sekoja viņas piemēram. Pieķērušies joprojām drebošajai letei, kājās pietrausās arī tūristi. Elizabete palūkojās apkārt.
Zemestrīce bija pamatīgi sakratījusi ēku. Ēdnīcā valdīja haoss, uz grīdas gulēja ģipškartona gabali, no griestiem nokarājās vēdcaurules un elektrības vadi. Paveroties cauri tukšajiem loga rāmjiem, bija skaidrs, ka pilsētiņa ir pamatīgi izpostīta.
Tomēr Elizabetes uzmanību piesaistīja cilvēki ēdnīcā un uz ielas. Visi kā viens bija pārbijušies, bailēs ieplestām acīm, viņu lūpas kustējās, bet pār tām nenāca ne skaņa… it kā viņiem būtu artikulācijas problēmas, it kā būtu traucēta smadzeņu darbība.
Elizabete viņus ļoti labi saprata. Viņu dzīve ritēja drošībā un pārliecībā, ka zeme ir stabila, nemainīga un mūžīga.
Tagad neviens nevarēja uzticēties zemei zem kājām.
Jā, zemestrīce nes iznīcību ne tikai priekšmetiem. Zemestrīce spēj sagraut drošības izjūtu. Izgaisināt bezrūpību. Mainīt cilvēkus, kas to pārdzīvojuši.
Saule spīdēja tikpat spoža kā pirms tam, atmirdzot pa grīdu izkaisītajos galda piederumos, izgaismojot apkritušos galdus un krēslus.
Kāda no tūristēm pilnā balsī iesmējās:
– Paskatieties uz Bērtu. Viņš ir noķēpājies ar kūku!
Sieviete smējās un smējās, un viņas jautrība pamazām pārtapa histērijā.
Bērts notrausa no krekla kūkas atliekas un paziņoja:
– Es ļoti ceru, ka pludmalē neviena nav. Ja nu nāk cunami… – Jā! – Elizabete strauji ievilka elpu un satvēra somu, kas brīnumainā kārtā joprojām karājās viņai plecā. – Cunami!
– Pat nedomā! – Dardedze brīdināja un sagrāba viņu aiz rokas.
Tomēr Elizabete izrāvās no viesmīles tvēriena un izskrēja pa durvīm.
“Kā gan es to varēju aizmirst? Kā varēju kaut uz brīdi aizmirst? Cunami tuvojas. Tas jau ir ceļā. Un man jāpaspēj nokļūt pie Vērtjūfolsas kanjona.”
Viņas jaunās “Tory Burch” sandales bija sabojātas.
7
Aurora Tomsone pievienojās mazajai grupiņai, kas pulcējās ap Mārgaritu, nogaidīja, līdz saruna pierima, un ievaicājās:
– Tātad kūrorts vienmēr piederējis Smitu ģimenei?
– Tā patiešām ir.
Lai gan nebija dzimusi Smitu ģimenē, tomēr Mārgarita lepojās ar dzimtas mantojumu.
– Jūs droši vien gatavojaties doties pensijā, – Aurora sacīja.
Smaids Mārgaritas sejā pagaisa.
– Nebūt ne. Es domāju, ka manā rīcībā vēl ir divi gadu desmiti, lai nobriestu atpūtai un mūžīgajai dusai.
Apkārtējie vai nu iesmējās, vai arī sarauca pieres – atkarībā no tā, cik smalkjūtīgi viņi bija.
– Aiziešana pensijā nenozīmē, ka cilvēkam uzreiz jāmirst, – Aurora pārliecinoši apgalvoja.
– Aktīvai sievietei aiziešana pensijā nozīmē pavadīt laiku pie kāršu galda, dzerot plūmju sulu. Un es šaubos, vai pieskatītāji, kas uzmana vecus, prātu izkūkojušus ļaudis, man atļaus sulai pievienot manu iecienīto īru viskiju, – Mārgarita centās atjokot. – Nē, paldies, es palikšu savā vietā un turpināšu vadīt šo viesnīcu.
