lieliski zināja, ka Vids viņus atceras. Viņa bija minējusi Klementīnes vārdu, lai pati izklausītos interesantāka. Klementīne bija viss, ko viņa varēja Vidam piedāvāt.
Vids tūlīt atplauka.
– Jūsu draudzene, tā čelliste! – viņš priecīgi iesaucās. Izrunājot pēdējo vārdu, viņš bezmaz vai nošmakstināja lūpas. – Un viņas vīram uz auss ir uzkāpis lācis! Žēl gan, vai ne?
– Jā, viņam patīk apgalvot, ka viņam uz auss uzkāpis lācis, – Ērika piekrita. – Patiesībā man šķiet, ka viņš…
– Lielisks puisis! Viņš bija, kā to īsti sauc, mārketinga daļas vadītājs uzņēmumā "ĀPPP", un šis nosaukums nozīmē ātri pārvietotas… nesakiet priekšā, nesakiet priekšā, ātri pārvietotas patēriņa preces. Pie velna, es pat nezinu, kas tas ir. Nu, ko teiksiet? Man ir laba atmiņa, vai ne? Mans prāts ir kā tērauda slazds. Es savai sievai vienmēr tā saku.
– Nu, patiesībā viņš tagad strādā citur. Enerģijas dzērienu ražošanas uzņēmumā.
– Ko? Enerģijas dzērieni? Dzērieni, kas rada enerģiju? Lai nu kā, Sems un Klementīne ir labi cilvēki, lieliski cilvēki, vai zināt! Jums visiem vajadzētu atnākt pie mums ciemos uz dārza viesībām, vai zināt! Jā, mēs sarīkosim dārza viesības! Izbaudīsim šo brīnišķīgo laiku, vai zināt! Es uzstāju. Jums noteikti jāatnāk!
– Ak tā, – Ērika noteica. – Cik jauki, ka jūs to piedāvājat.
Viņa zināja, ka vajadzētu atteikties. Viņa pilnīgi noteikti spēja atteikties. Patiesībā viņa vienā mierā spēja atraidīt cilvēkus, viņa pat lepojās ar savu spēju atraidīt citus, un Olivers katrā ziņā nemaz nevēlētos, lai viņa šodien maina savus plānus. Tie bija pārāk svarīgi. Šī diena bija ārkārtīgi nozīmīga. Šī diena varbūt varēja pārvērst visu dzīvi.
– Es uzcepšu cūku uz iesma! Slovēņu gaumē. Pareizāk sakot, nevis slovēņu, bet manā gaumē, taču jūs neko tādu līdz šim nebūsiet ēdusi. Jūsu draudzene. Tā Klementīne. Es atceros. Viņa ir laba ēdiena cienītāja, vai zināt. Tāpat kā es. – Viņš papliķēja sev pa vēderu.
– Ak tā, – Ērika noteica un atkal paskatījās uz maisiņiem, kas bija nolikti uz pasažieru puses sēdekļa. Braucot mājās no veikala, viņa visu ceļu bija ik pēc brīža uzmetusi skatienu saviem pirkumiem, baiļodamās, ka varbūt kaut ko nav izdarījusi īsti pareizi. Viņai bija vajadzējis nopirkt kaut ko vairāk. Kas viņai bija lēcies? Kāpēc viņa nebija sagatavojusies īstam mielastam?
Un uz sausajiem cepumiem, ko viņa bija izvēlējusies, bija sezama sēklas, un sezama sēklas bija kaut kādā ziņā svarīgas. Vai Klementīnei sezama sēklas ļoti garšoja vai riebās?
– Nu, ko teiksiet? – Vids nerimās. – Tifānija ļoti priecātos, ja jūs atnāktu.
