tad pievērsās meitenei īsajos svārciņos.
Klausītāji jau bija pielēkuši kājās un virzījās uz izeju.
– Mirklīti! – Noa uzsauca. – Vēl viens jautājums! Kāpēc Elizabete Benere vēlējās atgriezties vietā, kur pastrādāts tik baiss noziegums… noziegums, kuram viņa bija lieciniece?
Endrū vairs nebija nekā, ko atbildēt.
Toties Džo Krusam vārdi nebija kabatā jāmeklē:
– Viņas tēvs vairs nav cietumā un atrodas garīgās veselības aprūpes centrā netālu no pilsētas.
– Oho! – Noa kārtējo reizi novilka, un durvis beidzot aizcirtās viņam aiz muguras.
– Kā jūs tagad rīkosieties, profesor? – Lūks vaicāja. Šo uzrunu viņš izmantoja tikai tad, kad Endrū, viņaprāt, bija dusmīgs.
Un šoreiz viņš nebija maldījies. Endrū bija ļoti, ļoti, ļoti dusmīgs.
– Nekā, – viņš atcirta. – Nedomāju, ka viņa birojs, redakcija vai kas cits apmaksās viņam ceļu uz Vērtjūfolsu, lai tiktu pie ekskluzīvas reportāžas.
Bendžamins Ričardsons, slaids, gudrs un mazrunīgs, piecēlās kājās un paziņoja:
– Nebrīnīšos, ja viņš izrādīsies ārštatnieks, savā ziņā pat paparaci.
– Paparaci ģeoloģijas konferencē? – Džo iespurdzās un arī piecēlās kājās.
– Taho ir daudz paparaci, – Bendžamins sacīja. – Ja aizies reportāža par lielāko zemestrīci, vienmēr atradīsies izdevība publicēt stāstu par ģeoloģiju kā nekam nederīgu zinātni, ja tā nedod iespēju paredzēt zemestrīci.
– Viņš vēlējās stāstu un to arī dabūja, – Lūks domīgi noteica. – Varbūt ne to, pēc kā ieradās, tomēr stāsts par Elizabeti un viņas tēvu būs viņa pūliņu vērts.
Īssvārce ar lielu interesi vēroja trijotni. Endrū pievienojās viņiem un paziņoja:
– Vai nav vienalga? Nokļūt Vērtjūfolsā nav iespējams. Ja būtu, vai es te tupētu?
– Dabiski, profesor, – Lūks piebalsoja un, nojautis Endrū nolūkus, pabīdīja abus pārējos uz durvju pusi. – Jūs nekad nepamestu nabaga Elizabeti Beneru tādās briesmās. Jums ir liela atbildība.
Beidzot īssvārce pievērsa uzmanību Endrū.
Viņš veltīja daiļavai ļoti romantisku skatienu un piedāvāja elkoni.
Aiz muguras viņš izdzirdēja Džo purpinām:
– Ja pienācīgi papūlas, tad vienmēr var rast risinājumu.
Gerika Džeikobsena automašīna ar ātrumu simt divdesmit jūdžu stundā traucās cauri Nevadas tuksnesim. Viņš bēga no pagātnes, kam bija pistoles stobra garša, steidzās uz nelaimes vietu, kur bija viņa audžumāte un bijusī sieva, un cerēja, ka nonāks tur pietiekami ātri, lai izglābtu abas sievietes un pats sevi.
21
Tikmēr Denverā, Kolorādo štatā, Bredlijs Hofs stāvēja viesnīcas “Westin” augšstāva apartamentos un vēlējās, kaut spētu atcerēties, kādēļ savulaik sieva viņam likusies pievilcīga.
Viviana bija gara. Viņas garie, tumšie mati bija saņemti akurātā mezglā. Pēdējo pāris gadu laikā viņa bija pārvērtusies par izdēdējušu vecu sievieti ar tukšu skatienu, tomēr joprojām šķita glīta. Kā Bredlija aģente viņa joprojām nenogurstoši rūpējās par viņa karjeru, un viņš nespēja iztēloties nevienu citu, kurš tik veikli spētu nokārtot visas ar publicitāti saistītās lietas.
Bet tobrīd viņa stāvēja, rokas iespiedusi sānos un izstiepusi kaklu, un iecirtīgi paziņoja:
– Es neatgriezīšos Vērtjūfolsā.
Bredlijs bija gatavs viņu nožņaugt.
Viņam nepaveicās, jo Viviana nebija no tām sievietēm, kuras kāds vīrietis uzdrošinātos iebiedēt.
Acis viņai bija lielas, brūnas un saltas kā ledus. Viņa prata izteikties visnežēlīgākajiem vārdiem un allaž juta, kura ir vīrieša patmīlības vājākā vieta. Trieciens tika mērķēts tieši tur. Tāpēc Bredlijs apvaldīja dusmas un ierunājās pieklusinātā balsī:
– Mums jāatgriežas Vērtjūfolsā. Pilsētai nepieciešama uzmanība, un mēs to varam sniegt.
– Tur nav elektrības. Nav ūdens. Mēs pat nezinām, kādā stāvoklī ir mūsu nams. Es pat nepapūlēšos to noskaidrot, jo tur tāpat nav neviena, kas kaut ko varētu salabot. – Viviana piecirta kāju. – Denvera ir vismaz kaut cik civilizēta vieta, tāpēc es šodien negrasos atgriezties Vērtjūfolsā.
– Mums nav jāpaliek mūsu namā. Studija ir celta tā, lai izturētu zemestrīces. Tuvumā nav koku, kas varētu uzgāzties uz jumta, – viņš skaidroja un pieglauda savus mākslinieciski ieveidotos un rūpīgi krāsotos melnos matus. – Mēs varētu palikt tur.
– Es negrasos palikt tavā studijā. Tur ir tikai viena gulta. Tur ož pēc krāsām un terpentīna. Un… – Teikums netika pabeigts.
– Un kas?
Viviana palika sev uzticīga un metās uzbrukumā.
– Man tur nepatīk. Tā ir tava vieta.
“Man jāuzvar šajā cīņā. Man jāatgriežas Vērtjūfolsā,” Bredlijs klusībā atkārtoja.
Tāpēc viņš izspēlēja spēcīgāko kārti, uzspieda uz Vivianas vājākās vietas – alkatības.
– Tevi nemaz neuztrauc tas, kas noticis ar manām gleznām? Tas ir pārāk liels ieguldījums, lai tā vienkārši to norakstītu.
Likās acīmredzams, ka doma par zaudētiem darbiem sievu ir aizskārusi. Tomēr viņa bija arī caurcaurēm praktiska.
– Kā jau sacīji, studija ir būvēta tā, lai izturētu zemestrīces, tātad vienīgie postījumi būs nokritušas gleznas un izbirušas krāsu tūbiņas. Starp citu, es tās nenorakstu, tomēr, kas noticis, tas noticis. Un pagājis. Beidzies.
– Es varu glābt savus darbus. Dieva dēļ, Viviana, izrādi kaut nedaudz cieņas manai daiļradei!
– Tavai daiļradei. – “Dabas mākslinieks,” viņa pie sevis iespurdzās. – Pat nemēģini izspēlēt šo kārti. Cik gadu es esmu nodzīvojusi ar tevi kopā? Gandrīz divdesmit četrus? Es tevi pazīstu labāk, nekā tev liekas. Es zinu, ko tu domā par savu daiļradi.
– Neko tu nezini.
Neviens nezināja, kāpēc un ko viņš domāja par savu daiļradi.
Piegājusi pie skapja, Viviana noņēma no pleciņiem plānu džemperīti.
– Man
