style="font-size:15px;"> – Saprotams, arheoloģija nav mana specialitāte, tomēr domāju, ka šis kauls ir ne vairāk kā simts vai divsimts gadu vecs.
Fosters tik tikko pavērās uz kaulu un teica:
– Varbūt tas ir no ielasmeitu apbedījuma.
Nicīgais tonis un vārds, kuru Elizabete bija dzirdējusi piedēvējam viņas mātei, pārsteidza. Šerifs nebūt neizturējās rupji pret viņu, tomēr Elizabetei likās citādāk.
– Par ko jūs runājat?
– Ir nostāsts, ka Vērtjūfolsā deviņpadsmitā gadsimta beigās bija visai plaukstošs bordelis. Pilsētas cienījamās lēdijas nevēlējās, lai vieglas uzvedības sievietes tiek apbedītas kapsētā līdzās tikumīgiem ļaudīm. Tāpēc šim nolūkam tika ierādīts līdzenāks zemesgabals tālāk no pilsētas un tuvāk kanjonam. Sievietes no bordeļa tika apglabātas tur, – Fosters vēsi noskaldīja.
– Vai tā ir taisnība? – Elizabete abām rokām satvēra kaulu.
– Nezinu, bet izklausās ticami.
– Ak, – atskārtusi, ka sažņaugusi kaulu kā pašaizsardzības ieroci, viņa novilka un piemetināja: – Cik bezsirdīgi.
Fosters vairs nelikās nepacietīgs un drīzāk bija dusmīgs.
– Es nespēju tikt galā ar to, kas notiek pilsētā, un šobrīd veicu perimetra pārbaudi, lai konstatētu, kādi ir zaudējumu apmēri un vai kādam nav nepieciešama palīdzība, bet jūs gribat, lai es pievēršos veciem kauliem?
Pagāja mirklis, līdz Elizabete saprata, ka Fosters viņas piezīmi par bezsirdību attiecinājis uz sevi.
– Ak nē! Es gribēju… gribēju teikt, ka pilsētas iedzīvotāji bija bezsirdīgi, aprokot mirušās ielasmeitas tik nomaļā vietā.
– Ā, lai nu paliek, – viņš attrauca un atmeta ar roku.
Elizabete samiedza acis un pieliecās, it kā izvairīdamās.
Viņai likās, ka šerifa acis apmierināti iemirdzas.
“Varmācīgs. Viņš ir varmācīgs un bīstams. Bet mani neaiztiks, jo ir taču šerifs.”
Un tomēr… pilsēta atradās pusotras jūdzes attālumā. “Ja viņš gribētu nodarīt man pāri, neviens nedzirdētu manus palīgā saucienus. Turklāt atbrīvoties no līķa būtu vieglāk par vieglu – pārveltu pāri klints malai un visiem klāstītu, ka trakā vīra meita nositusies, filmējot cunami.”
– Vai pilsētā kāds ir cietis? – viņa apvaicājās un cerēja, ka atbilde būs noliedzoša.
– Vēl mēs neesam atraduši bojāgājušo līķus. Tomēr cilvēki ir iesprostoti sabrukušo māju drupās. Mediķiem ir daudz darba. Tev jāatgriežas pilsētā. Un plaukstai vajadzētu uzlikt šuves.
Elizabete pakāpās sānis, pieliecās un satvēra somas rokturi.
– Kā jūs zināt, ka man plaukstai jāuzliek šuves?
Fosters atkal piepūtās un pikti atbildēja:
– Tāpēc, ka Dardedze Vējaspārne atskrēja pie manis kliegdama, ka tu varbūt kaut kur noasiņo un man tevi jāsameklē.
Kā tu domā, kāpēc es veicu perimetra pārbaudi?
– Nezinu. Paldies. Tas tiešām ir ļoti jauki, – Elizabete atbildēja un, uzmetusi somu plecā, ātri atlēca nostāk. Kaulu viņa joprojām turēja rokās kā rungu.
