novilka brīdī, kad abi iegāja slimnīcā.
– Ja vien… – Harijs iesāka, taču nepabeidza teikumu. – Kā klājas Sebastjanam? – viņš klusi pajautāja. – Kāds ir viņa stāvoklis?
– Diemžēl visnotaļ nopietns. Ouena kungs sacīja, ka lauzti gandrīz visi kauli. Acīmredzot viņam nāksies nogulēt slimnīcā vairākus mēnešus un varbūt visu atlikušo mūžu pavadīt ratiņkrēslā.
– Esi pateicīga, ka viņš ir dzīvs, – ieminējās Harijs un aplika roku sievai ap pleciem. – Vai mēs drīkstēsim viņu apraudzīt?
– Jā, uz dažām minūtēm. Un gatavojies tam, ka viņš ir vienos pārsējos un ģipsī, tādēļ tu varbūt pat nepazīsi mūsu dēlu. – Emma saņēma vīra roku un aizveda pa gaiteni pie sievietes tumši zilā formastērpā. Medmāsa rosījās, uzraugot te vienu pacientu, te atkal citu un dodot norādījumus jaunākajam personālam.
– Es esmu Pudikūmas jaunkundze, – viņa paziņoja un pastiepa roku.
– Virsmāsa, – nočukstēja Emma.
Harijs paspieda viņas roku un sacīja:
– Labdien.
Vairs ne vārda neteikusi, virsmāsa aizveda viņus uz Bevana nodaļu un palātu ar divām glītām gultu rindām. Pudikūmas jaunkundze pavadīja apmeklētājus līdz pacientam palātas tālākajā galā, aizvilka aizkarus ap Sebastjana Artura Kliftona gultu un aizgāja. Harijs noraudzījās uz dēlu. Abas kājas bija ieģipsētas, turklāt kreisā pacelta ar trīsi. Galva bija pārsieta, un redzēt varēja vien acis un nekustīgās lūpas.
Kad Harijs noliecās, lai noskūpstītu dēla pieri, Sebastjans tūdaļ apjautājās par Bruno.
– Man ļoti žēl, ka jāiztaujā jūs pēc visiem šiem pārdzīvojumiem, – sacīja galvenais inspektors Mailss. – Diemžēl tas ir nepieciešams.
– Un kāpēc? – jautāja Harijs, kuram nebija svešas detektīvu metodes informācijas iegūšanai.
– Es joprojām neesmu pārliecināts, ka tas bija nelaimes gadījums.
– Kas tie par mājieniem? – Harijs lūkojās detektīvam tieši acīs.
– Tie nav mājieni, kungs. Mūsu puiši rūpīgi izpētīja transportlīdzekli, un, viņuprāt, kaut kas īsti nav kārtībā.
– Piemēram? – pavaicāja Emma.
– Redziet, Kliftones kundze, – Mailss atbildēja, – mēs nesaprotam, kāpēc jūsu dēls iestūrēja joslā braukšanai pretējā virzienā, ja skaidri zināja, ka iespējama sadursme.
– Varbūt mašīnai bija kāds tehnisks defekts? – minēja Harijs.
– Arī mēs iesākumā tā uzskatījām, – sacīja Mailss. – Transportlīdzeklis gan bija pamatīgi sadragāts, taču visas riepas izrādījās veselas un stūres rats nebojāts. Parasti šādos gadījumos tā nenotiek.
– Bet tas vēl nenozīmē, ka pastrādāts noziegums, – iebilda Harijs.
– Nē, kungs, – attrauca galvenais inspektors, – un ar tādiem apsvērumiem vien nepietiktu, lai es lūgtu koroneru nosūtīt lietu prokuratūrai. Ir kāds liecinieks, kurš stāsta dīvainas lietas.
– Ko tieši?