– Un tomēr, ja gadītos īstais piedāvājums… – Aurora neatlaidīgi turpināja.
Mārgaritas mugura vienā mirklī iztaisnojās. Nekustamā īpašuma aģente. Šī nožēlojamā vientuļā sieviete noteikti ir nekustamā īpašuma aģente, kuru viņai varbūt uzsūtījusi pašas mazmeita, lai piespiestu vecmāmiņu atteikties no uzdevuma, ko viņai uzticējis Dievs Tas Kungs, misis Smita un viņas pašas sīkstā daba.
Līdzcietība pret Auroru pagaisa, un Mārgarita asā tonī, kādā bija pieradusi komandēt savus padotos, dēlus un mūžībā aizgājušo mīļoto vīru, paziņoja:
– Nav tik vilinošu piedāvājumu, kas liktu man izvākties no pašas mājas un atteikties no darba, ko man uzticējis Dievs.
Aurora bija pārlieku egocentriska, lai aptvertu vecās kundzes vārdos slēptos draudus, kas noteikti ietekmētu viņas labsajūtu un ērtības, paliekot šajā viesnīcā. Viņa ierunājās aizbildnieciskā tonī, kādā parasti ļaudis runā ar bērniem un padzīvojušiem cilvēkiem:
– Dievs visiem dāvā iespēju mūža nogalē atpūsties.
– Kad būs pienākusi mana mūža nogale, es noteikti padošu jums ziņu, – Mārgarita, plati smaidot, atbildēja.
Un tikai tad muļķa sieviete atskārta savu kļūdu.
Par laimi Aurorai, viņus vēroja Mārgaritas viesnīcas menedžeris. Viņš zināja, ka Mārgarita ir noskaitusies, un naski iejaucās sarunā, lūdzot darba devējas palīdzību kādā steidzamā lietā.
Viņa atvainojās un sekoja menedžerim pie galdiņa, kur apkalpotājs no viesnīcas atbalstītas vīna darītavas ielēja viņai glāzē nedaudz “Pinot noir” sarkanvīna. Lai arī Mārgarita parasti nedzēra vīnu pirms vakariņām, viņa ieāķēja spieķi elkonī un pateicīgi pieņēma sniegto glāzi.
– Viņi visi ir muļķi. Jo īpaši viņa, – Herolds klusi ierunājās. – Tu pat nezini, par ko viņa runāja. – Mārgarita iedzēra vīna malku un saviebās. Ziedu notis nebija viņas gaumē.
– Man ir laba ideja. Viņa jau agrāk uzdeva jautājumus.
Herolds Ridlijs bija garš un izdēdējis vīrietis, Vjetnamas kara veterāns, kurš zaudējis kāju, uzsprāgstot granātai. Viņš bija bez darba, atkarīgs no alkohola un narkotikām, līdz Mārgarita savāca viņu no ielas un deva viņam iespēju. Un viņš bija gatavs to izmantot – saņēmās un jau trīs gadu desmitus palīdzēja vadīt viesnīcu.
– Kaut nu tā būtu… – Mārgarita aprāvās un satrūkusies paskatījās uz šūpuļkrēsliem.
Tie šūpojās paši no sevis.
Viesnīca nodrebēja, it kā vecā ēka bītos salta vēja. Grīda izliecās viņai zem kājām. Kājas saļodzījās, un viņa krita pret galdu, izmetot glāzi no rokas. Tā saplīsa, un uz visām pusēm pašķīda sārtas šļakatas.
“Kas notiek? Kāpēc?”
Izmisušajā prātā pazibēja doma, no kuras viņa baidījās visvairāk.
“Trieka!” Mārgarita nespēja atgūt līdzsvaru. “Vai man rādās? Laikam mani ķērusi trieka. Vai iespējams cits izskaidrojums?”
Un tomēr plīsa ne tikai
