tagadnes formā, it kā viņa vēl būtu dzīva. Šie vārdi mudināja Elizabeti svārstīties starp divām izmisīgām vēlmēm – noticēt viņam vai iecirst pļauku.
Bet tēvs to nemaz nemanīja. Iespējams, tomēr manīja, jo piepeši viņš apklusa, pagrieza galvu, it kā ieklausītos. Tad viņš pacēla vienu pirkstu kā brīdinot.
– Būs vēl viens.
– Vēl viens… Kas?
Pēcgrūdiens bija spējš un negaidīts kā lidmašīnas eksplozija. Tas gandrīz izmeta Elizabeti no gultas. Viņa ar vienu roku pieķērās gultas malai, ar otru atbalstījās pret sienu.
Ivonna novēlās no krēsla.
Gaiteņos atbalsojās kliedzieni no pacientu palātām.
Virsmāsa pieturējās pie galda malas, piecēlās kājās, uzmeta skatienu Čārlzam un Elizabetei, tad pavērās pāri foajē un pieņēma lēmumu. Viņa aizskrēja uz palātām.
Zeme joprojām drebēja, un Čārlzs ierunājās:
– Pēc tik spēcīgas zemestrīces iespējami sešas magnitūdas un pat spēcīgāki pēcgrūdieni. Tie vienmēr pārsteidz, vai ne? Un cilvēkus pārņem bailes, ka tie pieņemsies spēkā, pārspēs pašu zemestrīci un nogalinās visu dzīvo uz zemes.
– Nešķiet, ka tie varētu pārspēt zemestrīci, ko jau piedzīvojām, tomēr mēs abi zinām… – Elizabete iesāka un piepeši ieprātojās: “Kāpēc es apspriežos ar viņu?” – Mēs zinām, ka zemestrīces nav prognozējamas un tieši tāpēc ir tik interesantas.
Čārlzs paliecās tuvāk, viņa acis iemirdzējās.
– Vai tu tur biji? Vai redzēji? Vai redzēji cunami? Cik liels tas bija?
Tēvs likās apburts kā bērns, kas pirmo reizi skatās filmu par Betmenu.
– Jā, es tur biju, – viņa atbildēja. – Cunami izrādījās lielāks un iespaidīgāks, nekā es iedomājos.
– Es zināju, – viņš sacīja, apķēra ceļgalus, pievēra acis, it kā censtos to iztēloties. – Es vēlētos… lai nu paliek. – Viņš atkal atvēra acis un ierunājās visnotaļ pragmatiski un saprātīgi: – Es daudz ko vēlos. Cunami ir manu vēlmju saraksta apakšgalā.
Elizabete pieslējās sēdus, joprojām lēni un piesardzīgi, lai nesatrauktu veco vīru.
– Hmm, es to nofilmēju.
– Ko? Tu… tu to nofilmēji? – acīm mirdzot, viņš pārvaicāja. – Jā, nofilmēju. Skrēju visu ceļu no pilsētas līdz kanjonam, paspēju, iekams uzradās pirmais vilnis, – viņa klāstīja, raudzīdamās apkārt. Uz apskrambāta galda līdzās gultai stāvēja videokamera, Ivonna to bija uzlikusi lādēties. Akumulatora indikators spīdēja zaļā krāsā. Elizabete pastiepa roku un jautāja: – Gribi paskatīties?
Tēvam pietvīka vaigi, un viņš nepacietībā ietrīsējās.
– Vai drīkst? Tu man parādīsi?
Tobrīd viņš ļoti atgādināja vīrieti, kuru viņa atminējās kopš bērnības. Vīrieti okeāna krastā, kas stāstīja viņai par neparasto visumu. Bailes atkāpās, ievilkās viņas zemapziņas tālākajā kaktiņā.
Turklāt zem segas taču bija paslēpts nazis. Viņa to bija pat izvilkusi no maksts. Asmens bija kails. “Es varēšu sevi aizstāvēt.”
