tik ātri aizskrēji, un zemestrīce vēl nebija beigusies!
Runā, ka krastu skāruši cunami viļņi.
– Jā, tie bija milzīgi, – Elizabete vienaldzīgi atbildēja. – Vai ir bojāgājušie, ir atrasti līķi?
– Policija apgalvo, ka nav neviena bojāgājušā, ka visi tūristi devušies prom no pludmales vai paguvuši uzrāpties klintīs. Man gan nav pārliecības, ka visi cilvēki ir spējīgi uz tik saprātīgu rīcību, bet varbūt cunami pie Japānas krastiem viņus ir pietiekami nobiedējis.
– Jā, cerams. – Elizabete nopūtās, ielika albumu somā un uzlika to plecā.
– Dzirdēju, ka tu esi palīdzējusi atrast misis Brenjonu.
– Jā. Beidzot es esmu atklājusi iemeslu, kamdēļ būtu ieteicams lietot pārāk daudz parfīma.
Dardedze skaļi iesmējās, bet tad piepeši aprāvās.
– Kateri ir pazudusi.
– Nē! Ak nē!
Kateri bija viena no nedaudzajiem cilvēkiem, kas saistīja Elizabeti ar Vērtjūfolsu.
– Man pat neienāca prātā… Vai cunami spēcīgi skāra ostu?
– Gandrīz noskaloja no zemes virsas, bet Kateri pavēlēja visiem kuģiem un kuteriem iziet jūrā. Tie pārvarēja cunami un izglābās. Viņa izsūtīja jūrā arī divus krasta apsardzes kuterus, bet uz viņas kutera nebija pilnas apkalpes, turklāt, kā stāsta aculiecinieki, viņai tieši priekšā bijis kuteris “Džīnija”. Kateri pastūrējusi sānis, tomēr nav paspējusi tikt cauri molam, kad tam pāri gāzies pirmais vilnis. “Džīnija” gandrīz nogrima, bet Kateri kuģis apgāzās, – Dardedze klāstīja, slaucīdama asaras no acīm.
– Viņu pievārēja pirmais vilnis? – Elizabete jautāja. Otrs vilnis taču bija lielāks… – Kas noticis ar kuteri? Kas noticis ar apkalpi?
– Viņa bija uz kutera “Dzelzs Salivans”. Viļņi to iznesa krastā, un tas tagad guļ uz sāna tur, kur agrāk bija “Boba garneļu būda”. Apkalpe bija uz klāja… pusdzīvi, tomēr labāk par visiem zināja, kas darāms, un atļāva vilnim nest viņus krastā, īstajā brīdī nolēca no klāja un, kad vilnis atkāpās, metās kalnup, ko kājas nes. Vienīgi par Kateri nekas nav dzirdams. Viņa palikusi stūresmājā, mēģinājusi stūrēt. Un tad nāca cunami, izsita stūresmājas stiklus, un viņa… viņas vairs nav… – Dardedzei aizlūza balss.
– Skaidrs.
Kateri, tāpat kā Elizabete, nejutās te iederīga. Viņa bija pa pusei indiāniete, pa pusei… ej nu sazini. Baltās rases pārstāve, vismaz Elizabete tā domāja. Kateri dienēja krasta apsardzē, bija komandējošā virsniece, kura vadīja vīriešu pulku un kurai bija sevi jāpierāda nemitīgi un ikvienam jaunpienācējam.
Un tagad viņa bija pazudusi bez vēsts – iespējams, mirusi.
Viss notikušais – postījumi pilsētā un ostā, ievainotie cilvēki, sāpes, zaudētas dzīvības – apdzēsa Elizabetes sajūsmu par zemestrīci un cunami. Tagad pašas rīcība likās neapdomīga un pārgalvīga.
– Es rīkojos savtīgi, – viņa atzina.
– Ko? Tu runā par zemestrīci? Ak, mīļā! Neviens jau neko citu no tevis negaida. Tu taču esi… – Dardedze apklusa.
