style="font-size:15px;"> – Paskaties uz to skaisto puiku! Tas ir Keno, misis Mannas suns. Tam gan ir pašapziņa!
Tobrīd Elizabete pavērās pa logu. Pāri ielai gāja skotu terjers. Īsts skaistulis ar pelēkmelnu kažoku; gaita bija tik lepna, pašpietiekama, ka šoferi apturēja automašīnas un bez iebildumiem nogaidīja, līdz suns būs šķērsojis braucamo daļu.
Un tad lepnība pagaisa. Dzīvnieks ierējās – tikai vienu reizi, skaļi un satraukti. Un apsēdās. Gluži vienkārši apsēdās. Un saspringa.
– Kā tev šķiet, kas kaiš tam… – Dardedze iesāka un aprāvās. Zeme negaidīti spēcīgi sašūpojās, melleņu kūkas gabals trāpīja Elizabetei sejā.
Tūristi iekliedzās.
Ēka čīkstēja, zemei trīcot. Elizabetes krēsls sašūpojās. Viņa pielēca kājās un saspringa gluži kā suns. Zeme pamatīgi viļņojās kā jūra.
Viņas pirmā doma bija: “Beidzot!”
Zemestrīce, ko viņa bija gaidījusi visu savu mūžu. Un viņa ir te, lai to redzētu, izjustu, izdzīvotu.
Tad sekoja otrā doma: “Man jāsavāc mantas.”
Viņa paķēra somu un pastiepa roku, lai paņemtu datoru.
– Nē, mīļā, tu to nedarīsi, – Dardedze noteica un vilka viņu tālāk no logiem ēdnīcas dziļumā.
Milzu vilnis notrieca Elizabeti no kājām, viņa nokrita uz ceļiem. Uzkārusi somu kaklā, viņa rāpoja uz letes pusi, tuvāk stiprākajai konstrukcijai šajā nestabilajā pasaulē.
Ar lāpstiņu rokā no virtuves izskrēja pavārs un palika stāvam ieplestu muti.
Elizabete redzēja saulē iedegušos tūristus apaļām acīm kratāmies uz bāra krēsliem, it kā šis būtu trakākais brauciens gadatirgus karuselī.
Iečīkstējās sienas. No ģipškartona izbira naglas. Elizabetei aiz muguras cita pēc citas saplīsa un izbira logu rūtis. Neplīstošā stikla lauskas pašķīda pa visu ēdnīcu.
“Vismaz astoņas magnitūdas pēc Rihtera skalas.” Elizabetes sajūsma pieauga. “Varbūt astoņas ar pusi. Nav pati spēcīgākā zemestrīce… tomēr tā nerimstas. Tā vēl nav beigusies.”
Zeme piekrastē šūpojās ritmā, viļņi vēlās ar pieaugošu, varenu spēku.
Plaukti aiz letes sasvērās, glāzes saslīdēja dziļumā, tad atkal tuvojās malai, lai izbirtu un aizripotu pa grīdu kā Disneja studijas animācijas filmās. Kafijas kanna nolēca no sildķermeņa un, karsta ūdens šaltīm šļācoties visapkārt, izdarīja pašnāvību. Tās piemēram sekoja porcelāna krūzītes.
Elizabete izjuta godbijību. Grīda meta divas pēdas augstus viļņus. Protams, viņa bija lasījusi par tik spēcīgām zemestrīcēm, tomēr nekad neiedomājās, ka viņai paveiksies tādu pieredzēt. Spogulis otrpus bāra letei krakšķēdams sasprāga garās šķēpelēs. Stikls stūrgalvīgi turējās zeltītajā rāmī, tomēr beigās padevās un pa vienai lauskai izbira uz grīdas.
Dardedze kaut ko nesaprotamu uzkliedza, satvēra Elizabeti ap vidukli, pierāva kājās un pavilka aiz letes. Viņa nokrita četrrāpus un pamatīgi sasitās. Sāpes caururba plaukstu. Dardedze no visa spēka ar ķermeni spieda viņu pie letes, pasargājot no trakojošās zemes dusmām.
