prasmes kauties, jo vajadzēja taču iemācīt Džordžam uzvedības normas.
Tomēr viņš ļoti labi apzinājās, ka to nespēj, tāpēc izlikās Džordžu nemanām.
Tobrīd Čārlzs mierīgi beidza ēst savu desertu, lai gan Džordžs stāvēja viņam tieši aiz muguras un uzstājīgi grūstīja viņa krēslu.
– Mister Kuk, būtu jauki, ja jūs apsēstos, – māsiņa Ivonna uztraukti aizrādīja, tomēr neuzdrīkstējās pieskarties Džordžam. Neviena no medicīnas māsām neriskēja mēģināt pašas spēkiem pārvietot šo vīru.
– Ko? Jums nepatīk klausīties, ka jūsu mīļākais pacients ir nogalinājis savu sievu? – Džordžs Kuks ieķiķinājās. – Ar šķērēm… nodūra viņu… sadalīja ķermeni gabalos… lai varētu atpūsties aiz restēm, kamēr es vergoju gaterī… līdz nolādētais ķīnietis pievāca mežu un es paliku bez darba…
– Lūdzu, apsēdieties. – Māsiņa Ivonna paaugstināja balsi.
Džordžam tas bija kā pīlei ūdens.
– Čārlzs Beners paķēra šķēres… lūk, tā… un pārgrieza viņai rīkli, jo viņa dauzījās apkārt ar citiem vīriem.
Kāda sieviete iešņukstējās un tvēra ar roku pie kakla.
– Ja viņš būtu īsts vīrs, tad viņai nebūtu jāguļ, ar ko pagadās, – Džordžs paziņoja un atsāka spārdīt krēslu, uz kura sēdēja Čārlzs. – Nodūra viņu, nodūra viņu, nodūra Mistiju, nodūra viņu, nodūra viņu…
Piepeši uzpeldēja atmiņu fragmenti. Čārlzs sastinga.
Viņš stāvēja mājā, vērās uz asinīm un nesaprata, kas noticis. Viņš palūkojās uz savām rokām – tās bija vienās asinīs. Uzmācās panika, un viņš meklēja Mistiju un Elizabeti…
Roka ar dakšiņu ietrīcējās.
– Mister Bener? – Māsiņas Ivonnas balsī ieskanējās uztraukums. – Vai jums viss kārtībā?
– Ai! Redziet! Viņš tūlīt durs man ar dakšiņu! Es baidos, ļoti baidos no sīkā ģeologa! – Džordžs ar spēku pagrūda krēslu, un Čārlzs atsitās pret galda malu. – Nu, kas ir, gļēvuli? Nāc! Cīnies ar mani! Dur!
Ēdamtelpā sākās jezga. Māsiņa Ivonna nospieda trauksmes pogu. Atsteidzās medicīnas personāls. Pacienti kliedza, bļāva un izskrēja laukā pa durvīm uz savām istabām.
Čārlza pulss izrādījās tik straujš, ka viņam aptrūkās elpa.
Sirds mežonīgi sitās.
“Asinis. Asinis. Mistija. Elizabete. Mistija.”
Atskanēja maiga sievietes balss:
– Čārlij, dārgais, man nepatīk tevi atraut no vakariņām, bet… vai tu nevarētu panākt šurp?
Sirds vienā mirklī norimās.
Visbrīnišķīgākais Onermauntinas garīgās veselības aprūpes centrā bija tas, ka… viņu te apciemoja Mistija.
Kā jau allaž, sievu ieraugot, Čārlzam apbrīnā aizrāvās elpa. Arī tagad viņa bija skaista. Mistijas gaišie mati bija izlaisti, un zilajās acīs atmirdzēja smaids. Viņa stāvēja ēdamtelpas vienā malā un aicināja Čārlzu uz sienas pusi, prom no logiem.
Čārlzs piecēlās no krēsla un, pat nepaskatījies uz Džordžu, pārējiem pacientiem un personālu, tuvojās savai skaistajai sievai.
