seksu? Vai par to, ka tev nestāv?
Bredlijs satvēra sievu aiz pleca.
Viņa ietrieca elkoni vīram saules pinumā.
Elpa aizrāvās, viņš saliecās un manīja krāsainu apļus sagriežamies acu priekšā.
– Nepieskaries man! – Viviana sagrāba viņu aiz matiem un pavērsa augšup viņa seju, tad pati pieliecās un nošņācās: – Ja vien nevēlies šķiršanos.
Viņam izdevās ievilkt elpu, lai izdvestu:
– Tu to nedarīsi.
– Nē, tev taisnība. Tu esi vista, kas dēj zelta olas, – viņa sacīja, atlaida vīra matus, atliecās, devās pie durvīm un atvēra tās.
– Tad es braukšu viens, – Bredlijs paziņoja. Viviana apstājās, apcirtās uz papēža un palūkojās uz viņu. Acis nepacietīgi iegailējās. – Es braukšu viens, – viņš atkārtoja un lēnām iztaisnojās, plaukstu piespiedis pie krūtīm.
– Tiešām? Brauksi viens? Tu taču nespēj tikt galā ar sevi. Es maksāju tavus rēķinus, rūpējos par publicitāti, interneta vietni un kontiem sociālajos tīklos. Un, cik zinu, es organizēju arī tavus braucienus un rūpējos par biļetēm. Kā gan tu iedomājies kaut kur nokļūt, ja lidmašīnas nelido un ceļi ir izpostīti?
– Gan jau izdomāšu. Es braukšu. Viviana, Vērtjūfolsā ir mani cilvēki. Manas gleznas, – viņš neatlaidās. – Mani cilvēki.
Viviana dziļi ieelpoja.
– Piedod, Bredlij. Es zaudēju savaldīšanos. Tev taisnība. Tev jāuztur savs tēls. Jau rīt es ķeršos pie darba, lai varētu atgriezties Vērtjūfolsā. Bet, lūdzu, sāc vienreiz domāt kā darījumu cilvēks! Mums tas jāpadara par notikumu.
– Man tur jānokļūst pēc iespējas ātrāk. – Viņš nespēja nomierināties, jo nezināja, kas viņu sagaidīs Vērtjūfolsā.
– Kāpēc tāda steiga? – Viviana ļauni pasmīnēja. – Tu vēlies apraudzīt savu draudzeni?
– Kopš apprecēšanās ar tevi es neesmu gulējis ne ar vienu citu sievieti, – viņš dievojās.
– Tad tā ir tava problēma, – Viviana atcirta.
– Kā tu nesaproti? – Bredlijs salika plaukstas kā lūgšanā.
– Nav runa par seksu vai naudu, bet gan…
– Jā, jā, zinu. Esmu to jau dzirdējusi. Tai pilsētai pieder tava sirds, tā ir tava mūza. – Viviana to nekad nebija sapratusi un nesapratīs. – Es apsolu, ka jau rīt no rīta ķeršos pie darba. Noskaidrošu, kas viņiem nepieciešams…
– Kā? Mēs nevaram sazināties!
– Es palūgšu Sarkanajam Krustam sarakstu ar lietām, kas nepieciešamas zemestrīces skartajās vietās, un mēs kaut ko aizvedīsim. Mēs varam glābt Vērtjūfolsu un vienlaikus celt tavu publicitāti. Pats redzēsi. – Viņa tuvojās Bredlijam un papliķēja viņam vaigu. – Es centīšos to izdarīt, cik ātri vien spēju. Bet pagaidām ej un nolaid tvaiku. Es arī tā darīšu.
22
Elizabete pamodās agri. Tik agri, ka, saģērbusies un piegājusi pie loga, lai paraudzītos uz Onermauntinas aprūpes centra apkārtni, viņu pārsteidza krēsla. Saule joprojām slēpās aiz meža, kas cieši un draudīgi ieskāva aprūpes centra ēku.
Savādi. Vēl vakar viņa domāja, ka mežs ir lekna un zaļa paradīze, vieta, kur savvaļas dzīvnieki klaiņo brīvībā, kur viņa var ieelpot svaigu gaisu un patverties no ziņkārīgiem skatieniem un ļaunām mēlēm. Tagad mežs likās pārdabisks, milzīgs un tumšs, vampīru un goblinu mājvieta.
“Kas notika ar kauliem?”
Viņa neticēja tam, ka vampīri un goblini eksistē. Nekad nebija ticējusi, pat bērnībā. Viņa ticēja tikai faktiem, zinātnei, mūžīgajai zemeslodei – visam, kas tagad mainījās viņas acu priekšā.
Kā jau tam bija jābūt. Un viņa to labi zināja.
Tomēr zināt un pieredzēt bija divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Apzināties, ka viņas tēvs ir slepkava, un dzirdēt viņu taujājam par kauliem bija visai biedējoši. Biedējošs izrādījās arī mežs.
“Vai atradi kaulus?”
Tēva jautājuma atbalss lika Elizabetei nodrebēt, un viņa salēcās, kad aiz muguras ierunājās Ivonna:
– Jau esat pamodusies! Droši vien pēdējai grūdiens jūs pamodināja.
– Jā, – viņa atbildēja. “Labāk samelot nekā atzīties, ka neesmu spējusi pat aizdarīt acis, kad tēvs bija atgriezies savā palātā.”
Ivonna viņu nopētīja un secināja:
– Apģērbs gan izskatās lieliski.
– Visas drēbes ir dzīvoklī. Nezinu, kad varēšu tās atgūt.
Elizabete bija pārsteigta, ka runā tik mierīgi, jo pēdējās pāris stundas gulēja vaļā acīm, uzvilkusi segu līdz pat zodam, un vērās uz durvīm – bailēs, ka tēvs varētu atgriezties… vai arī istabā ienāktu mātes rēgs.
Iespējamā mātes parādīšanās uztrauca Elizabeti vairāk nekā Ivonnas vai tēva klātbūtne.
– Skaistas kurpes, – Ivonna noteica, – tikai laikam nav sevišķi ērtas?
– Bija skaistas līdz vakardienas pēcpusdienai, kad ar tām noskrēju visu ceļu no pilsētas līdz kanjonam, lai nofilmētu cunami. – Elizabete palūkojās uz apskrambātajām “Tory Burch” sandalēm.
– Jūs tiešām esat dīvaina meitene, – Ivonnai izspruka, viņa samulsa un aprāvās.
– Zinu, – Elizabete attrauca un palūkojās gaitenī, kur bija manījusi kādu sakustamies.
Viņām tuvojās sirms, klibs, vecam basetam līdzīgs vīrietis baltā mētelī.
– Kas viņš ir? – Elizabete vaicāja. – Kāds no pacientiem?
Virsmāsa pagriezās un priecīgi iesaucās:
– Dakter! Jums tomēr izdevās!
Elizabete nezināja, priecāties vai raudāt. Ārsta vēders nokarājās pāri bikšu siksnai, mati bija savēlušies, it kā putni tajos būtu vijuši ligzdu, un rudās ūsas dīvaini kontrastēja ar sirmajiem matiem. Viņas tēvs izskatījās veselāks nekā šis vīrs.
– Sveika, Ivonna. Jā, man izdevās. Pāris reižu gan nācās izmest līkumu. – Viņa balss ieskanējās kā fagots – dobja un sērīga.
– Doktors Fraunfelters ir pensijā, tomēr turpina praktizēt gan pansionātā, gan šeit, Onermauntinā. Tā sakot, ja ne
