ģeneratori ar strāvu apgādāja tikai būtiskākās viesnīcas sistēmas.
Lifts tajās neietilpa, bet Mārgarita nespēja uzkāpt vai nokāpt pa kāpnēm. Tam būtu vajadzīga Džošvas Toresa un viņa spēcīgo roku palīdzība vai arī četri no viņas plecīgākajiem padotajiem. Džošva iekāpa helikopterā un aizlidoja pie sievas, bet viesnīcas strādnieki bija aizņemti darbos. Tā nu Mārgaritai nācās ilgstoši uzturēties vai nu viņas ceturtā stāva apartamentos, vai arī lejasstāvā. Viņa bija izvēlējusies palikt augšā, un Miklošs bija viņas sabiedrotais.
Viņa noskatījās, kā puisis salutēja, pacēlis sveicienā divus pirkstus pie deniņiem. Tad viņš izgāja no istabas un aizvēra durvis. Mārgarita nopūtās.
“Jāpaguļ. Jāatlaižas uz muguras, jāaizver acis. Nav spēka runāt ar kādu, uzklausīt, mierināt divdesmit četras stundas bez pārtraukuma.”
Tad viņa paraudzījās pulkstenī. Bija nedaudz pāri trijiem pēcpusdienā, viņa ne mirkli nebija atpūtusies kopš mirkļa, kad iepriekšējās dienas pievakarē sākās zemestrīce. Kā gan viņa to būtu varējusi? Viņa bija atbildīga par mazo kūrortviesnīcu un ikvienu tās viesi. Pat tad, kad kļuva skaidrs, ka cunami nespēs viņiem nodarīt ļaunu, viesi tomēr baidījās.
Baidījās arī viņa. Cilvēki nezin kāpēc gaidīja, ka deviņdesmit vienu gadu vecā sieviete aukstasinīgi stāsies nāvei ceļā.
Viņa to nespētu. Vienīgais, kas viņu biedēja, bija veids, kādā viņai pienāktu gals. Tomēr viņai vairs nebija tik daudz spēka, lai sīksti turētos pie dzīvības, tāpēc viņa atlaidās un ieklausījās, kā pamazām viss noklust, un priecājās par šo brīdi.
Kamēr personāls rosījās, veicot pirmos uzkopšanas darbus, gatavoja sviestmaizes un pasniedza viesiem dzērienus, Mārgarita bija izvilkusi savu rāciju. Viņa neko nekad nemeta projām. Jo īpaši gadījumā, ja tas bija veids, kā sazināties ar apkārtējo pasauli. Jau pēc divām stundām stāvlaukumā piezemējās pirmais helikopters, lai nogādātu viesus Portlendā, viesnīcu numuriņos, kurus viņai bija izdevies sarunāt lūdzoties vai pieglaimojoties. Vairāki no viesiem atstāja stāvlaukumā automašīnas, un viņa bija apsolījusi, ka tās tiks nogādātas likumīgajiem īpašniekiem, tikko ceļi būs atvērti satiksmei.
Evakuācija izmaksāja veselu bagātību, izkampjot brangu kumosu nebaltām dienām veidotajos uzkrājumos, bet – vai Mārgaritai bija kāda cita iespēja? Visur mētājās stikla lauskas, tās zvīguļoja, vilināja, gaidīja, kad varēs pārgriezt kādu pirkstu vai iedurties pēdā. Ikreiz, kad zeme iedrebējās, no sienas novēlās vēl kāda glezna vai apgāzās kāds galds. “Pret viesnīcu varētu uzsākt tiesas procesu, bet es nepieļaušu, ka viešņa, kurai ir vairāk matu nekā smadzeņu, precīzāk, Aurora Tomsone, pievāc to, kas pieder man.”
Uz galda iečerkstējās rācija.
Tik ilgs nu bija Mārgaritas alktais klusuma brīdis.
Viņa nebija lietojusi rāciju kopš ceļgala operācijas, tomēr regulārie zemestrīces pēcgrūdieni lika noprast, ka nepieciešams kaut kas stabilāks par spieķi. Mārgarita piecēlās no krēsla, piekliboja pie galda, noliekusies nospieda skaļruņa pogu un neslēpti aizkaitinātā tonī paziņoja:
– Jūtos lieliski. Viesnīcā viss mierīgi.
