pacietīgi gaidīja, smaidīja un lūkojās viņam acīs.
Beidzot viņš pamodās no šī sapņa.
– Es varētu… varētu iedot jums sarakstu ar videomateriāliem, ko jums vajadzētu noskatīties, lai izprastu ģeoloģijas pamatus. Materiāli ir pieejami bibliotēkā, tur ir arī atskaņotāji, ja nu jums tāda nav. Tos var iznomāt.
– Man ir videoatskaņotājs. Es esmu teātra zinātņu maģistrante…
– Aktrise?
– Jā, un aktrisēm ir ļoti svarīgi zināt, kā viņas izskatās nofilmētajā materiālā.
– Ak tā, – Čārlzs novilka un prātoja, vai viņš varētu dabūt kādu no šiem videomateriāliem, lai īsinātu vientulīgos vakarus. “Nē, pie velna! Nē! Viņa ir studente. Viņa ir studente. Un es esmu… nu, es esmu ģeologs. Garlaicīgs vecs zinātnieks – ar uzsvaru uz vārda “vecs”.”
– Es ieteicu jums videomateriālus, jo tas būtu labs sākums, palīdzētu izprast ģeoloģijas zinātni, – viņš sacīja.
– Un tad es varēšu nākt pie jums un uzdot jautājumus?
Čārlzs nespēja atraut acis no viņas pilnīgajām rožainajām lūpām, kad tās kustējās, artikulējot vārdus.
– Jā, protams. Ja video neapmierinās visas jūsu vajadzības. – “Kāpēc es tā sacīju? Mani apsūdzēs par seksuālu uzmākšanos. Varbūt arī iecirtīs pļauku.” Čārlzs neuzdrošinājās pacelt acis, tāpēc ierunājās straujāk: – Ja videomateriālos neatradīsiet atbildes uz jūsu jautājumiem. – Viņš atvēra piezīmju bloku, kurā bija ieteicamo videomateriālu saraksts. – Iesim, nokopēsim sarakstu!
Mistija sekoja.
Viņš apstājās, lai palaistu studenti pirmo ārā pa durvīm, un pat nepaskatījās uz viņas skaisto pēcpusi, kuru sedza bezpēdu zeķubikses un īsi svārciņi.
– Uz kuru pusi? – apstājusies viņa ievaicājās un naski ieķērās viņam elkonī.
Nekad mūžā Čārlzs vēl nebija izjutis tādas bailes. Viņš bija pārbijies un aizgrābts, un… Ak, viņš bija uzbudināts! Viņš bija vismaz piecpadsmit gadus vecāks par meiteni. Tas viņu padarīja par neķītru veci. Pretīgu, neķītru veci, kuram jāveic vienkāršs darbiņš – jānokopē saraksts –, un tad Mistija būs prom.
Viņam tikai jāsaņemas un jāiet.
– Es to sagatavoju, ja nu gadījumā kāds, piemēram, jūs, vēlētos uzzināt kaut ko vairāk par ģeoloģiju, – viņš paskaidroja.
“Es taču varu paiet. Soli pa solim, soli pa solim.”
– Ļoti tālredzīgi. – Viņa iesmējās. – Vai tomēr tuvredzīgi.
Es nekad nespēšu atšķirt šo vārdu nozīmi.
Čārlzs riskēja palūkoties uz meiteni.
Mistija atkal uzsmaidīja. Smaids bija atklāts un godīgs, tādam vajadzētu viest aizdomas, nevis mudināt vīrieti izkust lieglaimē.
Viņš bija lepns par sevi. Atbildēja meitenei ar smaidu, kas, viņaprāt, bija pietiekami tēvišķs. Viņi iegāja kopētavā, nokopēja sarakstu. Papīrs iestrēga tikai vienu reizi. Un viņš atvadījās no meitenes.
Kad durvis aiz viņas aizvērās, Čārlzs saļima pret sienu un centās saņemt sevi rokās, savaldīties, lai netiktu jau gaitenī arestēts par to, ka ir uzbudināts, pretīgs vecs vecis.