– Dod man to draņķi! – Fosters naski to satvēra un izrāva viņai no rokām.
Viņa apcirtās un aizskrēja.
Šerifs Fosters bija vīrietis, kurš centās noturēt līdzsvaru varmācības bezdibeņa malā, un Elizabete nevēlējās būt klāt brīdī, kad viņam paslīdēs kāja.
12
Geriks Džeikobsens iegāja savā Lasvegasas dzīvoklī, ko jau astoņus mēnešus sauca par savām mājām. Viņš ieslēdza televizoru, nometa uz krēsla jaku un uz virtuves letes novietoja putuplasta kastītes, kurās atradās viņa vakariņas. Vēders ierūcās brīdī, kad viņš devās uz guļamistabu.
Kopš dienas, kas FIB bija atņēmis viņam žetonu, Geriks maltītes ieturēja neregulāri.
Bet tovakar viņš pirmoreiz zināja, kas darāms, un doma par atriebību bija atmodinājusi apetīti.
Lieliski.
Guļamistaba bija pieticīga – žalūzijas pie logiem, gulta, naktsgaldiņš un stāvlampa. Viņš atvēra atvilktni un palūkojās uz pistoli, kam nevajadzēja atrasties pie viņa. Satvēris ieroci, viņš pasvārstīja to plaukstā un pārbaudīja, vai tas ir pielādēts. Viss kārtībā. Viņš nolika pistoli vietā un aiztaisīja atvilktni.
Geriks paspēra kurpes skapja virzienā. Viena pēc otras tās atsitās pret lētā skapja koka slīddurvīm.
Viņš strādāja par apsargu “Nordstrom” veikalā. Kaklasaites mezglu viņš bija pavilcis vaļīgāk, jau iznākot no veikala. Jaka tika novilkta, tikko viņš bija ticis līdz tiesas ieceltā psihoterapeita praksei. Tagad bija kārta uzģērbt T kreklu un džinsus, ko valkāja ar godbijību – kā jau cilvēks, kam reti gadās šāda iespēja.
Jau atkal viņš atvēra atvilktni un izņēma ieroci. Aizbāzis pistoli aiz siksnas, viņš atgriezās virtuvē, pastūma tālāk tukšu picas kasti, attaisīja putuplasta kārbiņas un kāri aplūkoja to saturu.
Steiks – bieza šķēle, oglēs apcepta, vidū asiņaina. Kartupeļu sacepums ar tādu siera daudzumu, ko ieraugot kardiologu ķertu infarkts. Zaļo pupiņu pākstis ar bekonu.
No pupiņām varētu atteikties. Viņam garšoja pupiņas, bet – vai šobrīd ir iemesls ēst veselīgi?
Otrā kārbiņā bija tiramisu, bet kartona glāzītē – espresso.
Jā.
Geriks uzkarsēja pannu, izkausēja tajā sviesta pikuci, līdz parādījās dūmi, un uzmeta uz pannas steika gabalu, lai apceptu kraukšķīgāku. Pupiņas un kartupeļus viņš sabēra šķīvī un ievietoja mikroviļņu krāsnī. Tad viņš paņēma dakšiņu un savu labo steika nazi – patiesībā tas bija duncis un viņam noliegts, tāpēc viņš to dēvēja par steika nazi, – un nolika uz kafijas galdiņa.
Telekanāls pārraidīja “CSI” kārtējās sezonas atkārtojumu. It kā viņam vajadzētu skatīties šo cildinošo mēslu par policistu pienākumu, godu un garu. Viņš pamazām pārslēdza kanālus un uzgāja “Atriebēju”, vienu no visu laiku labākajām, nežēlīgākajām un stulbākajām filmām. Tā bija viņa izvēle.
Apgriezis steiku, viņš vēl minūti vēroja to čurkstam uz karstās pannas, tad izņēma no mikroviļņu krāsns šķīvi un novietoja gaļas šķēli līdzās kūpošajiem kartupeļiem. Tad viņš apsēdās uz dīvāna, nolika šķīvi uz
