jau cilvēks, kas gruvešos meklējis pazudušos. Elizabete viņu nepazina. Šis vīrietis nekad nebija viņu uzrunājis. Turpretī viņš acīmredzot zināja pat to, kur Elizabete dzīvo.
– Mis Benere, jūs šonakt te nevarēsiet palikt, – viņš sacīja, – jums jādodas uz patversmi.
– Es nevaru atstāt savu albumu šeit, – viņa atbildēja un pamāja augšup. – Tas ir viss, kas man pieder. – Viņai aizrāvās elpa, balss iedrebējās. – Un viss, kas palicis no vecākiem. Lūdzu, man tas vajadzīgs.
Puisis tik tikko noturējās, lai pārsteigumā neizbolītu acis.
– Vai tad jums nav fotogrāfijas ciparu formātā?
– Fotogrāfijas ir. Bet mana mamma… dažas no tām ir uzņēmusi mana mamma. Tur ir arī viņas rakstītās vēstules krustmātei. Tās es neesmu nokopējusi. Vēl tur ir mans portrets, ko mamma uzzīmēja, kad man bija trīs vai četri gadiņi. Tajā jaušama viņas būtība.
Tas bija muļķīgi. Elizabete apjauta, ka izturas muļķīgi, neracionāli un… vienkārši stulbi, tomēr nespēja apvaldīties. Šāda izturēšanās bija viņas jūtu izpausme.
– Vai es jums liekos gana ķerts, lai riskētu ar savu dzīvību albuma dēļ? – ugunsdzēsējs vaicāja, manāmi aizskarts. – Tomēr, kad Elizabetes acīs sariesās asaras – ne jau viltus asaras, bet īstas, patiesas, nelaimīgas dvēseles asaras –, viņš nopūtās. – Lai notiek, mis Benere. Es ieiešu un atnesīšu, bet jūs man būsiet parādā dzērienu.
– Katrā laikā, – viņa atbildēja. Kā pārbiedēts, smagu dvēseles traumu pārdzīvojis bērns, kas attapies uz krustmātes nama lieveņa, Elizabete noskatījās, kā ugunsdzēsējs raušas pāri gruvešu kaudzēm, tiek augšā pa kāpnēm un ieiet viņas dzīvoklī.
Parādījās ziņkārīgie. Elizabete dzirdēja viņus sačukstamies:
– Ko viņš dara? Viņam nevajadzētu tur atrasties. Vai viņš glābj kaķi? Paveiksies, ja šodien nezaudēsim vienu no mūsu ugunsdzēsējiem.
Elizabete pavērās uz sievieti, kas tikko bija runājusi. Viņa stāvēja, šausmās piespiedusi plaukstu pie kakla, un vērās uz Elizabetes dzīvokli kā panikas pārņemts cilvēks, kurš todien jau pieredzējis gana sāpju un posta.
Viņa atkal palūkojās uz ēku, šoreiz ar skaidru, nevis emociju aizplīvurotu skatienu. Grīda bija ieliekusies, un vietā, kur reiz atradusies ārsiena, no tās bija atlūzuši gabali un sašķīduši uz ietves. “Ja… nē, kad nāks kārtējais pēcgrūdiens, visa ēka var sabrukt. Nevajadzēja puisi turp sūtīt.”
Ugunsdzēsējs nometās četrrāpus un piesardzīgi, sprīdi pa sprīdim līda pēc albuma.
Viņš kaut ko murmināja, pārbaudīdams grīdu gluži kā kaķis pārmēru tievu zaru. Elizabetei aizrāvās elpa. “Puisis jāsauc atpakaļ. Es sev nekad nepiedošu, ja puisis savainosies pāris vecu fotogrāfiju dēļ.”
– Stāvi! – viņa izdvesa, tad turpināja skaļāk: – Stāvi! Nevajag! Nav tā vērts!
Ugunsdzēsējs sastinga, pavērās uz Elizabeti, nosodoši pagrozīja galvu, it kā nespētu noticēt, ka viņa pēdējā brīdī zaudējusi drosmi. Izstiepies guļus uz vēdera, viņš pastiepa roku un ar pirkstu galiem aizsniedza albumu, pakustināja, satvēra, pārvilka pāri malai un pievilka sev klāt. Elizabete aizturēja elpu un vēroja, kā viņš to pasit padusē.
