būs kaķim zem astes.
Paskatos pulkstenī. Pusdeviņi. Benam jau vajadzēja būt šeit. Kas notiek? Un cik, ellē ratā, rāda pulkstenis Parīzē? Kopš Kela pārcēlās turp, lai studētu mākslas vēsturi, es vairs nesaprotu, kurā brīdī viņai ir diena vai nakts. It īpaši tādēļ, ka nu viņa bauda to grezno dzīvi, par ko sapņojām jau kopš vidusskolas. Ne miņas no ierastās astoņu stundu darbadienas. Šobrīd Gaismas pilsētā varētu būt diezgan vēls, bet es varu vismaz atstāt balss ziņojumu. Pēdējā laikā mums nav bijis laika pa īstam izrunāties, un es labprāt vainotu laika joslu starpību un savu darba režīmu, taču patiesībā es neesmu arī īpaši centusies. Nav patīkami runāt ar kādu, kas vienmēr ir tik laimīgs, kamēr es pati nepārtraukti žēlojos.
Es nospiežu Kelas numuru un gaidu signālu, bet, par pārsteigumu, viņa atbild. Vēl pārsteidzošāka ir glāžu šķindēšana un, šķiet, kādas franču rokgrupas mūzika fonā.
– Bonjour, mon amie! – viņa mēģina pārkliegt skaļo mūziku.
– Kela! Domāju, ka tu jau gulēsi. Kur tu atrodies?
– Kādā ļoti stilīgā boîte Senžermēnā ar mes amis no l’université. Kur tu esi? – Viņa runā bezrūpīgā angļu un franču valodas sajaukumā ar parīziešu akcentu. Es tā nespētu.
Aplūkoju savu darba kabīni, kas līdzinās kastei, un saviebjos, pirms atzīstos, ka atkal strādāju vēlu vakarā.
– Mon dieu, Keja! – viņas franču akcents ir tik elegants. – Tu liec Ņujorkas dzīvei izklausīties très garlaicīgi.
– Es zinu… – nopūšos, uzliekot kājas uz Bena galda. – Vienkārši “Little Kitty” ir īsts murgs, ne klients. Viņi grib arvien jaunus un jaunus reklāmas saukļus. Es šajā reklāmas aģentūrā strādāju tikai četrus mēnešus, bet jau esmu uzrakstījusi vismaz trīssimt piecdesmit dažādus reklāmas tekstus, solot visu – mazāk spalvu kamolu, desmit dzīvības un garšu, kas “liks aplaizīt ķepas”. Patiesībā tikai kādas simtu divdesmit piecas frāzes ir nonākušas pie pasūtītāja. Nopirkuši un izmantojuši viņi pagaidām ir tikai vienu: “Pamāj ardievas sliktas spalvas dienām.”
– MurrRRR! – Kela ķircina. – Drīzāk, pamāj ardievas sliktu reklāmu dienām.
– Es zinu. Esmu ģeniāla.
– Varbūt tev pašai, mincīt, vajadzētu biežāk iziet sabiedrībā, oui?
– Ha ha. Tu izklausies kā DžonDžošDžejs. Vismaz Bens vēl ir manā pusē.
– Un kā klājas Monsieur Bendžaminam? S’il vous plaît, saki, ka viņš atrodas virs tevis!
Birojā neviena nav, bet es tik un tā aizlavos runāt uz tualeti.
Galu galā, Bens var uzraksties kuru katru brīdi.
– Viņš aizgāja uz sporta zāli nolaist tvaiku, – atbildu Kelai, kad esmu nonākusi tualetes tālākajā galā. – Nabadziņam jau pirms mēneša aptrūkās idejas kaķu barībai. Bet mēs strādāsim visu nakti, kad viņš atgriezīsies.
– Ū-la-lā! Keja, cik seksīgi! – viņas balsī dzirdams sarkasms. – Bet viņš ir seksīgs, – es iebilstu. – Kā viņš uz mani skatās, kad stāstu par savām idejām. Viņa nebēdnīgie smiekli… Kela, kad viņš beidzot attapsies un mani noskūpstīs?
– Ieslēdz “FaceTime”, – viņa pieprasa. Kad pieskaros ikonai, ekrānā parādās manas senākās draudzenes perfekti veidotā, skaistā seja, kas apsūdzoši raugās man pretī. Redzu, ka arī viņa atrodas tualetē, tādēļ varam netraucēti runāt.