Elizabete lēnām pacēla roku un aplūkoja plaukstu.
Liela stikla lauska. Viņa vērās, kā no brūces izplūst asinis. Plauksta sāpēja, bet Elizabete prātoja, kā gan tik nenozīmīgs ievainojums spēj saistīt viņas uzmanību brīdī, kad pasaule iet bojā.
Tikmēr Dardedze stūma viņu dziļāk zem letes, satvērusi kā aizsargs futbolbumbu. Elizabete nespēja pilnībā pievērsties zemestrīcei kā fenomenam, jo ievainojums joprojām saistīja uzmanību. Viņa izvilka lausku, un no brūces izšļācās koši sarkana asins straume.
Zeme atkal sašūpojās, tikai šoreiz tā vairs nebija zemestrīce. Tā bija Elizabetes reakcija uz asinīm. Uz pieres izspiedās aukstu sviedru lāses. Viņa juta, ka nobāl. Atspiedusi galvu pret bāra leti, viņa vairākas reizes dziļi ievilka elpu, lai apspiestu nelabumu.
Dardedze to pamanīja.
– Sasodīts, – viņa izdvesa, paķēra kaudzi salvešu no turētāja, kas mētājās netālu uz grīdas, un piespieda brūcei. – Kā tev tas gadījās? Neuztraucies. Tev būs jāuzliek šuves.
Elizabete palūkojās apkārt.
– Es nezinu, kur meklēt ārstu, – viņa bilda, tad apķērās, cik muļķīgi tas skan, un jau možākā balsī piemetināja: – Kad beigsies zemestrīce, ārstiem būs darba pilnas rokas, aprūpējot smagi ievainotos.
– Jā, – Dardedze norūca un, zvārodamās kā piedzēries jūrnieks, aizrāpoja līdz plastikāta skapītim un pavēra atvilktni. Tā izlēca no vadīklām un nokrita uz grīdas. Saraukusi pieri, Dardedze pārbaudīja tās saturu.
Zeme joprojām nerima šūpoties. No griestiem pār viņām kā sniegs nobira izolācijas putas. Tūristi spalgi iekliedzās, dažas sievietes pārbīlī nemitīgi spiedza.
Tomēr nē. Tas izrādījās pavārs. Kurš varēja iedomāties, ka Dekss Bleks spēj izdvest tik spalgas skaņas?
Dardedze atgriezās ar tīru virtuves dvieli un sauju plāksteru. Viņa norāva brūcei piespiestās salvetes.
Atkal izšļācās asinis.
Elizabete novērsās.
– Tev ir nelabi? – Viesmīle norūca. – Šobrīd? Kad mums draud droša nāve?
– Patiesībā vairums cilvēku pārdzīvo zemestrīces, pat tik spēcīgas kā šī, – Elizabete saprātīgi paziņoja. Arī brīžos, kad viņai nāca vēmiens, tuvojās ģībonis vai arī viņa droši zināja, ka ir pakļauta traumām vai nāves briesmām, viņa allaž centās runāt saprātīgi.
Kāds tur brīnums, ka viņa spēja izvest no pacietības Geriku. Dardedze notīrīja ādu apkārt brūcei, uzlīmēja plāksteri, lai savilktu kopā griezuma vietas, aptina plaukstu ar dvieli un cieši sasēja.
Plauksta sāpēja. Ak, kā tā sāpēja! Bet Dardedze rīkojās ātri, prasmīgi un, nosaitējusi asiņojošo brūci, sāka Elizabeti mierināt.
– Tā, – viņa apmierināta paziņoja, – ar to pagaidām pietiks, kamēr uzmeklēsim ārstu.
– Jā, – Elizabete iečukstējās un piebilda jau skaļākā balsī:
– Jā, paldies!
Sārtie riņķi pakāpeniski mitējās virpuļot acu priekšā. Viņa atkal spēja saskatīt apkārtni, vērot notiekošo, pierakstīt…
Zeme pierima viļņoties. Kaut uz īsu mirkli, tomēr pierima. Un tad atsāka ar jaunu spēku, aizvien spēcīgāk. Un atkal pierima.
– Nu jau viss gandrīz
