cik lieliska ideja, viņam nebūs jāsēž iesprostotam mazā biroja nodalījumā kā tev.
– Es neesmu iesprostota mazā biroja nodalījumā, – Ērika nopūtās. No viņas kabineta varēja redzēt ostu, un viņas sekretāre katru pirmdienas rītu nesa uz darbu svaigus ziedus. Ērikai ļoti patika sava darba vieta.
– Zini, to izdomāja Sallija. Ka viņas dēlam jākļūst par mežsargu. Viņa ir tik gudra. Sallija nav tāda kā citi, viņa domā ārpus robežām.
– Sallija? – Ērika pārvaicāja.
– Sallija! Mana jaunā friziere! – māte nepacietīgi paskaidroja, it kā Sallija būtu bijusi viņas dzīves sastāvdaļa jau daudzus gadus, nevis tikai dažus mēnešus, it kā Sallija grasītos kļūt par viņas draudzeni līdz mūža galam. Ha. Ērika zināja, ka Sallija aizies pa to pašu ceļu, kur bija devušās visas citas brīnišķīgās svešinieces viņas mātes dzīvē.
– Ko tad tu vēl man gribēji pateikt? – Ērika apvaicājās.
– Pagaidi, es tūlīt atcerēšos. Es gribēju teikt, tā nevērīgi, it kā tikai nupat būtu par to iedomājusies: ak tā, paklausies, mīļā, starp citu!
Ērika iesmējās. Viņas māte allaž bija spējusi viņu apburt. Pat visnelāgākajos brīžos, tieši tad, kad Ērikai jau šķita, ka visam pienācis gals un viņa vairs ilgāk nevarēs izturēt, māte atkal kļuva valdzinoša un panāca, ka Ērika viņu atkal iemīlēja.
Arī māte iesmējās, taču viņas smiekli izklausījās drudžaini un spalgi.
– Es gribēju sacīt: paklausies, mīļā, es vēlējos apvaicāties, vai jūs ar Oliveru negribētu svētdien atnākt pie manis uz mājām pusdienās?
– Nē, – Ērika iebilda, – nē.
Viņa ievilka elpu tā, it kā elpotu caur salmiņu. Viņai sāka trīcēt lūpas.
– Nē, paldies. Mēs aiziesim pie tevis piecpadsmitajā datumā. Tad mēs būsim klāt, mammu. Citā laikā ne. Tā bija norunāts.
– Bet, mīļā, es domāju, ka tu tik ļoti leposies ar mani, jo…
– Nē, – Ērika pārtrauca. – Es ar tevi varu satikties jebkurā citā vietā. Svētdien mēs varam aiziet pusdienās uz kādu jauku restorānu. Vai arī tu vari atnākt pie mums. Mums ar Oliveru nekas nav ieplānots. Mēs varam iet uz jebkuru citu vietu, taču pie tevis uz mājām mēs neiesim. – Viņa ieturēja pauzi un tad atkārtoja vēlreiz, skaļāk un skaidrāk, it kā runātu ar kādu, kurš īsti labi neprot angļu valodu. – Pie tevis uz mājām mēs neiesim.
Klusums.
– Līdz piecpadsmitajam datumam, – Ērika sacīja. – Tas ir ierakstīts plānotājā. Gan manā, gan tavējā.
– Man ir jauna recepte, ko es gribēju izmēģināt. Es nopirku bezglutēna ēdienu recepšu pavārgrāmatu, vai es tev to jau teicu?
Ar šo bezrūpīgo piezīmi pilnīgi pietika, lai Ērika zaudētu savaldību. Tā apzināti bija izteikta nežēlīgi moži, it kā viņa domātu, ka Ērika tomēr varētu pievienoties viņai šajā spēlē, kam viņas bija nodevušās visus šos gadus, izlikdamās, ka ir tikai parasta māte un parasta meita, kuras nododas parastai sarunai, kaut gan viņa zināja, ka Ērika šajā spēlē vairs nepiedalās, ka viņas abas bija vienojušās, ka šī spēle ir galā, ka māte bija raudājusi un lūgusi piedošanu un daudz ko solījusi, kaut gan viņas abas zināja, ka šie solījumi nekad netiks turēti, bet nu viņa gribēja izlikties, ka vispār nekad neko nav solījusi.
