iepriekšējo sēžu protokolus un jūtos pārliecināts par to, ka šī jautājuma izlemšanu mēs nedrīkstam vairs atlikt un pie gala secinājuma ir jānonāk šodien. – Pagaidījis, kamēr norimst uzmundrinājuma saucieni, Fišers turpināja: – Es ar interesi noklausījos citu direktoru uzstāšanos. Īpaši svarīgi un pamatoti likās Kliftones kundzes argumenti. Bet, iekams izlemt, kā balsot, es vēlētos dzirdēt priekšsēdētāja apsvērumus par to, kāpēc mums noteikti vajadzētu tagad būvēt “Bakingemu”. Man nepieciešams pārliecināties, ka projekts ir Kliftones kundzes pieminētā riska vērts.
– Gudri, – secināja admirālis.
“Varbūt es esmu nepareizi novērtējusi Fišeru?” Emma ieprātojās. “Varbūt viņam patiešām rūp kompānijas nākotne?” Tad viņa atsauca atmiņā Sebastjana piezīmi par to, ka vilks spalvu met, bet tikumu ne.
– Paldies, major, – sacīja Bjūkenans.
Emma nešaubījās, ka Fišers, par spīti sagatavotajai un mērķtiecīgajai runai, jau sen ir izlēmis, kā balsot, un burtiski izpildīs Martinesa norādījumus. “Diemžēl es nesaprotu, kādi tie bija.”
– Valdes locekļiem ir labi zināms mans stingrais viedoklis šajā jautājumā, – teica priekšsēdētājs, pievērsies septiņām tēzēm savā piezīmju lapā. – Manuprāt, šodien pieņemamais lēmums ir acīmredzams. Vai kompānija vēlas spert soli uz priekšu? Varbūt mums jāapmierinās ar vienkāršu noturēšanos uz ūdens? Diez vai kādam vajag atgādināt, ka pavisam nesen Kjūnārda kompānija ir uzbūvējusi divus jaunus pasažieru kuģus, pēc “P&O” pasūtījuma patlaban Belfāstā top “Kanbera”, un “Ūnija un Pils” savai Dienvidāfrikas flotei pievieno “Vindzoras pili” un “Transvālas pili”, kamēr mēs tikai sēžam un noskatāmies, kā mūsu konkurenti gluži kā marodieri pārņem kontroli starptautiskajos ūdeņos. Šis Beringtonu kompānijai ir pats piemērotākais laiks, lai iesaistītos pasažieru biznesā, vasarās transatlantiskajos, bet ziemās kruīzu braucienos. Kliftones kundze norāda, ka mūsu pasažieru skaits krītas, un viņai ir taisnība. Bet tas notiek tikai tāpēc, ka mūsu flote ir novecojusi un mēs vairs nepiedāvājam servisu, ko mūsu klienti nevarētu atrast kaut kur citur par pievilcīgāku cenu. Ja mēs šodien nolemsim neko nedarīt un gaidīt īsto brīdi, kā ierosina Kliftones kundze, citi izmantos izdevību un atstās mūs krastā kā skatītājus, kas māj atvadas. Jā, protams, kā sacīja majors Fišers, mēs uzņemsimies risku, bet tā allaž rīkojušies tādi izcili uzņēmēji kā sers Džošua Beringtons. Un atļausiet atgādināt, ka šis nav finansiāla riska projekts, kā uzskata Kliftones kundze, – Bjūkenans teica, norādīdams uz kuģa modeli galda centrā, – jo lielu daļu no šī brīnišķīgā transportlīdzekļa būvniecības izdevumiem mēs varam segt no pašreizējām rezervēm un aizņemties bankā mums vajadzēs tikai nedaudz. Manuprāt, Džošua Beringtons piekristu šādam viedoklim. – Bjūkenans apklusa un palūkojās uz direktoriem. – Mums šodien priekšā ir nopietna izvēle… Neko nedarīt un būt apmierinātiem ar noturēšanos uz ūdens vai balsot par nākotni un dot šai kompānijai iespēju joprojām atrasties pasaules vadošo kuģniecību priekšgalā. Es aicinu valdi atbalstīt manu piedāvājumu un ieguldīt šajā nākotnē.