– Protams, mana mīļā. Kā es varu tev palīdzēt?
Viņa noglāstīja vīram roku.
– Paliec kādu mirkli pie manis. Tu būsi drošībā.
Tieši tāpēc, kad sākās zemestrīce un ēdamtelpas vidū iebruka griesti, Džordžs Kuks bezsamaņā palika guļam uz grīdas, bet Čārlzs Beners tika cauri sveikā bez nevienas skrambiņas.
6
Dardedze nolika uz galda šķīvi ar melleņu kūkas šķēli; Elizabete Benere atrāva skatienu no piezīmēm, lai paziņotu:
– Es apēdu lielāko daļu kartupeļu.
– Hmm. – Dardedze nopētīja šķīvi. – Es tiešām nesaprotu, kā tu vispār spēj ik dienu aizvilkt savu kaulaino pēcpusi līdz upei.
– Tas nav tālu.
Dardedze novāca burgera atliekas un piemetināja:
– Divas jūdzes.
– Pēc mana pedometra tikai viena, komats, sešas jūdzes, – Elizabete izlaboja. – Nevajag pārspīlēt. – Dardedze uzmeta viņai nicinošu skatienu.
Saruna nevedās. Elizabetei labāk vajadzēja klusēt. Klusēšana viņai allaž padevās.
Pēc mammas slepkavības viņa nebija runājusi pusotru gadu un atklājusi, ka nerunājošu bērnu pieaugušie uzskata arī par kurlu, tāpēc brīvi savā starpā mēdz diskutēt par viņu, notikušo slepkavību un pārciesto traumu. Tāpat viņi apsprieda arī slepkavības iemeslus un allaž nonāca pie viena un tā paša secinājuma – Mistijai Benerei bijis romāns.
Un tas bija iemesls, kāpēc Čārlzs Beners viņu nogalināja. Viņš bija licies tik jauks vīrietis, tomēr klusie ūdeņi ir tie dziļākie un greizsirdība aptumšo prātu. Visa māja bija vienās asinīs, asinīm notraipījies arī pats un četrus gadus vecā meitiņa Elizabete.
Sešu gadu vecumā Elizabete bija dzirdējusi šīs ainas aprakstu tik daudz reižu, ka, aplūkojot nozieguma vietas fotogrāfijas, viņai likās, ka patiesi to atceras.
Tomēr viņa neatcerējās. Psihologi (pēc slepkavības viņu vazāja no viena psihologa pie otra) to dēvēja par bērnības amnēziju un iegalvoja mātesmāsai, ka tas ir tikai normāli. Cilvēki lielākoties atceroties sevi no piecu gadu vecuma, tāpēc Elizabetes nespēja atcerēties notikušo nevienu nepārsteidza.
Nevienu, izņemot mātesmāsu.
Cilvēka pirmās atmiņas parasti saistās ar kādu traumatisku notikumu – noklīšanu veikalā, pirksta ievēršanu durvīs, sāpēm, kad iekodis kaimiņu bērns, – un visbiežāk tas noticis pirms piektā dzīves gada.
Krustmāte Sendija vēlējās, kaut Elizabete atcerētos, jo Mistijas līķis bija pazudis, bet viņa gribēja apbedīt savu māsu.
Pēc pusotra gada klusēšanas Elizabetes pirmais atbildes vārds mātesmāsai Sendijai, kura neatlaidīgi uzstāja, ka meitenei vajadzētu atcerēties slepkavību, bija: “Nē!”
Sendija bija tik pārsteigta, ka pārtrauca apgrūtināt meiteni un aizveda uz pārbaudi pie kārtējā tiesas ieceltā psihiatra. Pat tagad, iztēlojoties sarunu ar svešinieku un zinot, ka viņas gadījums tiks aprakstīts prestižā medicīnas žurnālā, Elizabetei uzmetās zosāda. Geriks bija vienīgais
