– Tā ir slepkavnieku banda, un mums visiem būs labāk, ja viņus maksimāli ātri ieslodzīs Kramlinrodas cietumā.
– Priecājos to dzirdēt, – atbildēja Fišers. – Ja man rastos aizdomas, ka jūs man aiz muguras sadarbojaties ar šiem noziedzniekiem, es nekavējoties atteiktos no mūsu kopējiem plāniem.
– Un es noteikti negribētu to pieļaut, – attrauca Martiness. – Neaizmirsti, ka es uzskatu tevi par nākamo Beringtonu kuģniecības valdes priekšsēdētāju un tā varbūt nemaz nav tik tāla nākotne.
– Diez vai Bjūkenans tik drīz atkāpsies.
– Galvenais būtu panākt, ka viņš to uzskata par nepieciešamu soli.
– Kāpēc lai viņš tā rīkotos, ja tikko ir parakstījis apjomīgāko investīciju programmu kompānijas vēsturē?
– Vai arī neveiksmīgāko. Ja izrādīsies, ka plāns bijis nepārdomāts un viņš licis uz spēles savu reputāciju, lai dabūtu citus valdes locekļus savā pusē, par vainīgu uzskatīs tikai priekšlikuma autoru, jo Beringtonu ģimene jau no paša sākuma bija pret.
– Varbūt. Bet situācija var strauji pasliktināties, iekams viņš izdomā aiziet.
– Cik lielā mērā? – jautāja Martiness, paslidinot pāri galdam laikraksta Daily Telegraph eksemplāru. Fišers pamanīja virsrakstu “Policija uzskata, ka sabotāžu uz Hīšemas prāmja sarīkoja ĪRA”. – Tas novilcinās “Bakingemas” būvēšanu par sešiem mēnešiem, un neaizmirsti, ka atbildīgs par visu ir Bjūkenans. Kam vēl jānotiek, lai viņš sāktu apsvērt savas pozīcijas? Ja akciju cena nokritīsies vēl vairāk, viņu atlaidīs. Tātad tev jāsāk nopietni domāt par stāšanos viņa vietā. Citas izdevības var nebūt.
– Ja arī Bjūkenanam jāaiziet, loģiski būtu, ja amatu ieņem Kliftones kundze. Viņas ģimene dibināja kompāniju, tai joprojām pieder divdesmit divi procenti akciju, un viņa patīk visiem direktoriem.
– Par viņas popularitāti es nešaubos, taču favorīti mēdz krist nežēlastībā. Es iesaku tev uzticami atbalstīt pašreizējo priekšsēdētāju, jo iespējams, ka tieši viņam būs izšķirošā balss pēcteča izvēlē. – Martiness piecēlās no krēsla. – Piedod, bet man ir tikšanās bankā, lai apspriestu šo pašu tematu. Vakarā piezvani! Tad es varēšu pastāstīt interesantus jaunumus.
Šoferis iestūrēja Rolls-Royce automobili rīta satiksmes straumē, un Martiness, atlaidies aizmugures sēdeklī, sacīja:
– Labrīt, Kevin! Tavi puiši uz Hīšemas prāmja lieliski pastrādāja. Kaut es būtu redzējis “Hārlenda un Volfa” darbinieku sejas, kad tika atvērtas kastes! Ko esi iecerējis tālāk?
– Neko, kamēr nebūsiet samaksājis simts tūkstošus, kurus joprojām esat mums parādā.
– Tūliņ ar to nodarbošos. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ es tagad braucu uz banku.
– Ļoti labi, – atrūca Refertijs. – Būtu žēl, ja jūs zaudētu vēl vienu dēlu tik drīz pēc traģiskās Bruno nāves.
– Neuzdrošinies draudēt! – uzkliedza Martiness.
– Tie nebija draudi, – attrauca Refertijs. Tobrīd viņš apstājās pie luksofora. – Un tikai tāpēc, ka jūs man patīkat, es atļautu jums izvēlēties, kuru dēlu atstāt dzīvu.
Martiness atslīga sēdeklī un klusēja visu atlikušo ceļu līdz brīdim, kad automobilis apstājās pie Midlendas bankas Sentdžeimsa rajonā.