Zeme nodrebēja.
14
Otrā stāva grīdas mala sadrupa kā pārcepts grauzdiņš.
Kā aizmirsis par piesardzību, ugunsdzēsējs steigšus metās prom. Viņš pazuda aiz dzīvokļa durvīm, gandrīz tajā pašā mirklī uzradās pirmajā stāvā un pieliecies traucās pāri gruvešiem, izvairoties no krītošajiem trauslo griestu fragmentiem. Kad puisis atradās drošībā uz ielas, pēcgrūdiens bija mitējies.
Vērotāji atviegloti nopūtās.
Ugunsdzēsējs pasniedza Elizabetei albumu.
– Jūs man esat parādā dzērienu, – viņš sacīja, – un varbūt arī skūpstu?
Viņa vērās puisim acīs un mēģināja izprast viņa domas.
– Ja mēs šodien esam pieredzējuši iznīcību un jūs esat pievilcīgs vīrietis, kas riskēja ar dzīvību mana albuma dēļ, bet es esmu skaista sieviete… jūs uzskatāt, ka skūpsts, kas ir seksa prelūdija, mazinās spriedzi?
Puisis nopūtās, iebāza īkšķus aiz bikšu lencēm un nopūtās. – Ak, mis Benere, jūs tiešām protat izsist vīrietim pamatu zem kājām.
– Kāpēc tā spriežat? – viņa pārsteigta atvaicāja. – Es labprāt jūs noskūpstītu. Nav jau tā, ka jūs būtu neglītenis vai manam vecumam nepiemērots.
Ugunsdzēsējs saviebās.
– Vai tiešām nevēlaties saņemt nopelnīto skūpstu? – viņa nedroši ievaicājās.
– Pie joda! Protams, ka vēlos! – viņš attrauca un negaidot, kamēr Elizabete noliks albumu, satvēra, atlieca viņu un dedzīgi pieplaka viņas lūpām. Viņa sajuta puiša mēli ieslīdam viņai mutē.
Trūka elpas, un iesāpējās mugura.
Kad skūpsts bija beidzies, atskanēja aplausi.
– Pēc šāda skūpsta jums tas dzēriens nebūs jāizmaksā, – puisis paziņoja. – Es ceru, ka varēšu izmaksāt jums.
Acīmredzot puisim skūpsts patika.
– Starp citu, mani sauc Peitons Beilijs. Atcerieties to!
– Paldies, Peiton Beilij, – Elizabete sacīja.
Jaunais ugunsdzēsējs aizsoļoja tālāk pa ielu pie kolēģiem.
Elizabete nolūkojās viņam pakaļ. Puisis bija pievilcīgs, gaišiem, viļņainiem matiem, koši zaļām acīm – ugunsdzēsējs, kuru varētu likt uz “USA Today” vāka kā seju sižetam par zemestrīci Vašingtonas štatā. Pamanījusi viņai pievērstos sieviešu skatienus, Elizabete nojauta, ka ir kļuvusi par skaudības objektu. Elizabete vairs neatminējās, cik ilgi viņai nav bijušas attiecības ar vīrieti. Un šis jauneklis viņu neinteresēja.
Neloģiski. Viņai ar Geriku ir tieši tikpat daudz kopīga, cik ar šo jauno ugunsdzēsēju, tomēr viņa neizskaidrojami ilgojās pēc bijušā vīra.
“To sauc par ķīmiju… un ķīmijā man nekad nav veicies.”
Beidzot viņa atskārta, cik nežēlīga bijusi šī diena. Cilvēki bija gājuši bojā zemestrīcē un cunami, kas viņu tik ļoti valdzināja. Šis jaunais un glītais viņas vecuma ugunsdzēsējs riskēja ar dzīvību, lai glābtu pilsētiņas iedzīvotājus un tūristus, un to darīja pat viņas albuma dēļ. Lai cik neaptēsts viņš būtu, puisis bija sajutis viņas izmisumu un palīdzējis.
Ap