– Tā ir Čelisas kundze, – paskaidroja Mailss, iepriekš paskatījies savā bloknotā. – Viņas automobili apdzinis MG kabriolets, kurš tūdaļ grasījies pabraukt garām arī trim kravas mašīnām, kas turējušās rindā pa iekšējo joslu. Priekšējais kravas automobilis pārkārtojies uz ārējo joslu, lai gan priekšā nav bijis cita transportlīdzekļa. Tas nozīmē, ka MG vadītājam vajadzējis pēkšņi bremzēt. Arī trešais kravas automobilis bez acīmredzama iemesla pārvietojies uz ārējo joslu, savukārt vidējais turpinājis braukt tikpat ātri kā iepriekš. MG šoferim neatlika nekas cits, kā apdzīt vai iebraukt iekšējā joslā. Čelisas kundze apgalvo, ka kravas automobiļu vadītāji ļoti ilgi turējuši MG gluži kā slazdā. Piepeši kabrioleta šoferis šķērsojis ar zāli apaugušo barjerjoslu un nonācis pretējā satiksmes plūsmā.
– Vai jūs nopratinājāt kravas automobiļu šoferus? – Emma jautāja.
– Nē. Mums neizdevās viņus uzmeklēt, Kliftones kundze. Ticiet man, mēs ļoti centāmies!
– Bet jūsu versija ir tik neiedomājama! – Harijs iesaucās.
– Kurš gan gribētu nogalināt nevainīgus jaunekļus?
– Es jums piekristu, Kliftona kungs, ja mēs tikko nebūtu atklājuši, ka Bruno Martiness nemaz negrasījās braukt līdzi jūsu dēlam uz Kembridžu.
– Kā jūs to varat zināt?
– Viņa draudzene Torntones jaunkundze pastāstīja, ka todien plānojusi ar Bruno doties uz kino, taču pēdējā brīdī bijusi spiesta atcelt satikšanos, jo saaukstējusies. – Galvenais inspektors izņēma no kabatas pildspalvu, pāršķīra bloknotā lappusi un palūkojās uz Sebastjana vecākiem. – Vai kādam no jums ir iemesls domāt, ka jūsu dēlam kāds varētu vēlēt ļaunu?
– Nē, – Harijs atbildēja.
– Jā, – sacīja Emma.
Trešā nodaļa
– Galvenais ir pabeigt laikā, – nokliedza dons Pedro Martiness. – Tas nemaz nav tik grūts uzdevums. – Viņš paliecās krēslā uz priekšu. – Man vakar no rīta izdevās netraucēti ieiet slimnīcā, bet naktī tas noteikti ir vēl vienkāršāk.
– Kā viņu vajadzētu likvidēt? – lietišķi pajautāja Karls.
– Pārgriez viņam rīkli, – noskaldīja Martiness. – Tev vajadzīgs vien balts uzsvārcis, stetoskops un ķirurga skalpelis. Uzasināts.
– Nebūtu prātīgi, – atbildēja Karls. – Labāk nosmacēt viņu ar spilvenu. Lai domā, ka viņš nomiris no gūtajiem ievainojumiem.
– Nē. Es gribu, lai Kliftonu puika iet lēnā un mokošā nāvē. Jo lēnākā, jo labāk.
– Es saprotu, kā jūtaties, kungs, taču mēs nedrīkstam dot tam detektīvam vēl vairāk ieganstu izmeklēšanas atsākšanai.
Martiness izskatījās vīlies un negribīgi noteica:
– Labi, nožņaudz viņu. Bet tā, lai viņš ciestu pēc iespējas ilgāk.
– Vai iesaistīt arī Djego un Luisu?
– Nē. Bet viņiem jāpiedalās bērēs kā Sebastjana draugiem un par visu jāziņo man. Es gribu dzirdēt, ka Kliftonu un Beringtonu pārdzīvojumi bijuši tikpat smagi kā manējie brīdī, kad es uzzināju par Bruno nāvi.
– Un kā…
Iezvanījās tālrunis uz dona Pedro rakstāmgalda. Viņš paķēra klausuli.
– Jā?
