es pārlasīju pēdējās valdes sapulces protokolu, – Sebastjans sacīja. – Tu taču saproti, ka nākamajā sapulcē priekšsēdētājs aicinās balsot un tu vairs nevarēsi izvairīties no lēmuma pieņemšanas “Bakingemas” būves jautājumā. – Emma klusēja, tādēļ Sebastjans turpināja: – Es viņa vietā rīkotos tāpat. Kurš, tavuprāt, uzvarēs?
– Neviens, – Emma atbildēja, – jo valde būs sadalījusies divās nometnēs līdz pat brīdim, kad tiks pierādīts, kurai pusei ir taisnība.
– Cerēsim, ka tā nenotiks, jo es uzskatu, ka jums priekšā ir daudz lielākas problēmas un tev ar valdes priekšsēdētāju vajadzēs strādāt plecu pie pleca.
– Tu runā par Fišeru?
Sebastjans pamāja ar galvu.
– Un Dievs vien zina, kā viņš balsos par “Bakingemas” būvi.
– Tā, kā pavēlēs dons Pedro Martiness.
– Kāpēc tu esi tik pārliecināts, ka tieši Martiness, nevis lēdija Virdžīnija nopirka akcijas? – jautāja Sebastjans.
– Viljams Hikijs avīzē raksta, ka Virdžīnija patlaban ir uzsākusi šķiršanās prāvu, tātad visus savus spēkus veltīs, lai gūtu maksimālu labumu no Milānas grāfa, un tikai pēc tam domās, kā šo bagātību tērēt. Vienalga… man ir savi iemesli uzskatīt, ka šīs akcijas ir nopircis Martiness.
– Arī es esmu nonācis pie tāda secinājuma, – paziņoja Sebastjans, – jo Bruno man pa ceļam uz Kembridžu stāstīja, ka tēvs ticies ar majoru un sarunas laikā pieminēti Beringtoni.
– Ja tas tiesa, – Emma sacīja, – Fišers atbalstīs priekšsēdētāju kaut vai tikai tādēļ, lai atriebtos Džailsam. Atceries?
Tieši Džailsa dēļ Fišers nekļuva par parlamenta locekli.
– Bet tas vēl nenozīmē, ka Fišers netraucēs kuģa būvi. Viņš nelaidīs garām nevienu izdevību kaitēt kompānijas finansēm vai reputācijai. Piedod par klišeju, taču vilks spalvu met, bet tikumu ne. Neaizmirsti, ka viņa galvenais mērķis ir gluži pretējs tavējam. Tu gribi panākt kompānijas uzplaukumu, bet viņš vēlas to iznīcināt.
– Kāpēc?
– Manuprāt, tu to zini visnotaļ labi, mamm.
Sebastjans gaidīja atbildi, taču Emma gluži vienkārši mainīja sarunas tematu:
– Kur tu esi sasmēlies tādas gudrības?
– Es dienām esmu sēdējis pie izcila eksperta kājām. Turklāt es esmu viņa vienīgais skolnieks. – Neko vairāk Sebastjans nepaskaidroja.
– Ko tavs eksperts ieteiktu man darīt, ja es gribu, lai valde atbalsta mani un nobalso pret “Bakingemas” būvi?
– Viņam ir plāns, kā panākt, lai tu nākamajā valdes sēdē gūsti uzvaru.
– Tas nav iespējams, kamēr valdes locekļi ir sadalījušies tik līdzīgās frontēs.
– Ir gan iespējams, – Sebastjans attrauca, – ja tu esi gatava izmantot Martinesa metodes.
– Ko tas nozīmē?
– Kamēr ģimenei pieder divdesmit divi procenti kompānijas akciju, – skaidroja Sebastjans, – tev ir tiesības iecelt vēl divus direktorus. Tēvocis Džailss un krustmāte Greisa, piemēram, izšķirošajā balsojumā atbalstītu tevi. Tādējādi zaudēt nav iespējams.
– Tā es nekad nerīkotos, – iebilda Emma. – Kāpēc ne, ja uz spēles ir likts tik daudz?
