pagriezās pret runīgo virsmāsu.
Ivonna atliecās un pārsteigtā balsī vaicāja:
– Jūs taču tam neticat, vai ne?
Elizabete vērās uz medicīnas māsu un atcerējās visas tās reizes, kad krustmātes bērni viņu bija izsmējuši par to, ka viņas tēvs ir slepkava, kurš nogalinājis viņas māti. Viņi rīkojās kā misters Kuks, tikai bija ļaunāki un jaunāki, un vēl viņi Elizabetei bija iemācījuši būt piesardzīgai jebkurās attiecībās.
– Ai, piedodiet man, mīļā, – Ivonna atvainojās un noglāstīja viņai roku. – Čārlzs Beners ir caurcaurēm labs cilvēks.
Bet Elizabete tikai šūpoja galvu un izdvesa:
– Jūs pārāk uzticaties cilvēkiem.
– Vai tiešām? Vai tiešām jūs domājat, ka jūsu māte allaž būtu viņa tuvumā, ja viņš būtu slepkava?
16
“Vai darbs šeit, kur gaist prāti un atmiņas, ir laupījis virsmāsai veselo saprātu?”
– Mana māte ir mirusi, – Elizabete atgādināja.
– Benera kungs reizēm ar viņu sarunājas, veras tukšumā sev līdzās, it kā tur būtu viņa, – Ivonna turpināja un palocīja galvu, it kā viņas teiktais būtu pašsaprotama patiesība.
– Viņam taču ir Alcheimera slimība.
– Zinu, – Ivonna atbildēja un pievērsa Elizabetei brūno acu skatienu, kas nepavisam nelikās vājprātīgs. – Šodien, tieši pirms zemestrīces, misters Beners sēdēja pie galda un ēda, bet misters Kuks stāvēja viņam aiz muguras un ārdījās. Pēkšņi jūsu tēvs atkal to darīja… Izskatījās, ka viņš ar kādu sarunājas.
– Jūs gribat sacīt, ka viņš iztēlojās sarunu ar manu māti? – Elizabete tincināja.
– Jā, gribētos tā sacīt, jo viņš pamāja kā piekrizdams, piecēlās kājās un devās pie sienas. Misters Kuks, lepni piepūties kā gailis, apsēdās Čārlza vietā un likās apmierināts, ka viņam izdevies padzīt jūsu tēvu no galda. Un tad sākās zemestrīce. Bum! – Ivonna sasita plaukstas. – Viss grīļojās un gāzās. Tomēr griesti iegruva tikai vienā vienīgā vietā – virs krēsla, kur vēl tikko bija sēdējis jūsu tēvs. Griestu seguma plāksnes, tērauda nesošās konstrukcijas nogāzās pār misteru Kuku. Mēs nosūtījām viņu uz slimnīcu ar smadzeņu satricinājumu, lauztu atslēgas kaulu un Dievs vien zina, kādām vēl traumām. Ja Čārlzs būtu palicis pie galda, ja tas viss būtu gāzies pār viņu… Viņš ir trauslāks, vājāks par misteru Kuku. Domāju, ka viņš būtu gājis bojā.
– Tātad jūs apgalvojat, ka mana mamma viņu brīdināja un lika atstāt vietu pie galda?
– Vai jums ir cits izskaidrojums?
– Sagadīšanās. Veiksme, – Elizabete minēja, jo virsmāsas pārliecība viņu nedaudz biedēja.
– Varbūt jūsu mamma ir kopā ar viņu. Ja es mīlētu vīrieti, kurš izcietis sodu par noziegumu, kuru viņš nav pastrādājis, es nepamestu viņu vientulībā. Es arī atgrieztos no viņpasaules.
Tā bija gara un dīvaina diena, un klusuma pārņemtajā aprūpes namā, kur gaiteņos nemanīja nevienu dzīvu dvēseli un palātās miegā šņākuļoja pacienti, Elizabete pēkšņi jutās kā Alise, kas iekritusi Truša alā.
– Varbūt viņš ir pelnījis ciešanas? Varbūt viņa vajā tēvu, jo viņš ir vainīgs, un viņš to apzinās?
