“Vorda īru nams” ar atbildēm uz teju visiem jautājumiem. Un nozvērējās savā mūžā vairs neizdzert nevienu pinti Guinness markas alus.
No lidostas viņš ar taksometru aizbrauca uz Royal Windsor Hotel viesnīcu pilsētas centrā, kur noīrēja numuru uz trim diennaktīm. Reģistratūras darbiniecei viņš pateica, ka varbūt paliks ilgāk un tas ir atkarīgs no lietišķo tikšanos iznākuma. Viņš aizslēdza istabas durvis, izkravāja Harrods zīmola čemodānu un iegāja vannā. Vēlāk, jau atlaidies gultā, viņš prātoja par vakara plāniem. Piecēlās viņš tikai brīdī, kad ārā iedegās laternas. Viņš atkal izpētīja karti, lai pēc iziešanas no viesnīcas ceļš vairs nebūtu jāmeklē.
Sešos viņš pameta istabu un pa kāpnēm nonāca līdz pirmajam stāvam. Viesnīcas liftu viņš nekad nelietoja – tik šaurā un labi apgaismotā telpā citi viesi varētu viņu bez pūlēm iegaumēt. Ātri, bet ne pārāk strauji viņš šķērsoja foajē un izgāja Donegolrodā. Simts jardus viņš nosoļoja, pētot veikalu skatlogus, un tādējādi pārliecinājās, ka neviens neseko. Taisnā ceļā uz mērķi viņš negāja un izvēlējās māņu maršrutus pa sānielām, tādēļ galapunktā Folsrodā nonāca pēc nepilnas stundas, nevis divdesmit minūtēm, kā būtu normāli. Viņš nesteidzās, tomēr piere izrādījās nosvīdusi. “Protams, bailes būs mans pastāvīgais pavadonis tik ilgi, kamēr uzturēšos šais četrpadsmit kvartālos, ko apdzīvo Romas katoļi. Bet ne jau pirmo reizi es atrodos vietā, no kuras varu arī neizkļūt dzīvs.”
Karls bija sešas pēdas un trīs collas garš un divsimt astoņas mārciņas smags gaišmatis – visnotaļ uzkrītoša āriene tuvākajā apkārtnē. SS dienesta laikos tā bija priekšrocība, taču nākamajās stundās apdraudēs veselību un dzīvību. Vienīgais, kas varēja palīdzēt, bija vācu akcents. Daudzi Folsrodas katoļi angļus ienīda vairāk nekā vāciešus. Galu galā, Hitlers bija apsolījis pēc uzvaras karā apvienot ziemeļus un dienvidus. Dažkārt Karls prātoja, kādu posteni Himlers būtu viņam uzticējis, ja Vācija tomēr būtu iebrukusi Lielbritānijā, nevis pieļāvusi liktenīgo kļūdu, pagriezusies uz austrumiem un devusies uz Krieviju. Diemžēl fīrers nebija lasījis pietiekami daudz vēstures grāmatu. Taču Karls nešaubījās, ka daudzi no tiem, kas atbalsta Īrijas vienotības ideju, ir zagļi un slepkavas, kuri patriotismu uzskata par vāji slēptu iespēju nopelnīt. Tas Īru republikāņu armijai bija kopīgs ar SS. Izkārtne šūpojās vakara vējā. “Ja griezties atpakaļ, tad tagad.” Bet viņš nevilcinājās. “Nedrīkst aizmirst, ka tieši Martiness palīdzēja man aizbēgt no dzimtenes, kad krievu tanki atradās šāviena attālumā no reihstāga.”
Viņš pagrūda durvis, no kurām lobījās zaļa krāsa, un nonāca bāra telpā, kur izskatījās tikpat neuzkrītošs kā mūķene azartspēļu zālē. Taču nebija smalkāka veida, kā paziņot Īru republikāņu armijai, ka viņš ieradies. Diemžēl Belfāstā viņš nevienu nepazina.
Pasūtinot Jameson viskiju, Karls uzsvērti runāja ar vācu akcentu, tad izņēma naudas maku, sameklēja čaukstošu piecu mārciņu banknoti un nolika uz letes. Bārmenis aizdomīgi nopētīja to – acīmredzot bažījās, vai kasē atradīsies pietiekami daudz monētu atlikuma izdošanai.
Karls izdzēra viskiju un tūdaļ pasūtināja nākamo. “Jāparāda, ka vismaz kaut kas man ir kopīgs ar viņiem. Nez kādēļ tiek uzskatīts, ka liela auguma cilvēki ir arī lieli dzērāji.” Pēc otrā viskija viņš palūkojās apkārt, taču neviens neuztvēra viņa skatienu. Apmēram divdesmit bāra apmeklētāji pļāpāja, spēlēja domino, malkoja alu un izlikās, ka nav pamanījuši ziloni trauku veikalā.