Ik reizi, kad vajadzēja doties augšup pa šīs bankas pakāpieniem, Martiness jutās kā ieejam citā pasaulē, kurā viņš neiederas. Durvis atvērās brīdī, kad viņš sniedzās pēc roktura, un pretī izsoļoja kāds jauneklis.
– Labrīt, Martinesa kungs! Ledberija kungs jau gaida. – Vairs neteicis ne vārda, viņš pavadīja vienu no bankas vērtīgākajiem klientiem pie pārvaldnieka.
– Labrīt, Martines! – sveicināja pārvaldnieks, tiklīdz dons Pedro spēra soli pāri slieksnim. – Šogad mēs piedzīvojam visnotaļ siltu rudeni.
Tikai pēc ilgāka laika dons Pedro saprata, ka angļu valodā vārda “kungs” atmešana ir kompliments – tādējādi dodot mājienu, ka sarunas biedrs tiek uzskatīts par līdzvērtīgu. Taču draugs ir tikai tas, kuru uzrunā vārdā.
– Labrīt, Ledberij, – atbildēja Martiness. Kā reaģēt uz angļu apsēstību ar laika apstākļiem, viņš joprojām nebija pārliecināts.
– Vai piedāvāt jums kafiju?
– Nē, paldies. Divpadsmitos man paredzēta vēl viena tikšanās.
– Saprotu. Kā lūdzāt, mēs turpinājām uzpirkt Beringtonu kuģniecības akcijas. Tagad jums pieder divdesmit divi, komats, pieci procenti un ir tiesības iecelt vēl divus direktorus uzņēmuma valdē. Bet jāatgādina, ka brīdī, kad jūsu īpašumā būs divdesmit pieci procenti, bankai būs pienākums informēt biržu par jūsu iespējamo mēģinājumu pārņemt visu kompāniju.
– To es noteikti nevēlētos, – sacīja Martiness. – Lai sasniegtu savus mērķus, man pietiks ar divdesmit diviem, komats, pieciem procentiem.
– Lieliski. Tad man vajadzīgi vien abu jauno direktoru vārdi. – Martiness no iekškabatas izņēma aploksni un pasniedza bankas pārvaldniekam. Ledberijs to atvēra, izvilka veidlapu un izlasīja vārdus, taču skaļi savu pārsteigumu nepauda, vien piebilda: – Kā jūsu baņķierim man ir pienākums paust cerību, ka neveiksmes, kas sākušas vajāt Beringtonu kuģniecību, nekļūs par ilgtermiņa problēmām.
– Es par kompānijas nākotni nešaubos.
– Priecājos dzirdēt, jo akciju uzpirkšana ir krietni patukšojusi jūsu kontus. Cerēsim, ka cena vairs nekritīsies.
– Drīz vien uzņēmums nāks klajā ar paziņojumu, kas apmierinās gan akcionārus, gan Sitiju.
– Tās patiešām ir lieliskas ziņas. Vai patlaban es vēl kaut kā varu jums pakalpot?
– Jā, – Martiness atbildēja. – Vajadzētu pārskaitīt simts tūkstošus mārciņu uz kontu Cīrihē.
– Diemžēl man jāteic, ka esmu nolēmis atkāpties no valdes priekšsēdētāja amata.
Direktoru rindās tūdaļ sacēlās šoka un neticības vētra, kam sekoja vispārēja protesta vilnis. Tikai viens direktors klusēja – tas, kuram šāds paziņojums nebija pārsteigums. Ātri kļuva skaidrs, ka pārējie noteikti nevēlas pieņemt Rosa Bjūkenana atkāpšanos. Priekšsēdētājs pagaidīja, kamēr kolēģi nomierinās, un tad turpināja:
– Mani aizkustina jūsu lojalitāte, taču man ir pienākums informēt jūs par lielākā akcionāra nepārprotamo norādi, ka es esmu zaudējis viņa uzticību. – Vārdu “viņa” Bjūkenans īpaši uzsvēra. – Tāpat viņš atgādināja, ka es savu autoritāti liku uz spēles, izlemjot jautājumu par “Bakingemas” būvi, kas, viņaprāt, izrādījies aplams un varbūt pat bezatbildīgs solis. Mēs jau esam nokavējuši divus termiņus, un izdevumi pašlaik par astoņpadsmit procentiem pārsniedz plānoto