– Profesor? – aiz muguras atkal ierunājās Mistija.
Viņš apcirtās tik strauji, ka ceļgals atsitās pret kopējamo aparātu. Tas nežēlīgi iesāpējās un, paldies Dievam, deva iespēju pieliekties, paberzēt kāju un noslēpt nepiedienīgo uzbudinājumu.
– Jā?
– Es esmu dzirdējusi, ka Bērkli universitātes pilsētiņa atrodas Sanandreasa lūzuma zonā un ir pamatotas aizdomas par spēcīgu zemestrīci, kas drīzumā varētu šeit notikt.
– Nē, nē, zem universitātes pilsētiņas ir Heivorda lūzums. Sanandreasa lūzums ir vairāk uz austrumiem, – viņa attrauca un iztaisnojās. – Tomēr ir trīsdesmit procentu iespējamība, ka tuvāko trīsdesmit gadu laikā Heivorda lūzumā varētu veidoties pārrāvums, izraisot sešas, komats, septiņas magnitūdas vai pat spēcīgāku zemestrīci. Kāpēc jūs par to jautājat?
– Man ģeoloģija liekas ļoti fascinējoša. Tā nelīdzinās citām zinātnēm, kuras pēta protonus, kas traucas man garām, bet es tos neredzu, vai DNS, kuru es nespēju mainīt. Bet zemestrīces notiek, tās skar mūs visus!
Meitenes degsme mudināja Čārlzu pasmaidīt.
– Jā, tieši tāpēc arī man šī joma allaž likusies tik tuva.
Viņa atkal ieķērās profesoram rokā.
“Kāpēc viņa visu laiku tveras pie manis?”
– Varbūt vēlaties ar mani iedzert kafiju? Ir tik daudz lietu, kuras es nezinu… es runāju par ģeoloģiju… Bet jūs esat tik gudrs, – viņa paziņoja un devās uz durvju pusi.
Un Čārlzs sekoja. Patiesību sakot, viņam pat neienāca prātā pretoties.
Elizabetei nāca smiekli. Tēvs likās gluži vai apburts.
– Viņa pavedināja tevi?
Čārlzs smaidīja kā samulsis, aizgrābts muļķis.
– Jā! Es nekad neesmu varējis saprast, ko viņa manī bija saskatījusi. Labi, es cilāju iežus, biju muskuļots. Tomēr es neesmu garš un nepavisam neesmu skaists. Nekad neesmu tāds bijis. Turklāt mati arī jau bija atkāpušies. Es nebiju nevainīgs puišelis vai tamlīdzīgi; negribu, lai tu tā domā.
– Saprotams, ka es tā nedomāju, – Elizabete bilda.
Vai tiešām kāds vīrietis vēlas, lai sievietes tā domā?
– Sievietes nekad nav skrējušas man pakaļ, – viņš turpināja, – un es vienmēr biju kādā izpētes projektā – Nāves ielejā, Čīlē vai Panamā. Es nekad nebūtu domājis… ņemot vērā manu nodarbošanos un zemo piekrišanu pie sievietēm… ka es jelkad apprecēšos.
“Varbūt Mistija uzskatīja, ka tu esi labs cilvēks? Varbūt viņa nebija īpaši gudra?”
Elizabete iekoda lūpā, lai remdētu sarkasmu un sāpes.
– Vēlāk, kad mēs jau bijām kopā, Mistija sacīja, ka es viņai esmu iepaticies jau pirmajā lekcijā. Viņu piesaistījusi mana degsme. Paticis tas, ka es vienmēr respektēju studentus, pat skaistules. – Čārlzs joprojām smaidīja, tomēr pār vaigu noritēja asara, kuru viņš aši notrausa, tad klusākā balsī piebilda: – Man vajadzēja nojaust, ka tik skaista un apburoša sieviete kā Mistija iemīlēsies citā.
Elizabete