– Mammu. Mīļais dievs.
– Kas ir? – Tēloti nevainīgi. Tracinošā maza bērna balsī.
– Tu zvērēji pie vecmāmiņas kapa, ka vairs nepirksi nevienu pavārgrāmatu! Tu neproti gatavot ēdienu! Tev nav alerģijas pret glutēnu!
Kāpēc Ērikas balss niknumā drebēja, ja viņa ne mirkli nebija cerējusi, ka visi šie melodramatiskie solījumi tomēr tiks pildīti?
– Es neko tādu neesmu solījusi! – māte iebilda, pārstājusi runāt maza bērna balstiņā, un viņai pietika nekaunības likt pretī Ērikas dusmām arī savējās. – Un, ja gribi zināt, tad es pēdējā laikā mokos ar briesmīgām vēdera gāzēm. Man ir glutēna nepanesība, liels paldies. Piedod, ka uztraucos par savu veselību.
Neiesaisties. Nekāp emociju mīnu laukā. Lūk, kāpēc viņa bija maksājusi tūkstošiem dolāru par psihoterapiju. Tieši šādu situāciju dēļ.
– Nu labi, mammu, man bija prieks ar tevi parunāt, – Ērika strauji nobēra, neļaudama mātei iestarpināt ne vārda, it kā viņa būtu cilvēks, kurš tirgo dažādas preces pa telefonu. – Es tagad esmu darbā un vairs nevaru ilgāk runāt. Sazvanīsimies vēlāk, – viņa beidza sarunu, pirms vēl māte bija paguvusi kaut ko pateikt, un ļāva telefonam iekrist klēpī.
Taksometra šofera pleci virs krellītēm klātā sēdekļa malas izskatījās aizdomīgi stīvi. Kustējās vienīgi viņa rokas, kas bija satvērušas stūres apakšējo daļu. Viņš izlikās, ka neko nav dzirdējis. Kas tā par meitu, kura atsakās apciemot savu māti viņas mājās? Kas tā par meitu, kura tik rupji runā ar savu māti, kas nopirkusi jaunu pavārgrāmatu?
Ērika ātri samirkšķināja acis.
Viņas telefons atkal iezvanījās, un viņa satrūkās tik stipri, ka tas gandrīz nokrita zemē. Noteikti atkal zvanīja māte, lai izkliegtu visādus lamuvārdus.
Tomēr tā nebija Ērikas māte. Tas bija Olivers.
– Sveiks, – viņa sacīja un gandrīz apraudājās no atvieglojuma, izdzirdējusi vīra balsi. – Es nupat jauki parunājos ar mammu. Viņa gribēja, lai mēs svētdien ejam pie viņas pusdienās.
– Bet mums taču tur jābūt pēc pāris nedēļām, vai ne? – Olivers apvaicājās.
– Jā, – Ērika apstiprināja. – Viņa atkal mēģināja panākt savu. – Vai ar tevi viss kārtībā?
– Jā, – viņa ar pirksta galu paberzēja sev zem acīm. – Viss ir ļoti labi.
– Tiešām?
– Jā. Paldies.
– Tūlīt pat izbeidz domāt par viņu, – Olivers ieteica. – Paklau, vai tu biji aizgājusi uz to Klementīnes uzstāšanos tajā bibliotēkā, vai kur nu tas bija?
Ērika atbalstīja pakausi pret sēdekli un aizvēra acis. Nolādēts. Protams. Lūk, kāpēc viņš zvanīja. Klementīnes dēļ. Bija iecerēts, ka viņa parunās ar Klementīni pēc draudzenes uzstāšanās, kamēr abas dzers kafiju. Vispār jau Olivers pārlieku neinteresējās par to, kāpēc Ērika vēlas apmeklēt Klementīnes uzstāšanos. Viņš nespēja izprast viņas uzmācīgo vēlmi aizpildīt atmiņas tukšās vietas. Viņam tas šķita nesvarīgi, gandrīz muļķīgi.
– Tici man, tu esi atcerējusies visu, ko jebkad atcerēsies, – viņš bija sacījis. (Izrunājot vārdus "tici man", viņa lūpas sakniebās, skatiens kļuva skarbs. Tas bija tikai tāds
