Pie vakariņu galda viņa knibināja zaļos salātus uz šķīvja un uzmanīgi klausījās Emmas stāstā par to, kāpēc ir bīstami ieguldīt tik lielu kompānijas kapitāla rezervi vienā projektā. Paretam Greisa izteica kādu komentāru, taču patiesi atraisījās vien brīdī, kad tika pieminēts majora Fišera vārds.
– Man stāstīja, ka pēc dažām nedēļām viņš precas, – Greisa paziņoja, pārsteigdama māsu.
– Dieva dēļ! Kura ir gatava ņemt tādu nelieti?
– Sūzija Lemptone.
– Kāpēc man šis vārds šķiet pazīstams?
– Viņa mācījās Redmeidas skolā, kad tu biji grupas vecākā. Divus gadus jaunāka par tevi, tātad tu diez vai viņu atceries.
– Pēc vārda atceros noteikti, – sacīja Emma. – Stāsti!
– Jau sešpadsmit gadu vecumā Sūzija bija īsta skaistule un to apzinājās. Visi puiši apstājās un vaļējām mutēm atskatījās, kad viņa gāja garām. Absolvējusi Redmeidu, viņa ar pirmo vilcienu aizbrauca uz Londonu, pieteicās lielākajā modeļu aģentūrā un drīz vien nonāca uz mēles. Sūzija nekad neslēpa, ka viņas mērķis ir dabūt bagātu vīru.
– Tad jau Fišers neatbilst prasībām.
– Toreiz varbūt arī neatbilda, taču tagad Sūzijai ir apmēram trīsdesmit gadi, modeles karjera beidzas un tādēļ Beringtonu kuģniecības direktors, kuru atbalsta argentīniešu miljonārs, varētu būt pēdējā iespēja.
– Vai tiešām tāds izmisums?
– Tā gan, – apstiprināja Greisa. – Sūzija ir divkārt pamesta, vienreiz pie altāra, un man stāstīja, ka viņa jau iztērējusi visu naudu, ko pēc tiesas sprieduma viņai izmaksāja kā kompensāciju par laulību solījuma laušanu. Pat saderināšanās gredzens esot ieķīlāts. Par Mikobera kungu viņa laikam nav dzirdējusi.
– Nabadzīte, – Emma klusi noteica.
– Bet Sūzijas dēļ nevajag raizēties, – Greisa iebilda, iemalkojusi kafiju. – Meitenei piemīt iedzimts viltnieces gars, ko nevar apgūt nevienā universitātē! Es pat nezinu, kuram no viņiem vairāk just līdzi. Varu galvot, ka šī laulība nebūs ilga. – Greisa ieskatījās rokas pulkstenī. – Jāskrien. Es nedrīkstu nokavēt pēdējo vilcienu. – Vairs ne vārda neteikusi, viņa steidzīgi noskūpstīja māsu uz abiem vaigiem, izskrēja no restorāna un taksometrā aizbrauca uz staciju.
Emma smaidīdama vēroja, kā māsa iekārtojas melnā taksometra aizmugures sēdeklī. “Viņai varbūt nepiemīt augstākās sabiedrības manieres, taču viņa ir apbrīnojama sieviete. Kembridžas studenti var tikai priecāties par tādu vecāko kuratori Ņūnemā.”
Gaidot rēķinu, Emma ievēroja, ka Greisa blakus šķīvim ir atstājusi mārciņas banknoti. “Šī sieviete nemūžam nepieļaus, ka viņai kāds izmaksā.”
Liecinieks pasniedza līgavainim vienkāršu zelta gredzenu. Džailss to uzvilka Hjūsas jaunkundzes kreisās rokas trešajā pirkstā.
– Pasludinu jūs par vīru un sievu, – paziņoja dzimtsarakstu biroja darbinieks. – Tagad jūs drīkstat noskūpstīt līgavu.
Klātesošie ar aplausiem sveica seru Džailsu un lēdiju Beringtoni. Svinīgā pieņemšana tika sarīkota restorānā “Kadaganārmsa” Kingsrodā. Šķita, ka Džailss nolēmis darīt visu, lai šīs kāzas pilnīgi atšķirtos no iepriekšējām.
Restorānā Emma uzmeklēja Hariju, kurš tobrīd sarunājās ar plati smaidošo Džailsa aģentu.
