es esmu pārliecināts, ka tu laipni visu samaksāsi, – Martiness noteica. Ielas pretējā pusē viņš ievēroja vīrieti, kurš sēdēja uz soliņa un izlikās lasām laikrakstu Daily Mail.
– Vai arī pirms nākamās valdes sēdes man jāatbrauc uz Londonu?
– Nē, bet piezvani, tiklīdz noskaidrosi, kuram uzticēta “Bakingemas” būve.
– Jūs būsiet pirmais, kurš to uzzinās, – Fišers atbildēja. Viņš atvadījās salutējot un aizgāja Slounskvēra virzienā. Vīrietis no ielas pretējās puses nesekoja viņam. Bet kapteinis Hārtlijs jau zināja, kurp majors iet. Dons Pedro pasmaidīja un nozuda mājā.
– Pasaki Djego un Luisam, lai tūdaļ ienāk pie manis, un arī tu, Karl, būsi man vajadzīgs.
Kalpotājs palocījās, aizvēra ārdurvis. Vienmēr, kad kāds skatījās, viņš centās tēlot savu lomu. Dons Pedro atgriezās kabinetā, apsēdās pie rakstāmgalda, pasmaidīja un aizdomājās par tikko risināto sarunu. “Šoreiz viņi neizspruks. Ir izdarīts viss, lai iznīcinātu šo ģimeni. Un majoram nekas nav jāzina. Puisis gan saņem regulāras prēmijas, taču izšķirošajā brīdī var mainīt domas un atkāpties.” Drīz pie durvīm atskanēja klauvējiens, un kabinetā ienāca trīs vīrieši, kam viņš uzticējās visvairāk. Abi dēli apsēdās rakstāmgaldam otrā pusē. “Diemžēl jaunākais nekad mums vairs nepievienosies…” Bet šī doma tikai pastiprināja apņēmību. Karls palika stāvam.
– Valdes sēde noritējusi veiksmīgi. Ar pavisam mazu pārsvaru nolemts, ka “Bakingema” tiks būvēta. Izšķirošā bijusi mūsu majora balss. Tālāk mums jānoskaidro, ar kuru kuģu būvētavu tiks slēgts līgums. Tikmēr mana plāna otro daļu nav iespējams realizēt.
– Tas var izrādīties visnotaļ dārgs, – sacīja Djego. – Vai tev ir kāda nojausma, kā mēs to visu finansēsim?
– Jā, – dons Pedro atbildēja, – es aplaupīšu banku.
Pusdienlaikā pulkvedis Skots-Hopkinss ieslīdēja krogā “Klerensa”, kas atradās vien pārsimts jardu attālumā no Dauningstrītas un ko bija iecienījuši tūristi. Viņš piegāja pie bāra un pasūtināja puspinti rūgtā alus un dubulto džinu ar toniku.
– Trīs mārciņas un seši pensi, kungs, – sacīja bārmenis.
Pulkvedis nolika uz letes divus florīnus, paņēma dzērienus un aizgāja līdz nišai tālākajā stūrī, kur viņi būs paslēpti no ziņkārīgām acīm. Viņš nolika glāzes uz neliela koka galdiņa, ko bija sabojājuši daudzi kausi un cigarešu izsmēķi, un ieskatījās pulkstenī. Priekšnieks reti kavējās, lai gan viņa darbā problēmas nereti radās pēkšņi un pēdējā minūtē. Bet todien valdības sekretārs ienāca krogā ar dažu minūšu nosebošanos un taisnā ceļā devās uz nišu.
Sasveicinādamies pulkvedis piecēlās:
– Labrīt, kungs. – Viņš nekad šo cilvēku neuzrunātu familiāri par seru Elanu.
– Labrīt, Braien. Man ir tikai dažas minūtes laika, tādēļ uzreiz ķeries pie lietas.
– Martiness, viņa dēli Djego un Luiss, kā arī Karls Lunsdorfs strādā vienā komandā, bet kopš manas tikšanās ar Martinesu neviens no viņiem nav pat tuvojies Princeses Aleksandras slimnīcai Hārlovā un nav braucis uz Bristoli.
– Lieliski, – noteica sers Elans, paceldams glāzi. – Taču tas nenozīmē, ka Martiness nav iecerējis kaut ko citu. Viņš nav no cilvēkiem, kas viegli padodas.
