valdes apspriežu telpā, nebūt nejutās pārsteigta, ka lielākā daļa direktoru jau ir klāt. Tikai nāve būtu attaisnojošs iemesls, lai neierastos uz šo sēdi. Priekšsēdētājs apspriedās ar kontradmirāli Samersu, savukārt Klaivs Enskots bija iegrimis sarunā ar savu golfa partneri Džimu Noulsu, kurš jau bija paziņojis Emmai, ka balsojumā atbalstīs priekšsēdētāju. Emma pievienojās Endijam Dobsam un Deividam Diksonam, kuri neslēpa, ka ir nostājušies viņas pusē.
Kompānijas sekretārs Filips Vebsters un finanšu direktors Maikls Keriks pētīja iecerētā luksusa lainera rasējumus, kas bija izklāti uz apspriežu telpas galda. Turpat bija arī “Bakingemas” modelis. Emma atzina, ka tas izskatās pievilcīgs – un zēniem tādas rotaļlietas patīk.
– Uzvarētāja pārsvars būs minimāls, – Endijs Dobss sacīja Emmai, un tobrīd uz sliekšņa parādījās desmitais direktors.
Alekss Fišers izskatījās sanervozējies – gluži kā jauniņais klasē, kurš noraizējies, vai pārējie ar viņu vispār sarunāsies. Valdes priekšsēdētājs tūdaļ steidzās apsveicināties un lietišķi sarokojās ar majoru gluži kā ar cienījamu kolēģi, lai gan viedoklis par šo cilvēku viņam bija tāds pat kā Emmai.
Kad grīdas pulkstenis telpas stūrī nosita desmito stundu, sarunas apsīka, un direktori ieņēma vietas ap galdu. Fišers – gluži kā dāma, kas ballē palikusi bez kavaliera, – pastāvēja tik ilgi, kamēr saprata, kura vieta būs atvēlēta viņam. Tā izrādījās pretī Emmai, taču majors uz viņu pat nepalūkojās.
– Labrīt, – sacīja priekšsēdētājs. – Vai sāksim sēdi ar to, ka apsveiksim majoru Fišeru ar atgriešanos direktora amatā? Tikai viens klātesošais nomurmināja “protams” – viņš nebija valdē tolaik, kad Fišers pirmo reizi iesaistījās kompānijas vadībā.
– Uzskatu, ka Fišera kungam jau ir zināma ierastā kārtība un tas, kādu lojalitāti mēs sagaidām no ikviena valdes locekļa šajā dižajā kompānijā.
– Paldies, priekšsēdētāja kungs, – atbildēja Fišers. – Es gribētu pastāstīt, cik iepriecināts esmu par iespēju atgriezties. Ļaujiet apliecināt, ka es allaž rīkošos tā, kā uzskatīšu par vislabāko Beringtonu kuģniecībai.
– Patīkami to dzirdēt, – sacīja priekšsēdētājs. – Bet man ir pienākums katram valdes loceklim atgādināt, ka ir pretlikumīgi pirkt vai pārdot uzņēmuma akcijas, neinformējot par to biržu un kompānijas sekretāru.
Emma nopriecājās, ka šoreiz vismaz šie vārdi būs fiksēti, jo Vebstera kungs tos centīgi ierakstīja protokolā. Bet Fišers – ja arī saprata, ka šī asā bulta ir mērķēta uz viņu, – emocijas neizrādīja, vien pamāja ar galvu un pasmaidīja.
Tiklīdz bija nolasīts un apstiprināts iepriekšējās sēdes protokols, priekšsēdētājs sacīja:
– Valdes locekļi noteikti ir pamanījuši, ka šodienas darba kārtībā ir tikai viens jautājums. Kā jau jūs zināt, manuprāt, ir pienācis laiks izlemt Beringtonu kompānijas nākotni, un tas noteikti nav pārspīlējums. Līdztekus tiks noteikts, kas sagaida vienu otru no mums, kas patlaban kalpo uzņēmumā.
Vairākus direktorus pārsteidza Bjūkenana ievadruna, un viņi sāka sačukstēties. Ross bija izmetis rokas granātu – skaidru paziņojumu, ka atkāpsies no amata gadījumā, ja neuzvarēs balsojumā.
Diemžēl Emmai nebija atbildes granātas. Vairāku iemeslu dēļ – kaut vai tāpēc, ka neviens cits ģimenes loceklis nevēlējās iesaistīties valdes darbā, – viņai nebija iespējams piedraudēt ar atkāpšanos. Sebastjans izteicās, ka zaudējuma gadījumā viņa varēs atteikties no pienākumiem un kopā ar Džailsu pārdot savas akcijas. Viņaprāt, ieguvums būtu dubults – ģimene saņemtu visnotaļ lielu summiņu un vienlaikus pārspētu Martinesu.
