ģimenes uzņēmuma vadībā būs īpašs pazemojums. Atņem cilvēkam viņa labo vārdu…
– Bet tādējādi Martiness zaudēs savas bagātības.
– Šaubos. Viņam noteikti ir izstrādāts plāns, taču… nolādēts, man neizdodas to uzminēt!
– Vai mēs varam kaut ko pasākt?
– Neko daudz, vien sēdēt, gaidīt un cerēt, ka tiks pieļauta kāda kļūda. – Valdības sekretārs iztukšoja glāzi un piebilda: – Šādos brīžos es ilgojos, kaut būtu dzimis Krievijā. Tagad es jau būtu VDK vadītājs, un man nevajadzētu šķiest laiku, ievērojot spēles noteikumus.
Desmitā nodaļa
– Neviens nav vainīgs, – sacīja valdes priekšsēdētājs.
– Varbūt, taču mēs nemitīgi esam spiesti cīnīties ar neizskaidrojamiem šķēršļiem, – iebilda Emma. Viņa skaļi nolasīja garu sarakstu. – Ugunsgrēks, kas aizkavē būvniecību par vairākām dienām. Saplīst stiprinājumi, un katls izkraušanas momentā nogrimst līča dibenā. Septiņdesmit trīs elektromontieri, santehniķi un metinātāji saindējas ar ēdienu un tiek nosūtīti mājup. Nepieteikts streiks…
– Ko tas nozīmē, priekšsēdētāj? – vaicāja majors Fišers.
– Mēs krietni atpaliekam no grafika, – atbildēja Bjūkenans. – Pirmā stadija līdz gada beigām netiks pabeigta. Ja tā turpināsies, mums nav izredžu iekļauties sākotnēji paredzētajos termiņos.
– Kādi būs finansiālie zaudējumi par līguma nosacījumu neievērošanu? – jautāja admirālis.
Kompānijas finanšu direktors Maikls Keriks pārbaudīja skaitļus.
– Pagaidām tie ir aptuveni trīssimt divpadsmit tūkstoši mārciņu.
– Vai papildu tēriņus mēs varam nosegt no rezervēm?
Varbūt jānokārto īstermiņa aizņēmums? – ieminējās Dobss.
– Mums līdzekļu ir pietiekami, lai samaksātu, – atbildēja Keriks, – bet jādara viss, kas mūsu spēkos, lai tuvākajos mēnešos atgūtu zaudēto laiku.
“Mūsu spēkos,” Emma pierakstīja bloknotā.
– Iespējams, šajos apstākļos būtu gudri, – ieteica valdes priekšsēdētājs, – atlikt paziņojumu par gaidāmo kuģa nolaišanu ūdenī un paskatīties, vai nevajadzēs pārskatīt sākotnējos plānus par termiņu un nepieciešamajām summām.
– Kad jūs bijāt “P&O” kuģniecības valdes priekšsēdētāja vietnieks, – sacīja Noulss, – vai jums kādreiz nācās sastapties ar tik nopietnām problēmām? Vai mēs esam saskārušies ar kaut ko nepieredzētu?
– Šis ir ārkārtas gadījums. Neko tādu es agrāk neesmu piedzīvojis, – atzina Bjūkenans. – Ikvienā darbā gadās neveiksmes un pārsteigumi, bet parasti viss nokārtojas.
– Vai apdrošināšanas polisē nav paredzēts segt šos zaudējumus?
– Dažus pieprasījumus mēs esam iesnieguši, – atbildēja Diksons, – taču apdrošināšanas kompānijas allaž uztiepj savus nosacījumus un dažos gadījumos mēs jau esam pārsnieguši savu limitu.
– Manuprāt, daļa atbildības par kavēšanos jāuzņemas arī “Hārlendam un Volfam”, – ieminējās Emma, – tātad mēs varētu atsaukties uz līgumā paredzētajiem sodiem.
– Kaut tas būtu tik vienkārši, Kliftones kundze! – attrauca valdes priekšsēdētājs. – Diemžēl “Hārlends un Volfs” ir apstrīdējis teju visus mūsu pieprasījumus un norādījis, ka viņi nav tieši atbildīgi par notikušo. Ir sākusies advokātu cīņa, kas mums sagādā papildu izmaksas.