– Jā, protams, – viņa atbildēja, izrāva no rozetes lādētāja kontaktdakšu un atlocīja ekrāna paneli.
Apgriezies Čārlzs atspiedās ar muguru pret gultas malu.
Viņa satrauktās gaidas bija acīm redzamas. Elizabete nospieda atskaņošanas pogu, ieraudzīja pirmos kadrus un izdzirda sevi sakām: “Elizabete Benere, Benera Ìeoloģiskās izpētes grupa…” Viņu atkal pārsteidza šīs dienas neticamie notikumi. Roka trīcēja. Čārlzs atbalstīja viņas apakšdelmu, lai kamera nešūpotos.
Abi ar neatslābstošu interesi noskatījās, kā cunami vilnis piepildīja kanjonu ar ūdeni.
Čārlzs vairākas reizes izsaucās: “Es taču teicu, ka tā būs!” vai arī: “Ai, to gan nebiju iedomājies!” Viņš pat palūdza apstādināt video, lai parādītu meitai kādu sīku ūdens virpuli, kuru viņa nebija pamanījusi, un vienu reizi izlaboja viņas komentāru.
Bija savādi runāt un apspriest profesionāļa uzņemtu video ar kādu, kurš tik labi pārzina cunami dabu. Var jau būt, ka Alcheimera slimība laupījusi viņam atmiņas par to, kur bijis un ko viņš pastrādājis, tomēr tā nespēja gaisināt viņa zināšanas un pieredzi, kas Čārlzu Beneru bija padarījušas par leģendu zinātnē. Elizabete bija lepna, ka šis vīrietis ir viņas tēvs.
Kad video beidzās, viņš sēdēja, ar vienu roku atbalstījies pret ceļgalu, un, iegrimis domās, un šūpoja galvu. Pēc mirkļa viņš apgriezās un pavaicāja:
– Kas notika ar kauliem?
– Kauliem? – viņa vienā mirklī sastinga. – Kādiem kauliem?
– Vai tu uzgāji kaulus?
Elizabeti stindzināja bailes, viņa vērās uz Čārlzu Beneru ar neticībā un šausmās ieplestām acīm.
– Kā tu zini, ka tur bija kauli?
– Mistija teica, – viņš atbildēja.
Tagad Elizabete trūka elpas. Viņa nespēja domāt, nespēja sakarīgi runāt vai uzdot jautājumus, jo… jo… Lai kā viņa censtos izskaidrot tēva teikto, tas gluži vienkārši nebija iespējams. Bet tēvs sēdēja uz grīdas, galvu piešķiebis, un vērā viņā kā nevainīgs bērns.
“Kā es varēju aizmirst noziegumu, kuru viņš pastrādājis? Kā varēju aizmirst asinīm piešķiesto māju?” Tomēr tā bija noticis, šīs epizodes izrādījās pagaisušas no viņas bērnības atmiņām.
Viņš neatcerējās, kas bija noticis.
Un arī viņa neatcerējās.
“Vai mēs esam tik ļoti atšķirīgi?”
No durvju puses atskanēja Ivonnas klusā un maigā balss:
– Mister Bener, kā jūs tikāt laukā no gultas un ielavījāties šeit?
Čārlzs pagrieza galvu un atbildēja virsmāsai:
– Mistija sacīja, ka Elizabete ir šeit. Kad ienācu, lai palūkotos uz viņu, jūs gulējāt. Es negribēju jūs modināt.
– Pateicos, jūs esat ļoti mīļš. – Ivonna ienāca telpā, palīdzēja vecajam vīram piecelties un piebilda: – Elizabete ir nogurusi, arī jūs no rīta būsiet noguris, ja tagad neatgriezīsieties gultā.
– Es esmu pārāk satraukts, lai aizmigtu. Ja vien jūs būtu redzējusi to video! Elizabete ir nofilmējusi cunami!
– Neapšaubāmi.
