām brīnišķīga komanda.
Tomēr Mārgarita noklusēja, ka Džonijam nebija izvēles iespēju un faktiski trīs mēnešu laikā viņam nācās Mārgaritu apprecēt.
– Cik ilgi jūs bijāt precējušies? – ievaicājās Aurora Tomsone, pusmūža sieviete ar neiesauļotu līniju uz zeltneša, uz kura acīmredzot bija valkājusi laulības gredzenu. Viņa te atpūtās viena.
Mārgarita secināja, ka nabaga sieviete nesen izšķīrusies un joprojām nododas sevis žēlošanai.
– Gandrīz trīs gadu desmitus, – viņa atbildēja. – Bet nevienam vīrietim nav izdevies mani iekārdināt tik ļoti, lai es atgrieztos precētas sievas kārtā.
– Droši