– Vai saskatāt kopīgas iezīmes, priekšsēdētāj?
– Piedodiet, bet es nesaprotu, ko jūs gribējāt teikt, admirāli.
– No visnotaļ respektablas Liverpūles firmas atvestas bojātas elektroiekārtas, katls tiek izkrauts no glāzgoviešu kuģa un iegāžas ūdenī, ar ēdienu saindējas tikai tie strādnieki, kas būvē mūsu kuģi, lai gan pārtikas produktus šis Belfāstas uzņēmums piegādā visai kompānijai.
– Ko tas nozīmē?
– Manuprāt, ir pārāk daudz sakritību, turklāt savādā kārtā vienlaikus ar brīdi, kad Īru republikāņu armija sāk izrādīt muskuļus.
– Tas nu gan būtu pavērsiens, – ieminējās Noulss.
– Varbūt es esmu pārāk aizdomīgs, – admirālis atzina, – taču man, dzimušam Mejo grāfistē protestanta un katolietes ģimenē, viss šķiet iespējams.
Pāri galdam Emma palūkojās uz Fišeru, kurš steidzīgi kaut ko kricelēja piezīmju bloknotā un nolika pildspalvu brīdī, kad atskārta sev pievērstu uzmanību. Viņa zināja, ka Fišers nav katolis un arī dona Pedro Martinesa vienīgā interese ir bagātība. “Kara laikā šis cilvēks bija gribējis pārdot ieročus vāciešiem, tātad kāds tur brīnums, ka viņš nolēmis sadarboties ar Īru republikāņu armiju?”
– Cerēsim, ka nākamajā sapulcē pēc mēneša es varēšu ziņot kaut ko pozitīvāku, – sacīja valdes priekšsēdētājs, lai gan neizskatījās pārāk pārliecinošs.
Kad sēde beidzās, Emma pārsteigta ieraudzīja, ka Fišers klusēdams steidzīgi pamet telpu. “Vai tā būtu vēl viena admirāļa pieminētā sakritība?”
– Varbūt varam aprunāties, Emma? – jautāja Bjūkenans.
– Es atgriezīšos pēc brīža, – viņa attrauca un sekoja Fišeram koridorā. Tobrīd viņš nozuda kāpnēs. “Kāpēc viņš nepagaidīja liftu?” Emma iegāja kabīnē un nobrauca līdz pirmajam stāvam, kur neizkāpa uzreiz un pavēroja Fišeru pa virpuļdurvīm izejam no ēkas. Kad viņa nonāca pie durvīm, majors jau sēdās automobilī. Emmai par brīnumu, automobilis nogriezās pa kreisi uz doku pusi, nevis devās Bristoles virzienā.
Emma aizsteidzās pie sava automobiļa. Nonākusi pie vārtiem, viņa palūkojās pa kreisi, tālumā ieraudzīja majora transportlīdzekli un jau grasījās sekot, taču piepeši garām patraucās kravas automobilis. Viņa nolamājās, nogriezās pa kreisi un iekārtojās aiz tā. Satiksmes straume bija tik blīva, ka apsteigšana izrādījās neiespējama. Pēc pusjūdzes viņa ievēroja, ka Fišera automobilis novietots “Lorda Nelsona” priekšā un pats majors telefona būdiņā uzgriež kādu numuru.
Viņa turējās kravas automobiļa aizmugurē un stūrēja tālāk, kamēr telefona būdiņu vairs nevarēja saredzēt atpakaļskata spogulī. Tad viņa apgriezās braukšanai pretējā virzienā un drīz vien apstājās ielas malā, bet dzinēju neizslēdza. Pēc brīža majors beidza sarunu, iesēdās automobilī un aizbrauca. Emma sekoja tikai tad, kad transportlīdzeklis vairs nebija saskatāms. Tāpat šķita zināms, kurp viņš dodas.
Pēc dažām minūtēm Emma atgriezās pie kuģniecības teritorijas
