ir atļauts izmantot internetu, un jūs esat viņa meita. Viņš sekoja jūsu gaitām. Zināja, ka pabeidzāt skolu gadu agrāk un ko studējāt, kādus grādus ieguvāt. Viņš zināja, ka esat uzņēmusies šo izpēti, un tas viņu ļoti iepriecināja, – Ivonna paskaidroja.
Elizabete nejutās īsti labi savā ādā. Tātad kāds viņu izsekoja ar interneta palīdzību, un tas bija viņas tēvs.
Virsmāsa acīmredzot pārprata Elizabetes satraukumu, jo steidzās viņu mierināt:
– Nedomāju, ka viņš vēl kādam to stāstījis, bet es nevienam neesmu par to ieminējusies.
– Mēs esam šķīrušies, un es… es neesmu apciemojusi misis Smitu. Tikos ar viņu tikai vienu reizi, kad viņa bija atbraukusi pie mums. Turklāt atjaunot saites, kuras pati esmu pārcirtusi, man šķiet visai egoistiski, – Elizabete paskaidroja, nespēdama atbrīvoties no neērtības sajūtas.
– Es satieku misis Smitu baznīcā, un viņa ir īsti vecmodīga katoliete. Ja jūs bijāt precējusies ar Geriku, tad Dieva priekšā joprojām esat viņa sieva. Tātad jūs piederat ģimenei, un viņa labprāt jūs uzņems, – Ivonna mēģināja kliedēt Elizabetes šaubas.
Elizabete labprāt būtu iebildusi, bet no aprūpes centra tālākā spārna beidzot māsu postenī bija ieradusies Šīla. Viņai kājās bija kurpes ar gumijas zolēm, kas slāpēja soļus, bet mugurā puķains virsvalks un tikpat zaļas bikses kā Ivonnai.
Abas sievietes klusītēm apspriedās, tad Ivonna pamāja un pazuda tur, no kurienes tikko bija atnākusi viņas kolēģe.
Šīla rūpīgi iztīrīja brūci Elizabetes plaukstā un nesmējās, kad pacientei, ieraugot asinis plūstam, sareiba galva un viņa attapās uz linoleja. Māsiņa uzlika krustenisko apsēju, iešļircināja zāles un paziņoja, ka gadījums nav nopietns, tomēr parādīja pudeli, kuras etiķete vēstīja, ka tajā ir antibiotikas.
– Saprotu, – Elizabete sacīja, – jūs esat medicīnas māsa un bez ārsta rīkojuma nedrīkstat tās injicēt. Tomēr jūs baidāties, ka brūcē varētu būt infekcija, tāpēc, lai nerastos iekaisums, jūs ievadījāt man zāles.
Šīla pavērās uz viņu, pakratīja galvu, pieliecās un uzlika roku Elizabetei uz pleca.
– Es neesmu jums neko injicējusi.
– Jūs neko man neinjicējāt, – Elizabete paklausīgi atkārtoja.
– Pateicos.
– Palieciet turpat uz grīdas, bet es atsūtīšu Ivonnu, – viņa sacīja un nozuda gaitenī klusi kā rēgs, – viens no tiem, kas, Ivonnasprāt, mājo Onermauntinas aprūpes centrā.
“Savāda doma. Savāda vieta. Tas nav svarīgi.” Spriedzes piesātinātās stundas bija pieveikušas Elizabeti – plakstiņi notrīsēja, un acis aizvērās.
Kāds pieskārās rokai, un viņa pamodās.
– Tā esmu es, – Ivonna mierināja.
Elizabete pieslējās sēdus, piecēlās un sagrīļojās.
– Vai tā ir zemestrīce? – viņa vaicāja.
– Nē, jūs pati. Jūs esat pārgurusi, – Ivonna atbildēja, atvēra skapi, izņēma no tā tīru halātu un naktskreklu un pasniedza Elizabetei. – Ņemiet, gulēsiet šajās drēbēs.
Iepletusi acis, Elizabete lūkojās uz drēbju gabaliem un prātoja par to, kurš gan tos valkājis pirms viņas.
– Tie nav valkāti, – virsmāsa paskaidroja, – mēs saņemam ziedojumus.
– Skaidrs, paldies.
Tas būtu muļķīgi, tomēr Elizabeti biedētu doma, ka viņai mugurā ir naktskrekls, kurā nomiris kāds no pacientiem.
– Tur ir duša, tur atrodas gulta. – Ivonna norādīja uz divām durvīm aiz māsu posteņa.
– Vai drīkstu uzlādēt telefonu un videokameras akumulatoru? Jums ir elektrība. Es nezinu, kad man atkal radīsies iespēja…
– Protams. Dodiet šurp gan aprīkojumu, gan lādētājus, es par tiem parūpēšos.
– Paldies jums, un paldies par to, ka… hmm… rūpējaties par… – Elizabete pamāja uz tēva palātas pusi.
– Par jūsu tēvu?
– Jā, paldies, ka rūpējaties par manu tēvu.
– Par to man maksā lielu naudu.
Elizabete palūkojās uz virsmāsu, jo nesaprata, vai viņa runā nopietni vai tikai joko.
– Mīļais nabaga bērns! – Ivonna viņu apskāva negaidītā jūtu uzplūdā. – Tāpēc jau es esmu šeit, lai rūpētos par jūsu tēvu.
17
Aizritēja vairākas stundas, līdz pārdabiskas bailes uzmodināja Elizabeti no spirdzinošā miega.
Viņa vēl nebija atvērusi acis, bet nojauta kādu blakus.
Tēvs ar asiņainām šķērēm rokās.
Viņa nespēja atvērt acis, lai paskatītos. Neuzdrošinājās. Neuzdrošinājās uzdrošināties.
Šis murgs viņu mocīja gadiem, un ne reizi tā nebija izrādījusies patiesība.
Tāpēc viņa beidzot piespiedās atvērt acis.
Un tur viņš stāvēja. Tas tiešām bija tēvs, noliecies pār viņas gultu. Aiz viņa muguras spulgoja māsu posteņa gaismas, bet tēva seja ēnā bija neredzama.
Elizabete gribēja iekliegties. Bet, kā jau murgos pierasts, viņa to nespēja, jo kakls bija bailēs aizžņaudzies. Viņa atvēra muti un, lai kā pūlējās, nevarēja izdvest ne skaņas. Nāves priekšā viņa bija zaudējusi balsi.
– Kuš. – Čārlzs pielika pirkstu pie lūpām un atkāpās. – Tas tuvojas.
– Kas? – viņa čukstēja, nevēlēdamies nobiedēt un izprovocēt uz rīcību.
– Pēcgrūdiens, – viņš sacīja.
Un zeme ietrīcējās, viegli sašūpojot gultu.
– Jā, – viņa izdvesa un palūkojās uz māsu posteņa pusi.
Grūdieni pieņēmās spēkā.
Ivonna sēdēja postenī, sakrustojusi rokas un zodu atspiedusi pret krūtīm.
“Zemestrīce pamodinātu ikvienu. Viņa ir mirusi. Nē. Nav asiņu. Un viņa krāc. Pārgurušu medicīnas māsu pēcgrūdiens nepamodinātu. Ivonna to nogulēja.”
Tad zemes drebuļi mitējās.
Tiklīdz