Pusdesmitos bārmenis nodzindzināja zvaniņu un izsniedza pēdējos dzērienus vairākiem klientiem, kas steigšus piegāja pie letes. Karlam joprojām neviens nepievērsa uzmanību. Arī pēc dažām minūtēm nekas nemainījās, tādēļ viņš nolēma atgriezties viesnīcā un izmēģināt laimi nākamajā dienā. “Protams, paies gadi, iekams viņi uztvers mani kā vietējo – ja tas vispār notiks. Taču man ir tikai dažas dienas, lai satiktu vīru, kurš nekad nav domājis iegriezties šajā bārā, bet kurš līdz pusnaktij būs uzzinājis, ka esmu pabijis šeit.”
Ārā vairāki acu pāri vēroja katru viņa kustību. Pēc brīža atklājās, ka viņam seko divi piedzērušies vīrieši. Karls gāja pietiekami lēni, lai neatrautos no sekotājiem un viņi varētu ziņot autoritātēm, kur viņš apmeties. Viesnīcas foajē pa logu viņš ievēroja, ka vīri slapstās ēnās ielas pretējā pusē. Viņš uzkāpa trešajā stāvā un iegāja savā istabā. “Pirmajā dienā acīmredzot esmu tikai licis sevi pamanīt.”
Uz naktsgaldiņa bija atstāti viesnīcas gādāti cepumi un apelsīns, ābols un banāns. Karls uzcienājās. Pēc bēgšanas no Berlīnes tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektajā gadā viņš bija izdzīvojis, dzerot tanku un smagās tehnikas sakultu duļķainu upju ūdeni, ēdot jēlu zaķa gaļu un uz Šveices robežas – nograužot arī ādu. Garajā maršrutā līdz Vidusjūras krastam viņš ne reizi negulēja zem jumta, nestaigāja pa atklātu ceļu un neiegāja nevienā pilsētā vai ciematā. Beidzot viņš gluži kā ogļu maiss tika paslepšus nogādāts uz klaiņkuģa klāja, pēc pieciem mēnešiem izkāpa Buenosairesā un nekavējoties uzmeklēja donu Pedro Martinesu, tādējādi izpildot pēdējo pavēli, ko Himlers deva pirms pašnāvības. Tagad viņa komandieris bija Martiness.
Devītā nodaļa
Nākamajā rītā Karls pamodās vēlu. Viesnīcas ēdamzālē, kas pilna ar protestantiem, viņš rādīties nedrīkstēja, tādēļ kafejnīcā uz Līsonstrītas stūra nopirka šķiņķa sviestmaizi un tad lēnām devās uz Folsrodu, kur netrūka veikalu apmeklētāju, māmiņu ar ratiņiem, bērnu ar mānekļiem mutēs un priesteru melnos talāros.
Pie bāra “Brīvprātīgais” viņš nostājās, tiklīdz tās tika atvērtas klientiem. Saimnieks viņu – svešinieku, kas norēķinās ar piecu mārciņu banknotēm, – tūdaļ pazina, taču izlikās nepazīstam. Karls pasūtināja pinti gaišā alus un samaksāja ar atlikumu, kas izdots pēc sviestmaizes pirkšanas. Bārā viņš uzturējās līdz pat slēgšanas brīdim, pusdienās izēdot vien nelielo kartupeļu salmiņu paku un līdz vakaram vēl trīs, tādējādi tikai vairojot slāpes. Vietējie nāca un gāja, un Karls ievēroja, ka pāris no tiem nenopirka neko dzeramu. Tas ļāva nezaudēt cerību, diemžēl stundas aizritēja un neviens pat nepalūkojās uz viņa pusi.
Drīz tika pieņemti pēdējie pasūtinājumi, un piecpadsmit minūtes vēlāk bārmenis uzsauca:
– Ir laiks, kungi.
“Atkal velti izšķiesta diena,” Karls sodījās un pa ceļam līdz durvīm jau apsprieda nākamo plānu, kas nozīmēja satikšanos ar protestantiem.
Brīdī, kad viņš spēra soli uz trotuāra, blakus apstājās melns Hillman markas automobilis. Aizmugures durvis atvērās, un viņš nepaguva ne attapties, kad divi vīrieši viņu sagrāba un ievilka salonā. Automobilis aiztraucās tālāk.
Kāds jauneklis, kurš noteikti vēl nebija ieguvis balsstiesības, piespieda pistoli gūstekņa pierei. Viņš izrādījās nobijies, un roka trīcēja tik neganti, ka varēja nevilšus nospiest mēlīti. “Es varētu viņu tūlīt atbruņot,” Karls sprieda, “taču tad nesasniegtu mērķi.” Tādēļ viņš nepretojās, kad otrā pusē sēdošais vīrietis sasēja viņam rokas uz muguras un ar šalli aizsēja acis. Tad viņš tika pārmeklēts un šķīrās no naudas maka. Vīrietis iesvilpās, kad saskaitīja piecu mārciņu banknotes.
– Man tādu ir daudz,