Kellija atmet savu koķeto francūzietes tēlu, lai mani sarātu. – Bez kosmētikas? Keja, dārgā, tā tu mēģini viņu apburt? Es minēšu, tev mugurā maisveidīga blūze? Franču sievietes tā neģērbtos, lai strādātu naktī.
Pirmo reizi šonedēļ palūkojos spogulī – mati ir pelēcīgi un izskatās nedzīvi, bāla āda, nošņurcis flaneļa krekls, vakardienas džinsi. Man nākas vien piekrist Kelai.
– Zinu, jau zinu. Bet ar šiem baisajiem termiņiem man jāpriecājas, ka vispār atlicis kāds tīrs apģērba gabals.
– Somiņu. Tagad! – viņa nokomandē, un es skrienu atpakaļ pie sava rakstāmgalda. Tikmēr Kela sāk vienu no savām uzmundrinošajām runām, kas man tik ļoti patīk, lai gan tās mēdz būt kā ledaina ūdens šalts. – Pārstāj gaidīt, kad viss nokritīs no gaisa. Sāc rīkoties! Benam tu patīc, un viņš ciena tevi. Viņš tikai gaida, kad dosi kādu zīmi. Šonakt tev jābūt neatvairāmai. Mazliet acu zīmuļa, vaigu sārtums, smaržas, un, cienot visu labo pasaulē, ko radījis “Vogue”, izjauc un izķemmē to zirgasti.
Atgriežoties tualetes patvērumā, sekoju instrukcijām.
– Tagad atpogā kreklu. Vēl vairāk. Un pabīdi augstāk savas krūtis, nolādēts. Ir iemesls, kādēļ to sauc par paceļošo krūšturi.
– Tu taču zini, ka man nemaz nav krūšu, – saku, mēģinot tās novietot glītākā leņķī.
– Keja, dārgā, – viņa nopūšas. – Viss slēpjas tavā attieksmē. Tev vajadzētu redzēt pāris no šīm neglītajām Parīzes kazām, kas tiek pie seksīgiem čaļiem, jo prot flirtēt.
– Es drīzāk esmu neglīta žirafe. – Nopētu savu puiciski kaulaino augumu un ādamābolu, kas izspiežas uz kakla. Jāatzīst, ka tagad izskatos labāk. Vismaz nedaudz. Tas varētu izdoties.
– Viņš atnesīs arī alu, vai ne?
Es pamāju.
– Un tu izdzersi vienu, varbūt pat divus. Pie velna tās reklāmas, kādreiz jāpadomā arī par sevi. Sēdi viņam tuvu klāt, smejies par visiem jokiem, reizēm neuzkrītoši pieskaries viņa rokai, pareizajā brīdī pamirkšķini savas brūnās acis un pieliecies, lai viņu noskūpstītu.
Manas acis ieplešas kā apakštasītes.
– Tas brīdis ir pienācis, Keja. Jūs strādājat kopā jau gadiem ilgi.
Viņa liek tam izklausīties tik vienkārši. Lai gan viņa vienmēr bijusi kā Laverna, bet es – Šērlija3. Es neesmu pārliecināta. Varbūt līdz skūpstam netikšu, taču mēģināšu flirtēt. Vai vismaz uzmanīgi klausīties un neteikt neko muļķīgu.
Sadzirdu gaitenī soļus un čukstu: – Akmansdievs! Kela! Viņš ir klāt.
– Uz priekšu, mon petit chou. Vēlāk atsūti man ziņu ar visām detaļām. Bisou bisou. – Kela sāk skūpstīt telefona ekrānu.
Pārtraucot zvanu, pēdējais, ko redzu, ir viņas mēles tuvplāns ar pīrsingu – sudraba bumbiņu. Tas ir jauns? Nav laika noskaidrot. Paņemu somiņu un, cik mierīgi vien spēju, eju atpakaļ uz savu kabīni, dūdojot: – Tevis paša labā ceru, ka atnesi dārzeņu rullīšus, Ben Vilder. Un kāda lieliska ideja arī nekaitētu…
Ar
Laverna un Šērlija ir tēli no ASV situāciju komēdijas “Laverne & Shirley”.
