pievērsās durvīm un prātoja, vai pagūs tikt līdz tām pirmā.
Čārlzs apsēdās uz grīdas un sakrustoja kājas. Pastūmis brilles augstāk uz deguna, viņš raudzījās uz Elizabeti ar pelēkās vāveres mirdzošajām acīm.
– Tā zemestrīce vakar vakarā bija tā, ko gaidījām. Lielā zemestrīce.
“Histērija nepalīdzēs.” Elizabete centās nomierināties. “Kliegšana izbiedēs pārējos pacientus. Ivonnai arī vajadzētu izgulēties. Hm, viņam to pateikusi Mistija. Labi. Ivonna taču brīdināja, ka viņam ir halucinācijas. Nav iemesla baidīties, jo viņš…
viņš sacīja, ka ar viņu runājusi mana sen mirusī māte.”
Patiesībā iemesls raizēm bija pamatots, jo Mistijas prognozes vienmēr piepildījās.
Lēnām, bez straujām kustībām, Elizabete pieslējās, atbalstījās uz elkoņa un atglauda no pieres matus.
– Vai tu bieži redzi… hmm, mammu?
Čārlzs piešķieba galvu un pavērās uz Elizabeti tik apmulsis, it kā pūlētos viņu atcerēties. Pēc mirkļa viņa sejā atplauka smaids.
– Protams. Tu esi mana meita. Tu esi pavisam pieaugusi.
– Jā.
– Man to vajadzēja zināt. Tu esi skaista. Izskaties gluži kā Mistija, kad viņa bija tavā vecumā.
– Viņa nenodzīvoja līdz manam vecumam, – Elizabete neapdomīgi izmeta.
Tēva acis aiz briļļu lēcām spēji iepletās.
– Es neko nesaprotu.
“Vai viņš neatceras? Varbūt viņš melo? Galu galā cilvēkam, kurš nogalinājis manu mammu, meli nav sveši. Viņš allaž ir noliedzis savu vainu.”
Elizabetei bija ierocis. Nazis. Mugursomā. Garš, izturīgs kabatas nazis, kuru viņa izmantoja, lai grieztu auklas, atvases, kašņātu zemi, ja tas bija nepieciešams. Viņa zināja, kā to izmantot un pasargāt sevi. Geriks viņai to bija iemācījis, pat uzstājis, ka viņai tas jāiemācās.
Likās, ka Čārlzs nemana Elizabetes satraukumu. Viņš atspieda elkoni pret ceļgalu un atbalstīja zodu plaukstā kā sīks, miermīlīgs, padzīvojis elfs.
– Es satiku Mistiju, kad viņai bija divdesmit, – Čārlzs sacīja. – Vai tu to zināji?
Elizabete pakratīja galvu. Viņai nebija ne jausmas, kad un kur viņas vecāki iepazinušies un kāpēc apprecējušies. Krustmātei Sendijai viņa to nevarēja jautāt. Ja Elizabete ierunājās par māti, Sendija allaž uztraucās un likās apbēdināta, it kā meitene nespētu apjēgt, cik dziļas ir viņas sēras. Nē, drīzāk… it kā Elizabetei vispār nebūtu iemesla sērot. It kā Mistijas nāve nekādi nebūtu ietekmējusi meitenes dzīvi.
Krustmāte Sendija nikni sargāja atmiņas kā pitbulterjers kaulu. Viņa ar tām nedalījās.
Un tagad kāds piedāvājās dalīties atmiņās – vīrietis, pret kuru viņai bija tik dalītas izjūtas, ka viņa tobrīd piesardzīgi atvēra mugursomu un uzmanīgi taustījās pēc naža.
– Kā tu iepazinies ar mammu? – viņa pieklājīgi pavaicāja, lai radītu iespaidu, ka viņu tas patiesi interesē.
– Es gadu strādāju kā vieslektors Bērkli universitātē.
