kanjona sienā, – viņa komentēja, pavēršot kameru pret kanjona pretējo malu, – tomēr pievērsiet uzmanību! Iežu noslīdējumi iznīcinājuši veģetāciju uz kanjona sienām, atsedzot jaunus ģeoloģiskos slāņus. Tas ir svarīgi, jo, ja palūkojamies uz rietumiem, varam redzēt, ka šis kanjons paplašinās, – Elizabete skaidroja un lēnām devās uz kanjona augstāko malu, kas atradās rietumu pusē.
Bija aizritējušas tikai dažas minūtes, kopš viņa pēdējo reizi bija palūkojusies uz okeānu. Tas izrādījās mainījies.
Satraukumā Elizabetei uz mirkli aizrāvās elpa. Tomēr viņa saņēmās un turpināja nosvērtā, lietišķā balsī komentēt notiekošo:
– Nepatikšanas briest vietā, kur upe tiekas ar Kluso okeānu. Vairumā gadījumu pirms cunami okeāns atkāpjas, atklājot klintis, smilšu sēkļus upes grīvā, arī gultni, atstājot zivis, augus un citas ūdens radības sausumā, – viņa stāstīja un lēnām filmēja apkārtni.
Elizabete bija uzklausījusi daudz stāstu par to, kā sākas cunami, noskatījusies aculiecinieku uzņemtos videomateriālus, mēģinājusi iztēloties, kā tas būs, kad viņa to redzēs savām acīm. Šī diena bija pienākusi, turklāt viņa bija vienīgā no izpētes grupas, kurai laimējās kļūt par kataklizmas liecinieci.
Viņa daudz lika uz spēles – ne tikai zināšanas, kuras daudzi zinātnieki līdz pēdējam sīkumam pētīs un pārrunās lekcijās un konferencēs. Tūkstošiem cilvēku televizoros redzēs viņas nofilmēto videomateriālu. “Man arī jāceļ sava reputācija, kas lielākoties ir nevis pašas, bet vecāku paveiktā nopelns. Ir jāpierāda, ka es neesmu skaista un vieglprātīga sieviete kā Mistija vai ar slepkavnieciskām tieksmēm kā Čārlzs. Ja es saglabāšu vēsu prātu, tad neviens nekad vairs aizdomīgi nepētīs mani un neaprunās aiz muguras.”
Geriks, visticamāk, sacītu, ka viņa māna sevi, un viņam varētu būt taisnība.
“Hei, Gerik! Varbūt es vēlos pati sev kaut ko pierādīt!”
Labi nostādītā lektores balsī viņa turpināja runāt aizkadrā:
– Šeit mēs varam pārliecināties par šī apgalvojuma patiesumu, tāpat varam secināt, ka visi Vērtjūfolsas kanjona ģeoloģiskie rādītāji liecina par spēcīgiem cunami, kas agrākos laikos pārplūdinājuši upes gultni, piepildījuši kanjonu kā vannu un… uzgaidiet. Paverieties uz okeānu! Vai ūdens līmenis nav pacēlies?
Sirds sitās tik spēcīgi, tās puksti atbalsojās smadzenēs.
Tikai viļņošanās. Citureiz viņa tam pat nepievērstu uzmanību.
Tomēr vilnis bija garš, tas pletās no ziemeļiem uz dienvidiem, cik tālu vien sniedzas skatiens, un strauji pārvietojās. Viņa izstiepa rokas, atrāvās no ekrāna un raudzījās pāri kamerai, kā vilnis tuvojas, pieaug un kļūst aizvien augstāks un augstāks un traucas viņai pretim.
Satraukums pieņēmās spēkā, bet viņa atsāka stāstījumu:
– Šobrīd jūs esat liecinieki tam, ka mūsu izvirzītā teorija ir patiesa, proti, okeāna seklā gultne pie ieejas Vērtjūfolsas kanjonā veicina neparasti augstu cunami viļņu veidošanos.
Vilnis sakūlās putās un ar neiedomājamu troksni gāzās krastā, pārplūdinot upi, raujot ārā no zemes kokus ar visām saknēm un metot tos gaisā. Straume izskaloja augsni kanjona augšmalā, milzu akmens bluķi vēlās kā marmora bumbiņas nebēdnīga puišeļa plaukstā. Viļņa spēks sakūla ūdeni vispirms brūnganu, bet pēcāk tas kļuva melns.