– Precēts kandidāts dabū krietni vairāk balsu nekā šķirtenis, – Grifs stāstīja, malkodams jau trešo šampanieša glāzi.
Greisa pļāpāja ar līgavu, kura vēl pavisam nesen bija viena no viņas doktorantūras studentēm. Gvineta atgādināja, ka pirmo reizi Džailsu satikusi pasākumā, ko Greisa sarīkojusi par godu savai dzimšanas dienai.
– Mana dzimšanas diena bija tikai iegansts, – Greisa noteica, bet vairāk neko nepaskaidroja.
Emma atkal pievērsās Harijam, kuram tobrīd bija pievienojies Dīkinss. Visticamāk, abi noteikti dalījās pieredzē par to, kāda ir Džailsa laulību liecinieka loma. “Interesanti, vai Eldžernons jau kļuvis par Oksfordas profesoru?” Emma prātoja. “Viņš noteikti pēc tāda izskatās, kaut gan… tāds viņš ir jau kopš sešpadsmit gadu vecuma. Toreiz viņš ākstījās ar to nekopto bārdiņu, bet viss pārējais ir palicis pa vecam.”
Ieraudzījusi Džesiku sēžam sakrustotām kājām uz grīdas, Emma pasmaidīja. Meitene uz kādas papīra lapas zīmēja Sebastjana portretu – viņam bija atļauts apmeklēt šo pasākumu, taču piekodināts, ka sešos jābūt atpakaļ. Džailss bija pieliecies tuvāk māsasdēlam, lai dzirdētu, ko viņš saka. Par sarunas tematu varēja pat nešaubīties.
– Ja Emma zaudēs balsojumā… – ieminējās Džailss.
– Tuvākajā nākotnē nav paredzams, ka Beringtonu kuģniecība varētu padižoties ar peļņu, tādēļ neceri, ka tu mūžīgi saņemsi dividendes.
– Vai ir arī labas ziņas?
– Jā, ja Rosam Bjūkenanam izrādīsies taisnība par luksusa laineru biznesu… un viņš ir lielisks analītiķis… tad kuģniecību gaida spoža nākotne. Un tu varēsi sēdēt pie valdības galda un neraizēties, ka būs jāiztiek ar ministra aldziņu.
– Jāteic, es esmu iepriecināts, ka tu izrādi tik dedzīgu interesi par mūsu kompāniju. Un jācer, ka tu to nezaudēsi arī pēc došanās uz Kembridžu.
– Par to vari nešaubīties, – apgalvoja Sebastjans, – jo es uztraucos par kuģniecības nākotni. Ceru, ka ģimenes bizness vēl pastāvēs, kad es būšu gatavs uzņemties valdes priekšsēdētāja pienākumus.
– Vai tu tiešām uzskati, ka Beringtoni var nogrimt? – pajautāja Džailss. Balsī pirmo reizi ieskanējās bažīga nots.
– Diez vai, bet majora Fišera parādīšanās valdē noteikti nepalīdzēs, jo es esmu pārliecināts, ka viņa mērķi ir diametrāli pretēji mūsējiem. Iespējams, ka viņam aiz muguras stāv dons Petro Martiness, un es nedomāju, ka Beringtonu kuģniecības pastāvēšana ietilpst viņu ilgtermiņa plānos.
– Gan jau Ross Bjūkenans un Emma pratīs izrādīt pretsparu ne tikai Fišeram, bet arī Martinesam.
– Varbūt. Bet neaizmirsti, ka viņi ne vienmēr dzied unisonā, un Fišers to obligāti izmantos. Ja arī izdosies kādu laiku noturēt Fišeru grožos, viņam atliks vien dažus gadiņus pagaidīt, kamēr viss iekritīs viņam klēpī.
– Ko tu gribi ar to teikt? – jautāja Džailss.
– Nav noslēpums, ka Ross Bjūkenans vēlas tuvākajā nākotnē iet pensijā, un man stāstīja, ka viņš nesen iegādājies īpašumu Pērtšīrā. Blakus ir trīs golfa laukumi un divas upes, kur viņš varēs nodoties iemīļotajiem hobijiem. Tātad necik ilgi nebūs jāgaida, un kompānija meklēs jaunu valdes priekšsēdētāju.
– Ja