– Protams, jums taisnība, kungs. Ja arī viņš nebrauc uz Bristoli, tas nenozīmē, ka Bristole nebrauc pie viņa. – Valdības sekretārs iepleta acis, un pulkvedis turpināja: – Alekss Fišers strādā Martinesa uzdevumā, ir atgriezies Beringtonu kuģniecības valdē un reizi vai divas nedēļā atskaitās savam saimniekam Londonā.
Valdības sekretārs iemalkoja dubulto džinu un apsvēra tikko dzirdēto informāciju. “Pirmām kārtām vajadzētu iegādāties dažas Beringtonu kuģniecības akcijas, lai iegūtu likumīgas tiesības saņemt katras valdes sēdes protokolu.”
– Vēl kaut kas?
– Jā. Martiness nākamceturtdien vienpadsmitos norunājis tikšanos ar Anglijas bankas pārvaldnieku.
– Tātad mēs uzzināsim, cik viltotu piecu mārciņu banknošu nelietim vēl saglabājies.
– Vai tad mēs pagājušā gada jūnijā visas neiznīcinājām Sauthemptonā?
– Toreiz mēs likvidējām tikai tās, kuras bija paslēptas Rodēna statujā, bet viņš vismaz desmit gadus kontrabandas ceļā vedis nelielas summas no Buenosairesas.
– Kāpēc pārvaldnieks nevarētu gluži vienkārši atteikt darījumu, ja mēs visi zinām, ka banknotes ir viltotas?
– Tāpēc, ka pārvaldnieks ir ietiepīgs āzis un nevēlas ticēt, ka ir iespējams tik perfekti noviltot viņa dārgās piecu mārciņu banknotes. Tātad Martiness mierīgi varēs nomainīt vecās lampiņas pret jaunām, un es neko nevaru iesākt.
– Viņu vienmēr var nogalināt, kungs.
– Pārvaldnieku vai Martinesu? – pārvaicāja sers Elans, īsti nesaprazdams, vai Skots-Hopkinss joko.
Pulkvedis pasmaidīja. Viņam būtu pilnīgi vienalga.
– Nē, Braien, Martinesu nedrīkst noslepkavot, iekams nav atrasts kāds legāls iegansts, un, cik man zināms, par naudas viltošanu pakāršana nedraud.
Dons Pedro sēdēja pie rakstāmgalda un, gaidīdams tālruņa zvanu, nepacietīgi bungoja pa dzēšlapu.
Valdes sēde bija nolikta uz desmitiem un parasti beidzās ap pusdienlaiku. Bija jau divdesmit pāri divpadsmitiem, bet Fišers vēl nesteidzās ar ziņojumu, lai gan saņēma skaidru norādījumu, ja jāzvana tūdaļ pēc sēdes. Karls gan ieminējās, ka Fišers atturēsies zvanīt saimniekam, iekams nebūs pietiekami tālu no kuģniecības, lai neviens nevarētu noklausīties sarunu.
Tāpat Karls bija ieteicis majoram izvēlēties vietu, kuru neapmeklē neviens cits no direktoriem. Fišers izlēma par labu krogam “Lords Nelsons”, kas atradās nepilnas jūdzes attālumā no Beringtonu kuģniecības un dokiem un kur pasniedza rūgto alu un sidru, bet neapgrūtināja sevi ar šerija Harvey’s Bristol Cream pārdošanu. Blakus ārdurvīm bija telefona būdiņa.
Beidzot iezvanījās tālrunis uz dona Pedro rakstāmgalda. Viņš paķēra klausuli. Karls bija mudinājis Fišeru nenosaukt savu vārdu, netērēt laiku pieklājības frāzēm un ar ziņojumu iekļauties nepilnā minūtē.
– “Hārlends un Volfs”, Belfāsta.
– Dievs tomēr ir, – dons Pedro noteica.
Saruna pārtrūka. “Acīmredzot valdes sēdē nav apspriests nekas tāds, kas nevarētu pagaidīt līdz rītam, kad majors atbrauks uz Londonu.” Dons Pedro nolika klausuli un palūkojās uz trim vīriešiem rakstāmgalda otrā pusē. Viņi jau zināja, kas darāms tālāk.
– Nāciet.
Galvenais
