steiku un gadījumos, kad to izvēlējās, allaž pasūtīja labi izceptu. No asinīm viņai kļuva nelabi. Reiz, kad Geriku sašāva, Elizabete bija aiztraukusies uz neatliekamās palīdzības nodaļu, lai viņu apraudzītu, uzmetusi skatienu un noģībusi. Turklāt tik pamatīgi, ka tikusi pie smadzeņu satricinājuma.
Viņu laulības dzīves laikā Geriks ēda vidēji ceptu steiku. Kad Elizabete paziņoja par šķiršanos, viņš atgādināja, ka atteicies no asiņainā steika tikai viņas dēļ. Savukārt Elizabete sasodīti prātīgā tonī, kas Geriku tracināja, atbildēja: “Ja ne tu un tavi gaļēšanas ieradumi, tad es jau būtu veģetāriete.” Tas, ka tu izvēlies ēdienus, lai izpatiktu otram, galu galā negarantē laimīgu laulību.
Negarantē gan.
Viņš ielika mutē kumosiņu apceptā steika, sakošļāja, norija un pasmaidīja.
Paradīze.
Uzdūris uz dakšiņas zaļo pupiņu pāksti, viņš pacēla to gaisā kā glāzi tostam un noteica:
– Uz tavu veselību, Elizabet!
Un notiesāja arī to.
Prieks tomēr pagaisa… “Sasodīts, es ilgojos pēc tās sievietes!” Viņš Elizabeti nesaprata. Neizprata lietas, kuras viņu interesēja. Iežus, zemestrīces un vulkānus. Tas Geriku garlaikoja, tāpēc viņš centās Elizabetē radīt interesi par daudz nozīmīgākām lietām, piemēram, par noziegumiem, kaisli un vardarbību. Tomēr Elizabete tikai norādīja, ka cilvēki mainās, piedzimst un mirst, bet zemeslode ir mūžīga. Viņa allaž bija tik nosvērta, loģiska… tik tāla.
Vienmēr, izņemot gultā. Pie visiem svētajiem! Geriks nebija sastapis sievieti, aiz kuras vēsā, zinātkārā un pētnieciskā prāta slēptos tik ugunīga kaisle. Viņš vēlējās… Jā, viņš vēlējās daudz ko, galvenokārt kopā ar Elizabeti, bet tagad tas vairs nav iespējams.
Geriks paraustīja plecus. Tā bija neatsaucamā pagātne vai kaut kas tamlīdzīgs. Bija nepieciešams vesels gads, lai viņš pieņemtu šo patiesību, un tagad viņš nevēlējās to izbojāt, domājot par to, kā būtu, ja būtu.
Viņš atkal pievērsās maltītei – kartupeļu sacepumam ar bagātīgu siera devu, steikam, pupiņām un bekonam.
Labprāt viņš būtu baudījis arī glāzi vīna, tomēr negribēja, lai kādam rastos iespēja apgalvot, ka viņš lēmumu pieņēmis alkohola iespaidā.
Šīs pēdējās vakariņas bija visai gardas. Par tādām priecātos ikviens nāvinieks. Kad viss bija notiesāts – Geriks apēda visu līdz pēdējam kumosam, pat zaļās pupiņas –, viņš atgāzās dīvānā, iemalkoja espresso ar kanēli un putukrējumu.
Tagad viņam nepieciešama sieviete. Tomēr kopš dienas, kad Elizabete viņu pameta, viņš allaž bija seksa badā. Geriks sprieda, ka tas ir viņa problēmas pamatā. Nav seksa, nav iespējas nolaist tvaiku. Un tā Gerikam, FIB aģentam ar priekšzīmīgu reputāciju, apnika sasodītie noteikumi, un viņš zaudēja savaldīšanos. Un iekļuva nepatikšanās. Tā, lūk.
“Nē, es nedošos meklēt desertu – mīlestību. Ja es nebūšu spējīgs mīlēties, tad nomirt no kauna būtu pārāk pazemojoši.”
Tāpēc viņš pastiepa roku pēc pistoles. FIB bija atņēmis viņam pistoli, gluži kā senos laikos šerifiem atņēma zvaigzni. Šo Geriks bija nopircis lombardā. Kolta sistēmas ierocis labi iegūla plaukstā. Smags. Vēss. Vienaldzīgs. Domāt nespējīgs…
Viņš bija mierā ar pieņemto lēmumu.