– Tas grautu Rosa Bjūkenana pozīcijas. Zaudējis tik svarīgā balsojumā vien tādēļ, ka ģimene nostājusies pret, viņš būtu spiests atkāpties. Un, manuprāt, pārējie direktori viņam sekotu.
– Bet ilgtermiņā kompānijai tas būtu vislabākais iznākums. – Varbūt, taču man vajadzētu uzvarēt diskusijās, nevis paļauties uz to, ka balsis ir nodrošinātas. Tik lēti triki būtu Fišera garā.
– Mīļo mamm, es tevi allaž apbrīnoju par tik augstiem morāles principiem, bet cīņā ar Martinesu ir jāsaprot, ka viņam tādu nav un viņš vienmēr ir gatavs zemiskiem soļiem. Viņš nolaistos vai peklē, ja uzskatītu, ka tādējādi gūs uzvaru balsojumā. – Iestājās ilgs klusums, kuru beidzot pārtrauca Sebastjans: – Pamodies pēc avārijas, es ieraudzīju, ka gultas galā stāv dons Pedro. Viņš smaidīdams vaicāja: “Kā jūties, dēls?” Es papurināju galvu, un tikai tad viņš atskārta, ka es neesmu Bruno. Viņa skatienu tajā brīdī es nemūžam neaizmirsīšu. – Emma joprojām neteica ne vārda, tādēļ Sebastjans piebilda: – Mamm, vai tev nešķiet, ka pienācis laiks izstāstīt, kāpēc Martiness tik ļoti pūlas nospiest mūsu ģimeni uz ceļiem? Nemaz tik daudz prāta nevajag, lai saprastu, ka negadījumā viņš gribēja nogalināt mani, nevis savu dēlu.
Piektā nodaļa
“– Jūs allaž esat tik nepacietīgs, seržant Vorik, – sacīja patologanatoms, rūpīgi nopētot līķi.
– Varbūt jūs vismaz varētu pateikt, cik ilgi tas līķis ir gulējis ūdenī? – jautāja detektīvs.”
Brīdī, kad Harijs izsvītroja vārdu “tas”, iezvanījās tālrunis. Viņš nolika pildspalvu, pacēla klausuli un strupi noteica:
– Jā.
– Te Herolds Gincburgs. Apsveicu! Tu šonedēļ esi astotais. – Ik ceturtdienas pēcpusdienu viņš zvanīja, lai paziņotu, kurā vietā atradīsies Harija grāmata bestselleru svētdienas sarakstā. – Deviņas nedēļas pirmajā piecpadsmitniekā!
Pirms mēneša Harijs bija ceturtais, un tā bija augstākā iegūtā vieta. Emmai viņš neko neminēja, tomēr cerēja, ka būs viens no tiem izredzētajiem britu rakstniekiem, kas ieguvuši atzinību abās Atlantija okeāna pusēs. Pēdējie divi detektīvstāsti par Viljamu Voriku Lielbritānijā ierindojās pirmajā vietā, taču ASV saraksta augšgalu viņam vēl nebija izdevies sasniegt.
– Svarīgākie ir pārdošanas dati, – Gincburgs sacīja, gluži kā nolasījis Harija domas. – Un es esmu pārliecināts, ka tu kāpsi vēl augstāk, tiklīdz martā iznāks grāmata mīkstajos vākos. – Harijs ievēroja, ka tiek lietota frāze “kāpsi vēl augstāk”, nevis “būsi pirmais”. – Kā klājas Emmai?
– Viņa gatavo runu par to, kāpēc kompānijai pagaidām nevajadzētu būvēt luksusa laineri.
– Pēc bestsellera neizklausās, – Herolds novilka. – Un kā veicas Sebastjanam?
– Pārvietojas ratiņkrēslā, bet ārsts apgalvo, ka nākamnedēļ atļaus viņam iziet ārā.
– Bravo! Vai tas nozīmē, ka viņš drīkstēs doties mājup?
– Nē. Virsmāsa uzskata, ka tik tāli ceļojumi Sebastjanam vēl nebūs pa spēkam. Bet iespējams, ka viņš drīkstēs aizbraukt uz Kembridžu pie kuratora un iedzert tēju ar krustmāti.
– Briesmīgi.