– Zeme dun un dreb zem kājām, un es nezinu, vai to radījis spēcīgais cunami vilnis, vai tie ir jauni grūdieni. Lai arī es atrodos iespējami augstākajā punktā, kuru ūdens līmenis nav sasniedzis nevienā ģeoloģiskajā laikmetā, šīs ir reālas briesmas, jo visam pienāk pirmā reize.
Tas tiešām bija bīstami, jo ūdens varēja izgrauzt ceļu arī uz šo pusi un aizraut viņu sev līdzi. Viņas līķis pazustu bez vēsts. Tomēr viņa ne par kādu cenu neizkustēsies no vietas. Viņai bija lemts kļūt par šī brīža aculiecinieci. Viņa par to bija sapņojusi, cerējusi, ka tas notiks, iztēlojusies. Viņa atminējās tēva stāstu par sen notikušu dabas stihiju…
Čārlzs sēdēja viņai blakus uz saules sasildīta klints bluķa, norādīja uz jūru un, izteiksmīgi žestikulēdams, stāstīja mazajai Elizabetei par nemierīgo zemi. Par to, kā šķietami nemainīgā zeme var vienā acumirklī pārvērsties, iekvēloties sārta kā uguns, zalgot zila kā ledus, drebēt un lūzt.
Elizabete klausījās apbrīnā un satraukumā ieplestām acīm, līdz mamma apvija rokas tētim ap kaklu, noskūpstīja viņu uz vaiga un sacīja:
– Būs jau gana, Čārlz. Viņai rādīsies slikti sapņi. – Nerādīsies, vai ne, Elizabet? – tētis apvaicājās.
– Nē! – meitene braši atbildēja.
Tētis palūkojās uz mammu un sacīja:
– Redzi? Viņa caurcaurēm ir mana meita. Kaut gan skaistums viņai ir no tevis.
Tētis – slaids, garš, saulē iededzis vīrietis ar pašķidriem matiem un vārnu kājiņām acu kaktiņos – viņai uzmundrinoši uzsmaidīja.
Mamma noskūpstīja viņu. Elizabete pamanīja, ka mamma sažņaudza plaukstā tēta golfa krekla apkaklīti tik spēcīgi, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. Pagriezusi galvu, viņa uzsmaidīja savai mazulītei.
– Kad Elizabete izaugs, viņa būs skaistāka par mani. Bet tagad laiks ēst.
Tētis negribīgi atlaida rokas un veltīja sievai mīlestības pilnu skatienu. Elizabete jutās labi. Drošībā.
Tomēr mammai viņa neticēja. Mammīte bija skaista – gaiši zeltainie mati zaigoja kā oreols ap viņas galvu, bet lielās acis mirdzēja tumši zilas. Elizabetei mamma likās visskaistākā.
Mammīte…”
Dunoņa mitējās.
Elizabete atviegloti uzelpoja.
Tas bija vareni un biedējoši, un tā bija pagātne.
Tagadnē uzglūnēja pavisam jaunas briesmas.
Garais, milzīgais, putojošais vilnis pārvērtās atvarā. Tas griezās, rēkdams kā izsalcis nezvērs. Tas pamazām aprija kanjona malas, rāpdamies augstāk un augstāk. Elizabete pirmo reizi sajuta īstas bailes.
“Skrien, Elizabet, skrien!”
Un tad ūdens kanjona centrā devās atceļā uz nepielūdzamo okeānu, raujot sev līdzi pārējo ūdens masu un izmirkušo zemi. Elizabete pakāpās tālāk no malas. Viņa mēģināja sev iestāstīt, ka šīs bailes, lai arī dabiskas, tomēr ir sīkums, un atsāka stāstījumu aizkadrā:
– Pirmais cunami vilnis atkāpjas, tomēr, ņemot vērā zemestrīces stiprumu, es domāju, ka būs vismaz trīs viļņi.
Tagad viņa zināja, ka veidojas ūdens virpulis. Kad nākamais vilnis būs klāt, viņa laikus atkāpsies, iekams tas viņu nobiedējis.
Geriks