Skatiens pievērsās sera Voltera Beringtona portretam. Šķita, ka vectēvs gribētu sacīt: “Nedari neko tādu, bērniņ, ko vēlāk varētu nožēlot.”
– Izvērsīsim nopietnu un pamatīgu diskusiju, – turpināja Ross Bjūkenans, – kurā ikviens direktors godīgi paudīs savu viedokli. – Tad viņš izmeta otru granātu. – Ņemot to vērā, es ierosinu, lai debates atklāj Kliftones kundze. Ne tikai tādēļ, ka viņa patlaban pretojas manam priekšlikumam būvēt jaunu laineri. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka viņa pārstāv divdesmit divus procentus akciju un viņas izcilais priekštecis sers Džošua Beringtons pirms vairāk nekā simts gadiem dibināja šo kompāniju.
Emma bija cerējusi, ka varēs uzstāties viena no pēdējām. Nobeiguma runu teiks valdes priekšsēdētājs, un daži viņas vārdi tās laikā zaudēs savu nozīmi. Un tomēr viņa apņēmās izklāstīt savus argumentus tik pārliecinoši, cik vien iespējams.
– Paldies, priekšsēdētāja kungs, – viņa sacīja un ieskatījās piezīmēs. – Atļaujiet man sākt ar apgalvojumu par mūsu pārliecību, ka neatkarīgi no šīs diskusijas iznākuma jūs vēl ilgus gadus vadīsiet mūsu kompāniju.
Atskanēja skaļi atbalsta izsaucieni, un Emma jutās iedrošināta, ka vismaz vienai granātai gredzens atkal ir vietā.
– Kā jau priekšsēdētājs atgādināja, mans vecvectēvs dibināja šo kompāniju pirms vairāk nekā simts gadiem. Viņam piemita neticams talants saredzēt iespēju un vienlaikus apiet jebkādas grambas, kas gadījušās ceļā. Kaut es prastu rīkoties tāpat! Tad es varētu pateikt… – Viņa norādīja uz rasējumiem, – …vai šī ir iespēja vai gramba. Manas nopietnās bažas par šo projektu varētu formulēt ar frāzi “nelikt visas olas vienā groziņā”. Varbūt vēlāk mums nāksies nožēlot riskanto soli, kad ieguldījām tik lielu daļu no mūsu kompānijas rezervēm vienā projektā. Luksusa laineru biznesa nākotne patlaban nav paredzama. Divas lielākās kuģubūves kompānijas jau ir paziņojušas par zaudējumiem šogad un par grūtību iemeslu ir minējušas to, ka palielinājies aviosabiedrību pasažieru skaits. Un nevar nosaukt par sagadīšanos to, ka mūsu transatlantisko reisu pasažieru skaita samazināšanās ir stipri saistāma ar lidmašīnu pasažieru skaita pieaugumu. Fakti ir pavisam vienkārši. Uzņēmēji vēlas nokļūt uz lietišķo tikšanos pēc iespējas ātrāk un tikpat ātri atkal atgriezties mājās. To var saprast. Mums var nepatikt popularitātes zaudēšana, taču mēs būtu muļķi, ja ignorētu šos apstākļus. Es uzskatu, ka mums jāturpina bizness, kas atnesis Beringtonu kompānijai pasaules slavu, proti, ogļu, automobiļu, kravu tehnikas, tērauda, pārtikas un dažādu patēriņa preču pārvadāšana, atstājot citiem raizes par atkarību no pasažieriem. Manuprāt, ja mēs turpināsim nodarboties ar pamatbiznesu, tātad kravas kuģiem, kur ir kajītes vien ducim pasažieru, kompānija pārdzīvos šos nestabilos laikus, varēs ik gadu ziņot par pievilcīgu peļņu un nest akcionāriem izcilas dividendes. Visu naudu, ko šī kompānija tik centīgi uzkrājusi gadiem, es nevēlos likt uz spēles, kurā iznākums ir atkarīgs no pagalam nepastāvīga sabiedrības noskaņojuma.
“Un tagad pienācis laiks manai granātai,” Emma nodomāja, pāršķīrusi lappusi.
– Mans tēvs sers Hugo Beringtons… šajā telpā pie sienām nav nevienas eļļas gleznas, kas slavinātu viņa veikumu… pāris gadu laikā nospieda šo kompāniju uz ceļiem, un Rosam Bjūkenanam vajadzēja likt lietā visas prasmes un atjautību, lai uzlabotu stāvokli, un mēs viņam mūžīgi būsim par to pateicīgi. Diemžēl man viņa pēdējais priekšlikums šķiet pārāk riskants, un es ceru, ka valde to noraidīs un attīstīs ierastās biznesa nišas, kas līdz šim nesušas mums peļņu.