Atcerējusies šerifu Fosteru, Elizabete piedāvāja savu versiju:
– Palaistuves un slepkavas meita?
– Nē! Tu esi kā asorti… dzimusi te, bet augusi citur, zinātniece un savdabe. – Dardedze atkal viņu apskāva. – Cik nu dzirdēju… Pat misis Brenjona, kad viņu izvilka no drupām, par tevi runāja tikai labus vārdus. – Elizabete uzmeta viesmīlei aizdomu pilnu skatienu. – Jā, “labus” tā cilvēka izpratnē. Es pati biju uz tevi saskaitusies. Domāju, ka esi mirusi. Tā aizskriet uz to sasodīto izpētes vietu! – Dardedzes balss likās pārsteidzoši skarba.
– Saprotams, ka es esmu dzīva. Ja es riskētu un pakļautu savu dzīvību briesmām, tad kāda no tā būtu jēga? Jo īpaši brīdī, ja esi vienīgā no kuplās pētnieku saimes, kurai paveicies būt notikuma vietā, – viņa atbildēja un, atcerējusies par nofilmēto materiālu, noglāstīja somu.
– Manuprāt, ir vēl kādi, kam paveicies. Būvnieki. Vēl lapas nebūs nokritušas, kad pilsēta būs pilna ar tiem, – Dardedze piebilda un spēji mainīja sarunas tēmu: – Kā klājas tēvam?
– Kas? Ko? Es ceru, ka labi.
– Dzirdēju, ka aprūpes centrā iegruvuši griesti un vecais vīrs nogādāts slimnīcā.
Elizabete dīvainā kārtā juta sirdi iesmeldzamies.
“Čārlzs… cietis? Nē. Nekas nespēj nodarīt pāri manam tēvam. Viņš ir slepkava. Viņš dara pāri citiem.”
Viņa zināja, ka šis aizbildinājums ir maz ticams. Zemestrīces bija nežēlīgākas par cilvēkiem.
– Es esmu pārliecināta, ka tas nav mans tēvs, – viņa dzirdēja sevi sakām. – Aprūpes centrā ir daudz vecu vīru, un es domāju, ka viņam ir paveicies. Bet es piezvanīšu, – viņa piemetināja.
– Tīkls nedarbojas, torņi ir nogāzušies.
– Protams.
– Arī fiksētās līnijas nedarbojas, – Dardedze turpināja. – Sakari traucēti. Tev jāaizbrauc viņu apraudzīt.
– Jā, tev taisnība.
Dardedzei bija taisnība. Elizabete varēja palikt pilsētā un palīdzēt, tomēr iespējams, ka arī Onermauntinas aprūpes centrā nepieciešama palīdzība, un viņa kā pacienta ģimenes locekle būtu vispiemērotākā kandidāte.
Turklāt viņu arī māca… ziņkāre. Nē, tas nebija īstais vārds. Viņa nervozi norija siekalas. Mocīja nemiers. Uztraukums par tēvu. Pretēji krustmātes strikti formulētajam viedoklim Elizabete bija pārcēlusies uz šo pilsētu, lai būtu tuvāk tēvam, lai runātu ar viņu un mēģinātu izdibināt, kāpēc viņš tik nežēlīgi nogalināja viņas mammu.
Tomēr viņa aprūpes centru bija apmeklējusi tikai reizi, turklāt šī vizīte Elizabeti tik ļoti satrieca, ka viņa tur vairs nebija atgriezusies.
“Bet… varbūt viņš ir cietis? Iespējams, ka viņš var nomirt, un vienīgā saite ar pagātni būs pārcirsta. Es nekad neuzzināšu to, kas tik ļoti ietekmēja manu dzīvi un personību, neizpratīšu, kā tik šķietami jauks un patīkams vīrietis var pastrādāt tik atbaidošu noziegumu.”
Elizabete stīvi pamāja un devās ceļā.
– Paldies tev! Es došos turp.
– Esi piesardzīga, – Dardedze sauca viņai nopakaļ. – Kas to lai zina, kādi tagad ir ceļi!
15
