pie kafijas automāta un prātoja, vai Edamss spētu sagādāt viņai problēmas, vai tomēr izmantotu sakarus un lūgtu viņu pārcelt uz citu dienesta vietu.
Ar fizisku uzbrukumu viņa tomēr nebija rēķinājusies. Edamss no mugurpuses gāzās viņai virsū un notrieca no kājām. Kateri nokrita, stipri sasitās, tomēr knaši pielēca kājās un savilka dūres, gatava cīņai… un sagrīļojās. It kā būtu piedzērusies.
Zeme līgojās kā kuģa klājs vētras laikā.
Uzbrukums, jā. Tomēr uzbrucējs nebija Edamss. Viņai uzbruka pati zeme.
Kateri mātes cilts indiāņi mēdza stāstīt leģendu par dievu un nezvēru milzu vardes veidolā, kas snauda savā patvērumā tālu no krasta. Pamodies nezvērs lēca, lai nokostu gabaliņu saules, un zeme lūza gabalos. Indiāņiem bija arī citas leģendas, piemēram, par okeānu, kurš reizumis upes iztekā pie ostas uzbruka zemei, lai to apēstu. Viņas cilts piederīgie pēla valdības neapdomību, ierīkojot krasta apsardzes staciju Vērtjūfolsas ostā, bet vecajie pareģoja, ka viendien to aprīs okeāns.
Un tā diena bija pienākusi.
Tomēr Kateri bija rūpīgi gatavojusies. Viņa zināja, kas darāms. Zeme šūpojās grūdienos zem viņas kājām, gāzās skapji, bet viņa uzsauca:
– Visi ārā no šejienes! Un dabūjiet cilvēkus laukā no ostas. Ja viņiem ir jahtas, lai brauc ārā aiz viļņlauža. Un sakiet, lai brauc, cik ātri vien spēj. Tad vediet laukā no ostas kuterus.
Vīri vērās uz viņu kā īsti muļķi.
– Tuvojas cunami, – viņa strupi paskaidroja un pamāja uz logu, no kura pavērās skats uz zilo okeānu.
Beidzot viņi saprata. Vēsais profesionālisms ātri kliedēja bailes, un vīri, spītējot zemestrīcei, aizskrēja pēc aprīkojuma.
Visi vīri… izņemot Edamsu.
Viņš stāvēja un bezkaislīgi lūkojās uz komandieri.
– Kā tu to zini? – viņš vaicāja.
– Ka cunami tuvojas? Es to zinu, – viņa atcirta un uzģērba glābšanas vesti. – Tas būs milzīgs vilnis, pacels visu, kas atrodas ostā, un iznesīs sauszemē. Tāds vilnis izmetīs sauszemē pat kuterus, – viņa turpināja, kamēr pamats viļņojās zem kājām. Šī zemestrīce bija slepkava. Burtiskā nozīmē.
– Cunami nevar būt tik spēcīgs, lai iznestu sauszemē krasta apsardzes kuterus, – Edamss iebilda.
– Tu esi stulbenis, – streipuļodams uz durvju pusi, sarunā iejaucās Sančess. – Tiešām neesi redzējis nevienu video par cunami pie Japānas krastiem?
Edamss vēroja, kā, nesot rokās ekipējumu, dienesta biedri skriešus pārvietojas pa ostu un izkliedz pavēles kuteru un jahtu īpašniekiem.
Zvejnieki jau bija ceļā, kuteri jau slīdēja garām molam. Viņi zināja, kāds ir šis okeāns.
Daži atpūtnieki, pārbijušies līdz nāvei, skrēja pilsētas virzienā.
Bet Kateri bija palikusi kopā ar puisi, kurš izrādījās pārāk stulbs, lai nobītos.
– Tu būsi atbildīgs par “Džīniju”, – viņa uzsauca un steidzās laukā pie savējiem. – Izpildi savu pienākumu, leitnant! – Atskatījusies viņa redzēja, kā Edamss pūlas neizkustēties no vietas. – Paliec vien šeit, ja vēlies, – viņa piebilda. – Cunami aizskalos visu, kas atrodas piekrastē. Kad tas būs noticis, es tavu līķi nodošu kara tribunālam.
