aizņemta ar ko citu.
– Jebkuru dienu šonedēļ. – Vai nākamnedēļ, vai aiznākamnedēļ, vai nedēļā pēc tam, domāja Libija.
– Ceturtdien varētu. Pusdienlaikā Blosomstrītas Franču kafejnīcā?
– Lieliski. – Libija nezināja, kur atrodas Franču kafejnīca vai Blosomstrīta, bet pietiks ar datorpeles klikšķi, lai restorānu atrastu. – Jauki. Tad uz tikšanos.
Ceturtdienā Libija jau bija aizņēmusi vienu no galdiņiem uz ietves un pasūtījusi abām lenču, kad Robina ar desmit minūšu nokavēšanos ieradās.
– Atvaino, ātrāk nekādi nevarēju.
– Viss kārtībā. – Draudzene izskatījās labi. Varbūt nedaudz liekā svara, bet Libija jau nu nebūs tā, kura metīs akmeni, īpaši kopš pati vairs nevarēja aizpogāt bikses. Robinai mugurā bija nevainojams, jūras zils lietišķais kostīms ar taisniem svārkiem. Mati bija nogriezti īsāk, nekā Libija atcerējās redzējusi iepriekšējās tikšanās reizes. Patiesībā viņa nemaz nespēja atminēties abu pēdējo tikšanos. Kopš Libijas darba meklējumu sākuma viņas pāris reižu bija runājušas pa tālruni, bet pavisam īsu brīdi. Dažus vārdus. Libija prātoja, vai tikpat strupa viņa pati izklausījās vēl nesenā pagātnē. Droši vien. Viņa vienmēr steidzās, lai pabeigtu ziņojumu vai paspētu uz tikšanos.
– Es jau pasūtināju, – Libija sacīja. Viņa bija zinājusi, ka Robina kavēsies un viņai būs maz laika.
– Ko es ēdīšu? – Robina smejoties vaicāja.
– Pusi sviestmaizes ar tītara gaļu, šķelto zirņu zupu un ledus tēju.
– Lieliski. – Robina pavilka krēslu un apsēdās iepretī Libijai.
Sauljums viņas pasargāja no jūlija saules stariem.
Tiklīdz Robina bija iekārtojusies, oficiante nolika viņām priekšā lenča paplātes, krūkas ar ledus tēju un devās projām, paņēmusi plastmasas pasūtinājuma numuru, kuru Libija bija nolikusi uz galda.
– Kā sokas ar darba meklēšanu? – Robina jautāja, pasniegdamās pēc savas sviestmaizes puses.
Libija vilcinājās, nevēlēdamās atzīt, cik ļoti viņu pārņēmis izmisums. – Procesā.
– Atradi darbu?
Libija papurināja galvu.
Robinas roka, ceļot pie mutes sviestmaizi, sastinga. – Tu laikam joko.
– Gribētu jau gan, lai tā būtu.
Draudzene pašūpoja galvu. – Es varētu tev noorganizēt interviju pašvaldībā, tur vajag prokurori.
Libija pacēla roku. – Jauki, ka piedāvā, bet, paldies, nevajag. – Viņa bija ievērojusi pārmaiņas Robinā, kopš viņa bija sākusi strādāt pilsētas labā. Ikdienišķā saskarsme ar kriminālajiem elementiem bija padarījusi draudzeni skarbāku un viņas uzskatus pesimistiskākus.
– Atceries, es tev stāstīju, kā Heršels Burkharts man ieteica sākt dzīvot savu dzīvi?
– Preteklis.
Libija pasmaidīja. Viņa bija vairākkārt svārstījusies starp dusmām un sirsnīgām jūtām pret savu iepriekšējo priekšnieku. Libijai Heršels patika, neraugoties uz galēji netaisno lēmumu. Robina acīmredzot domāja citādi. – Zini, ko? – Libija ierunājās, piespiežot pati sevi atzīt patiesību. – Es sāku saprast, ka Heršelam bijusi taisnība.
– Tev jau ir sava dzīve, Lib.