Pēc īsa klusuma brīža no skaļruņa atskanēja Gerika smiekli.
– Tieši tas, ko es vēlējos dzirdēt.
Lai arī Gerika nebija blakus, Mārgaritas lūpas izstiepās smaidā.
– Ak, puisēn, tas esi tu! – “Kāds atvieglojums dzirdēt viņa balsi!” Pārāk ilgi viņš bija klusējis, un tas izrādījās mokoši. Bija aizritējuši vairāki mēneši, kopš abi pēdējo reizi sazinājušies, un toreiz viņai bija licies, ka viņas zēns ir pārāk nospiests un nejūtas labi savā ādā. – Kur tu esi?
– Netālu. Portlendā. Biju jau aizmirsis par tavu rāciju. Kad atcerējos, apstājos un nopirku arī sev, – viņš paskaidroja un tad, elpu neievilcis, turpināja: – Vai ar Elizabeti viss kārtībā? Vai tev ir kādas ziņas par viņu?
– Nav gan, – Mārgarita atbildēja, pievilka tuvāk krēslu un apsēdās. – Te jau gāja kā trakomājā.
– Sasodīts! Tā nenormālā sieviete taču allaž uzprasās uz nepatikšanām.
– To pašu varētu teikt arī par tevi.
Geriks iekremšļojās un aši mainīja sarunas tematu.
– Tu neesi savainojusies?
Kāda kārtējā pēcgrūdiena laikā viņa bija sastiepusi muguru, tomēr šis nebija tas brīdis, kad par to vajadzētu ieminēties.
– Visi ir sveiki un veseli, nopietnu ievainojumu nav. Daži no darbiniekiem sagriezās, vācot sasisto glāžu stiklus, un es zaudēju daudzus misis Smitas antīkos priekšmetus, bet citādi viss ir kārtībā.
– Prieks dzirdēt, – viņš sacīja. – Vai tu nevari sazināties ar kādu Vērtjūfolsā un uzzināt kaut ko par Elizabeti?
– To es varu. Šerifs Fosters nosūtīja vienu no saviem palīgiem pārbaudīt viesnīcas apkārtni…
– Pats neieradās?
– Nabaga vīrs domā, ka es viņu nevaru ciest.
– Viņam taisnība. Tu tiešām viņu nevari ciest, – Geriks uzjautrinājās.
– Jaunībā viņš bija iedomīgs un paštaisns nejēga, bet pēc Benera lietas noticēja, ka ir kļuvis par zvaigzni. Nē, man viņš nepatīk. Tu esi neticami noraizējies par šķirto sievu, – Mārgarita piebilda un gaidīja, ko Geriks atbildēs.
– Viņa bija tā, kas izšķīrās, – audžudēls aizstāvējās.
– Un kāpēc viņa tā rīkojās?
– Nezinu. Manuprāt, viņa sacīja, ka es viņā… neieklausos.
– Tavuprāt? Tu neklausījies, kad viņa tev to sacīja? – Klusums. – Tātad tu joprojām viņu mīli?
– Ja es par viņu raizējos, tas vēl nenozīmē, ka joprojām mīlu viņu.
“Aizstāvas. Tas labi.” Mārgarita atkal pasmaidīja. “Tas nozīmē, ka puika joprojām nav vienaldzīgs pret bijušo sievu.”
– Dieva dēļ, Mārgarita, šī taču ir rācija! Ikviens var noklausīties, ko mēs runājam, – Geriks atskārtis paziņoja. – Vai mēs nevarētu to apspriest tad, kad būšu pie tevis?
Sarunā iejaucās sveša sieviete:
– Kāpēc nogaidīt? Izklausās, ka esi pelnījis bārienu, jaunais cilvēk.
Mārgaritas smaids apdzisa. Viņa pazina šo balsi.
Šķiet, arī Geriks saprata, kura ir runātāja, un izklausījās, ka viņš pat priecājas.
– Annija