Mārgarita būs dusmīga, bēdu un sāpju nomākta, un par to viņam sāpēja sirds. Viņš zināja, ka arī Elizabete skums pēc viņa.
Mārgaritu un Geriku nevienoja likumīgas saites, tomēr viņa uzcītīgi rūpējās par viņu, bet Elizabete vairs nebija viņa sieva. Viņš visu bija simtiem reižu pārcilājis prātā un nespēja samierināties ar to, ka seko tēva pēdās. Ka viņš ir atņēmis dzīvību. Netīšām, tomēr atņēmis dzīvību.
Geriks ieslēdza televizoram skaņu un uzregulēja to skaļāk. Tas gan nenomāks šāviena troksni, tomēr izklausīsies, ka viņš skatās citu “Atriebēja” versiju.
Pacēlis pistoli, viņš ielika tās stobru mutē, tad nolaida un saviebās. Viņš neskaitāmas reizes bija turējis rokā ieroci, bet ne reizes nebija izbaudījis to uz mēles. Atmiņas par maltīti sabojāja metāla un ieroča eļļas piegarša.
Pie joda!
Viņš atkal pacēla pistoli. Piegarša nebija tas briesmīgākais.
Daudz briesmīgāki bija ziņu diktori, kas novērsa uzmanību.
Puisis ar rūpīgi izbalinātām šķipsnām raižpilni paziņoja:
– Astoņas ar pusi magnitūdas spēcīga zemestrīce skārusi Vašingtonas štata rietumu piekrasti, kā arī plašu teritoriju no Aļaskas līdz Sanfrancisko, un izraisījusi haosu Sietlā, kur no ēku sienām krituši ķieģeļi un, sagrūstot bankas ēkai, bojā gājuši sešpadsmit cilvēki. – Diktoru ekrānā nomainīja fotoattēli un arī videomateriāli. – Spēcīgs cunami sasniedzis krastu, izskalojot pludmales. – Geriks vēroja no helikoptera uzņemtus kadrus ar viļņiem, kas traucās pāri zemajām pludmalēm. – Nelaime smagi skārusi Forksu, kur sāksim reportāžu…
Geriks nolika pistoli un pievērsās ekrānam.
– Un kas noticis Vērtjūfolsā? – viņš skaļā balsī ievaicājās.
Nākamajā kadrā sieviete ar ieplestām acīm stāvēja pie prožektoru izgaismotas ēkas drupām.
– Kā jūs redzat, mazajā pilsētiņā, kuru pasaulslavenu padarījis romāns “Krēsla” un filmas, kas uzņemtas pēc tā motīviem, zemestrīce radījusi ievērojamus postījumus…
– Cik tavā teiktajā ir patiesības un cik pārspīlējumu?
Piecēlies kājās, Geriks devās pie jakas, izvilka mobilo telefonu un zvanīja uz Vērtjūfolsas kūrortviesnīcu.
Nav savienojuma.
Viņš izvēlējās Vērtjūfolsas šerifa biroja telefona numuru.
Nav savienojuma.
Diktori turpināja vāvuļot, ziņas par zemestrīci Vašingtonas štatā nomainīja aizkustinošs stāsts par sievieti, kas mantojusi ģitāru, ko reiz spēlējis Bobs Dilans. Tas, lūk, esot interesanti. Geriks ieslēdza internetu, lai uzzinātu iespējami vairāk par zemestrīci.
Par vienu ziņas nemeloja – no helikoptera uzņemtajos kadros bija redzams milzīgs cunami vilnis, kas sasniedzis krastu, pārplūdinājis upes un ielejas.
“Elizabete.”
Savulaik Elizabete bija viņa sieva. Viņš zināja Vērtjūfolsas kanjona teoriju. Un tāpat viņš zināja, ka Elizabete tagad ir tur un turpina tēva uzsākto projektu.
“Vai viņa bija kanjonā, kad sākās zemestrīce? Noteikti nē, jo zemestrīce sākās vēlā pēcpusdienā.”
Bet