Edamss beidzot devās pēc ekipējuma. Viņš neticēja komandierei. To pierādīja viņa attieksme. Tomēr pa logiem viņš redzēja, ka pārējie krasta apsardzes vīri jau ir ceļā uz piestātni. Iespējams, ka dienesta biedru satraukums beidzot bija apskaidrojis viņa prātu.
Nepilna vienība un trīs kuteri, kas jāizved cauri šaurajiem viļņlauža vārtiem. Viss būs labi, ja viņiem izdosies pieveikt trakos viļņus un izbraukt jūrā, pirms sāks celties pirmais milzu vilnis. Ja neizdosies, spēcīgais vilnis sagrābs kuterus, apgāzīs un nogremdēs vai arī izmetīs krastā, un tie būs pagalam.
Iegrimusi drūmās pārdomās, viņa steidzās uz “Dzelzs Salivanu”, pēdējo ostā palikušo krasta apsardzes kuteri.
Laika bija pavisam maz.
10
Elizabete skriešus paveica visu ceļu no kafejnīcas “Skats uz okeānu” pilsētas centrā līdz Vērtjūfolsas kanjona malai. Viņa lūkojās un lūkojās visapkārt un gluži kā lūgšanā skandēja:
– Ak Dievs! Ak Dievs! Ak Dievs!
Viņa paguva laikā. Pirmais vilnis vēl nebija sasniedzis krastu.
Satraukumā trīcēdama, viņa nolika somu uz zemes.
Varbūt tas bija nevis satraukums, bet šoka sekas?
Tieši viņai pie kājām atlūza zemes gabals un ievēlās kanjona dziļumos.
Viņa nedaudz atkāpās no kanjona malas. “Tas ir mans pienākums, man tas jādara ģeoloģijas, komandas un tēva atstātā zinātniskā mantojuma dēļ.”
Šis bija mirklis, kas vienoja divus lielākos ar zinātnisko izpēti saistītos piedzīvojumus viņas dzīvē – varenu zemestrīci un tai sekojošu cunami.
Kad viņa izņēma no somas videokameru, par sevi atgādināja ievainojums, novēršot Elizabetes uzmanību no neatlaidīgās, nesaudzīgās zemestrīces. Viņa aplūkoja Dardedzes uzlikto improvizēto pārsēju, ko asinis bija iekrāsojušas sarkanu.
Vispārīgos vilcienos spriežot, pārgriezta plauksta ir uzskatāma par nenozīmīgu ievainojumu, tomēr Elizabete piesardzīgi noņēma objektīva vāciņu un dziļi ieelpoja, lai nomierinātos.
Šis bija nozīmīgākais brīdis viņas dzīvē. Nevienam nav jāzina, ka viņa tikko noskrējusi vienu, komats, sešas jūdzes un ir aizelsusies. Nevienam nav jāzina, ka viņa ir pārgriezusi plaukstu un, asinis ieraugot, viņai nāk ģībonis. Viņai jāsakopo domas un jānostāda balss.
Pavērsusi kameru pret austrumiem, pret straumi, viņa sāka filmēt.
– Elizabete Benere, Benera Ìeoloģiskās izpētes grupa, Vērtjūfolsā Vašingtonas štatā. Piecpadsmitais augusts pulksten septiņos un trīsdesmit astoņās minūtēs vakarā. Ir pagājušas aptuveni divdesmit piecas minūtes kopš brīža, kad beidzās zemestrīce, un es atrodos kanjona malā, lai dokumentētu tās ietekmi uz skarto teritoriju un novērotu cunami tuvošanos. Ja palūkojamies uz austrumiem, mēs redzam četrdesmit pēdas augstu granīta masīvu, Vērtjūfolsas ūdenskritumu, no kura upe ieplūst Vērtjūfolsas kanjonā. Septiņas jūdzes tālāk upe ietek Klusajā okeānā, – viņa komentēja, lēnām pagriežot kameru no austrumiem uz rietumiem okeāna virzienā.
Okeāns joprojām šķita tāds pat kā parasti – mežonīgs, putās sakults. Ja viss izpētes gaitā atklātais izrādīsies taisnība, tad pavisam drīz parādīsies cunami. Cik ilgi jāgaida, tas atkarīgs no tā,