Par spīti priekšsēdētāja aizrautīgajiem vārdiem, Emma nebija pārliecināta, kā veiksies balsošanā. Un tanī brīdī Bjūkenans nolēma izmest trešo granātu.
– Tagad es ierosinu kompānijas sekretāram lūgt katru direktoru paziņot, kā viņš balsos par izvirzīto priekšlikumu.
Parasti tas būtu aizklātais balsojums – tādā Emmai būtu lielākas izredzes nodrošināt vairākumu. “Taču manus iebildumus tagad uzskatīs par vājuma pazīmi, un tas nāks par labu Bjūkenanam.”
Vebstera kungs no mapes izņēma papīra lapu un nolasīja rezolūciju.
– Valdes locekļi tiek aicināti balsot par priekšsēdētāja izvirzīto un rīkotājdirektora atbalstīto priekšlikumu, proti, ka šai kompānijai nekavējoties jāsāk jauna luksusa lainera “Bakingema” būvniecība.
Iekļaut rezolūcijā vārdu “nekavējoties” bija pieprasījusi Emma, jo cerēja, ka tas pamudinās konservatīvos valdes locekļus nogaidīt.
Kompānijas sekretārs atvēra protokolu grāmatu un pēc kārtas nolasīja direktoru vārdus.
– Bjūkenana kungs.
– Par, – nevilcinoties atbildēja priekšsēdētājs.
– Noulsa kungs.
– Par.
– Diksona kungs.
– Pret.
– Enskota kungs.
– Par.
Emma ar ķeksīti vai krustiņu atzīmēja balsojuma rezultātus savā sarakstā. Pagaidām pārsteigumu nebija.
– Admirālis Samerss.
– Pret, – viņš stingrā tonī paziņoja.
Tam Emma tik tikko spēja noticēt. Kontradmirālis bija mainījis savas domas, un tas nozīmēja, ka viņa nezaudēs, ja pārējie neatkāpsies no iepriekš paustās nostājas.
– Kliftones kundze.
– Pret.
– Dobsa kungs.
– Pret.
– Kerika kungs.
Finanšu direktors minstinājās. Viņš bija apgalvojis Emmai, ka neatbalsta šo projektu, jo izmaksas būs pārāk augstas un, pretēji Bjūkenana apgalvojumiem, kompānijai nāksies aizņemties no bankas milzīgas summas.
– Par, – Maikls Keriks nočukstēja.
Emma klusībā nolamājās, pielika krustiņu Kerika uzvārdam un vēlreiz pārbaudīja sarakstu. Pieci pret pieci. Visi pievērsās jaunākajam valdes loceklim, kura balss būs izšķirošā.
Bija pienācis laiks Emmai un Rosam Bjūkenanam uzzināt, kā būtu balsojis dons Pedro Martiness, taču iemesli joprojām paliktu noslēpumā.
Dons Pedro Martiness
1958-1959
Septītā nodaļa
– Ar vienas balss pārsvaru?
– Jā, – atbildēja majors.
– Tad jau akciju pirkšana ir izrādījusies par vērtīgu ieguldījumu.
– Kas jādara tālāk?
– Pagaidām atbalsti priekšsēdētāju, jo tas pavisam drīz atkal būs vajadzīgs.
– Es īsti nesaprotu.
– Tev arī nekas nav jāsaprot, major. – Dons Pedro piecēlās no rakstāmgalda un piegāja pie durvīm. Tikšanās bija galā. Fišers veikli sekoja saimniekam priekšnamā. – Kā veicas laulības dzīvē, major?
– Labāk nemaz nevar būt, –