Libija pašūpoja galvu. – Nē, vairs ne. Man klājas tik draņķīgi, ka vairs pat nezinu, ko ar sevi iesākt. Ā, es pierakstījos sporta zālē. – Vismaz viens pozitīvs jaunums. – Patiesībā kaut kas ātri jādara ar lieko svaru. – Par laimi, Robina nebija uzskatījusi par pieklājīgu to pieminēt. – Es esmu tik resna.
Robina gandrīz aizrijās ar sviestmaizi. – Tu neesi resna.
– Esmu gan. Skaties! – Viņa pielēca kājās un nodemonstrēja neaizpogāto jostu. – Esmu uzēdusi desmit mārciņas.
Nekas vairs neder.
– Tu neesi resna, – Robina uzstāja. – Ja nu kāds ir zaudējis formu, tā esmu es. Pēdējos sešos gados esmu pieņēmusies par piecpadsmit mārciņām, un neizskatās, ka tās gribētu iet mazumā.
Libija iepleta acis un sāka satraukti vēcināties ar rokām, kožot sviestmaizē. – Nāc uz sporta zāli reizē ar mani. Izsvīdīsim kopā tās liekās mārciņas.
Robina automātiski papurināja galvu. – It kā man būtu laiks tādām lietām.
– Tev jāatrod laiks.
Robina brīdi vilcinājās, tad vēlreiz pašūpoja galvu. – Tu saprastu, ja redzētu manu lietu apjomu.
– Izskatīšanai paredzētās lietas būs vienmēr. Ir laiks parūpēties arī par sevi. Es katru rītu gāju kājām uz darbu un domāju, ka tas mani uztur formā. Nieka pusotra jūdze uz soļošanas celiņa, un bija skaidrs, ka esmu domājusi galīgi nepareizi. Treniņi ir svarīgi gan fiziskajai, gan garīgajai veselībai. Ja tu nerūpēsies par sevi pati, neviens cits no nedarīs. – Libija atkārtoja Džinas mārketinga runas vārdus. Tie bija iedarbojušies uz viņu. Varbūt derēs arī Robinai.
Draudzene saviebās un nolika zupas karoti uz galda, it kā nopietni pārdomātu šo ideju.
Libija bija dedzīgi aizstāvējusi sporta programmas plusus. Viņai bija vajadzīga treniņu biedrene. Miss Universe bija mudinājusi uzaicināt arī draudzeni, tā būšot vieglāk saglabāt motivāciju.
– Ja tu man pirms sešiem mēnešiem teiktu, ka drīzumā es aģitēšu par treniņu programmas sniegtajiem labumiem, es domātu, katevirpaaugstinātatemperatūra, – Libijapiebilda. – Bet sporta zāle nāks par labu mums abām, un es jau esmu zaudējusi trīs mārciņas. – Libija īpaši necerēja, ka Robina piekritīs šim piedāvājumam, bet juta, ka vismaz jāpacenšas viņu pārliecināt. Robina nolika dzēriena glāzi uz galda. – Tu esi zaudējusi svaru? Tik ātri?
Libija pamāja ar galvu. Viņa gan bija nedaudz pārspīlējusi, bet pāris mārciņas noteikti bija nost. Tas nebija pietiekami, lai drēbes derētu labāk, bet katrs mazumiņš bija svarīgs. Viņa gan nepieminēja, ka sajūta, šķiroties no šīm nieka mārciņām bija tāda, it kā būtu nācies tās nošķelt unci pa uncei. Viegli tas noteikti nebija.
– Cik bieži tu ej? – Robina vaicāja, lēnām nokožot vēl gabaliņu sviestmaizes.
– Es? Šobrīd katru dienu. – Viņai bija daudz laika, tātad kāpēc ne? Tas patiesi palīdzēja justies labāk, un, lai gan nebija ieguvusi jaunus draugus, viņa katru dienu satika vienus un tos pašus cilvēkus. Viņi cits citam pamāja, darbojoties ar saviem trenažieriem.
– Katru dienu es nevaru izbrīvēt laiku.
– Es