– Iespējams. – Šķita, ka Ivonnu neaizskar Elizabetes skepticisms. – Bet man liekas, ka jūs šovakar netiksiet prom no šejienes.
Elizabete atcerējās neizbraucamo ceļu un to, kas bija palicis pāri no viņas dzīvokļa, palūkojās uz savu plaukstu ar asinīm notraipīto pārsēju un atzina:
– Es… jā, es arī tā domāju. Ja vien jums atradīsies kāda sega, es labprāt pārlaidīšu nakti kaut kur tepat.
– Mums ir personāla vannasistaba, kur varēsiet nomazgāties dušā, un gulēt varēsiet istabiņā aiz māsu posteņa. Mēs tur pāris stundu nosnaužamies, kad jāstrādā divas maiņas pēc kārtas. Gulta gan nav pārlieku ērta, tomēr labāka nekā nekas.
– Ja es tur gulēšu, jums nebūs kur atpūsties.
– Man tāpat nebūs laika atpūsties. Nav neviena, kas varētu mani nomainīt. Kas kaiš jūsu rokai?
– Sadūru uz stikla zemestrīces laikā.
– Nāciet, es to apskatīšu, – Ivonna aicināja un devās uz māsu posteni, no kura pavērās skats uz trim gaiteņiem. Virsmāsa noraisīja pārsēju, bet Elizabete nesatricināmi vērās pāri sievietes galvai, kamēr tā aplūkoja brūci. – Brūce ir dziļa, – Ivonna secināja, – to tiešām vajadzētu parādīt ārstam, tomēr būs vien jāiztiek ar medicīnisko personālu, kas ir uz vietas. Neraizējieties, mēs to pienācīgi apkopsim. Uzgaidiet, es aizsūtīšu ziņu Šīlai. Viņai roka nedreb arī pēc garām darba stundām, kas ir saprotams, jo viņa ir jaunāka par mani, – Ivonna piemetināja, pamanījusi Elizabetes saspringto seju.
Virsmāsai bija tumši loki zem acīm, zirgastē saņemtie brūnie mati ļengani nokarājās uz muguras, un, kad viņa stāvēja mierīgi, zods atkārās, it kā viņai trūktu spēka turēt muti aizvērtu. Tomēr tas nebija būtiski, jo viņa izrādījās jauka, turklāt aizstāvēja Čārlzu Beneru, tādēļ Elizabete, lai arī negribīgi, tomēr atmaiga pret virsmāsu.
Viņa ielūkojās garajos, krēslainajos gaiteņos, kas šķita bezgalīgi, un sacīja:
– Pieņemu, ka tik vientulīgā vidē, kur saprāts nemanāmi un pāragri pamet ķermeņus, kur realitāte saplūst ar fantāziju un nāve aplasa te mītošos citu pēc cita… pieņemu, ka rēgi šeit var nemanīti ielavīties… – Viņa pārsteigta aprāvās, jo atskārta, ko tikko sarunājusi.
Ivonnas joprojām vērās uz viņu ar mīļu skatienu.
– Es neticu tam, ko runā pilsētā, – ka jūs esat salta un pārgudra sieviete, kurai nav jūtu. Un, šķiet, es neesmu kļūdījusies.
– Acīmredzot arī man reizēm misējas, – Elizabete attrauca un negribīgi palūkojās uz tēva palātas pusi. Viņa nealka jūtu. Cerības un mīlestība bija skaistas jūtas, tomēr allaž atnesa arī sāpes. Vienmēr.
– Esat pārbaudījusi, vai jūsu ģimenei un mājai viss kārtībā? – Mans vīrs ir tālbraucējs un vienmēr ir ceļā, viņam nekas nekait. Bērni ir jau pieauguši un aizbraukuši no šejienes. Bijām nodomājuši atbrīvoties no ciedra pie mājas. Tas bija sasvēries uz mājas pusi un, iespējams, tagad ir uzgāzies uz jumta. Kam jānotiek, tas notiks. – Ivonna nopūtās un paraudzījās laukā pa logu, it kā meklētu apstiprinājumu teiktajam, tad vērīgi palūkojās uz Elizabeti. – Un kā jums?
– Man vairs nav dzīvokļa. Nezinu, kur