Viņas roka noglāstīja albuma mākslīgās ādas vāku. “Ja viņš mestos man pie rīkles, albumu varētu izmantot kā vairogu.”
– Vai tev patika mācīt studentus?
– Nepavisam! Es visu naudu biju iztērējis projektam Meksikā, bet izpētes projektam Vašingtonā nauda vēl nebija piešķirta, tāpēc pieņēmu šo darbu, – Čārlzs atbildēja un iesmējās. – Mani nabaga studenti. Es pārzinu savu jomu vissīkākajās detaļās, tomēr mācīt… – Viņš noskurinājās un turpināja: – Es mēdzu aizrauties un novirzīties no temata. Manu uzmanību allaž novērsa viss, kas attiecās uz zemi. Diemžēl es neesmu tik spējīgs, lai mācītu pamatzinības, kuras dažiem kaut kādu apsvērumu dēļ ir jāapgūst.
Beidzot viņa sataustīja nazi un lēnām izvilka no somas, zagšus atlieca vienu no asmeņiem un paslidināja zem segas.
– Tātad ar mammu tu iepazinies Bērkli?
– Jā. Atceries, Mistij? – Viņš palūkojās sev blakus, it kā tur kāds būtu… – Atceries? Man tolaik bija trīsdesmit septiņi gadi, bet tev tikai divdesmit, un tu izvēlējies manu kursu, jo tev bija nepieciešami kredītpunkti dabaszinātnēs. Atceries?
18
Čārlzs stāvēja uz paaugstinājuma auditorijas priekšā un uzsauca aizejošajiem studentiem:
– Līdz nākamajai nedēļai izlasiet piekto un sesto nodaļu grāmatā!
Neviens no divsimt trīsdesmit septiņiem studentiem pat nepamāja, lai dotu zīmi, ka dzirdējuši pasniedzēja teikto.
– Nākamnedēļ… nākamnedēļ jums būs pārbaudes darbs! – viņš teju vai kliedza.
Atskanēja pāris nopūtu. Pierādījums, ka viņš nav kliedzis tukšai vietai.
“Kamdēļ gan es to pateicu? Tagad būs jāsagatavo jautājumi pārbaudes darbam.” Viņš nopūtās, piegāja pie galda un apsēdās krēslā. Tas bija salauzts un sasvērās. “Tieši laikā,” viņš pie sevis nosprieda. “Ārštata pasniedzējiem vienmēr tiek vissliktākais aprīkojums.”
– Profesor? – jautāja meitene. – Profesor Bener?
– Jā? – Viņš pacēla skatienu un ieraudzīja viņu.
Tā bija meitene, kas sēdēja trešās rindas centrā.
Pat Kalifornijā, vietā, kur valdīja skaistuma un ķermeņa kults, viņa šķita žilbinoša. Gaiši, kā cukurvate teju balti mati, acis dzidras un zilas kā lazurīts, un gaišā, gandrīz caurspīdīgā āda, kuru bija ietonējis tikko jaušams sārtums, mirdzēja kā pulēts kvarcs. Un viņai bija brīnumskaists augums, ne tāds kā kaulainajām Kalifornijas meitenēm. Viņa izskatījās kā no Otrā pasaules kara laika skaistuļu attēliem – ar izteiktām ķermeņa formām un…
…un viņš bija pārāk vecs, lai šādi tīksminātos, jo meitene kodīja lūpu un likās satraukta.
– Kā varu palīdzēt? – viņš apvaicājās.
– Mans vārds ir Mistija Vinstone. Es esmu jūsu studente. Ceru, ka varēsiet man palīdzēt. Es, hmm… man nepieciešami kredītpunkti dabaszinātnēs, un jūsu lekcijas nav tas, ko gaidīju, piesakoties šim kursam.
– Jūs vēlaties atteikties?
Skaidrs. Tik skaistas meitenes allaž cer izmantot savu glīto ārieni, lai izvairītos no pienākumiem.
– Nē.