– Patiešām? – Ērika atvaicāja. Lielākā daļa sievu vis nebūtu priecājušās par neieplānotām dārza viesībām, taču Vida sieva patiešām izskatījās tikpat sabiedriska kā viņš pats. Ērika atcerējās pirmo reizi, kad bija iepazīstinājusi savas labākās draudzenes ar ārkārtīgi draudzīgajiem kaimiņiem. Tas bija noticis pirms gada, kad viņa kopā ar Oliveru bija uzaicinājusi pie sevis viesus uz nelielu Ziemassvētku ballīti. Viņus abus bija pārņēmusi neprātīga iedoma izlikties par cilvēkiem, kuri labprāt uzņem viesus un priecājas par to. Viņi abi nebija vien spējuši sagaidīt, kad varēs tikt no šiem cilvēkiem vaļā. Viesu uzņemšana Ērikai šķita ļoti apgrūtinoša, jo viņai šajā ziņā nebija nekādas pieredzes, turklāt slepenībā viņu ne mirkli nepameta doma, ka pret apmeklētājiem ir jāizjūt bailes un nicinājums.
– Un viņiem taču ir divas mazas meitiņas, vai ne? – Vids turpināja. – Mūsu Dakota labprāt ar viņām parotaļāsies.
– Jā. Kaut gan neaizmirstiet, ka viņas ir daudz jaunākas par Dakotu.
– Vēl labāk! Dakotai ļoti patīk rotaļāties ar mazām meitenēm, vai zināt, tēlot vecāko māsu, vai zināt. Pīt viņām matus, lakot nagus, vai zināt, viņām visām būs jautri!
Ērika pārlaida plaukstas pār stūri un paskatījās uz savu māju. Zemais dzīvžogs, kas stiepās gar celiņu, kurš veda uz durvīm, bija nesen apgriezts un nevainojami, biedējoši simetrisks. Žalūzijas nebija nolaistas. Logu rūtis bija tīras un bez švīkām. Nekā slēpjama. No ielas varēja redzēt viņu sarkano Veronas galda lampu. Tas arī bija viss. Tikai lampu. Dārgu lampu. Atbraucot mājās un jau no ielas ieraugot šo lampu, Ēriku pārņēma lepnums un miers. Olivers patlaban darbojās ar putekļu sūcēju. Ērika bija iztīrījusi māju jau iepriekšējā dienā, tātad viņš bija pārcenties. Pārmēru bieža putekļu sūcēja izmantošana bija apkaunojoša.
Kad Ērika pirmo reizi bija devusies prom no mājām, viens no daudzajiem mājsaimniecības jautājumiem, kas nedeva viņai mieru, bija par to, cik bieži normāli cilvēki mēdz lietot putekļu sūcēju. Klementīnes māte bija pateikusi skaidri un gaiši: reizi nedēļā, Ērika, piemēram, katru svētdienas pēcpusdienu izvēlies sev ērtu laiku un padari to par ieradumu. Ērika ārkārtīgi rūpīgi pildīja visus Pemas dzīves noteikumus, toties Klementīne tos spītīgi laida gar ausīm.
– Mēs ar Semu allaž aizmirstam, ka tāds putekļu sūcējs vispār pastāv, – viņa reiz bija pastāstījusi Ērikai. – Bet, kad tas ir padarīts, mēs vienmēr sajūtamies labāk un sakām: mums vajadzētu biežāk ķerties pie putekļu sūcēja! Apmēram tāpat notiek arī tad, kad mēs atceramies, ka jānododas seksam.
Ērikai tas šķita satriecoši. Gan putekļu sūcēja lietošana, gan sekss. Protams, viņa un Olivers sabiedrībā viens pret otru izturējās daudz formālāk nekā citi pāri, viņi nemēdza viens otru ķircināt (viņiem patika, ja viss bija skaidrs un nepārprotams), bet, ak kungs, viņi nekad neaizmirsa par seksu.
Ne ar putekļu sūcēju iztīrīta māja, ne sezama sēkliņas nespēja nekādā veidā ietekmēt šīsdienas sapulces iznākumu.
– Ak tad cūka uz iesma? – Ērika atkal uzrunāja Vidu, koķeti piešķiebdama galvu tā, kā šādā situācijā būtu darījusi Klementīne. Dažreiz viņa mēdza atdarināt Klementīni, kaut gan vienīgi tad, ja Klementīnes nebija līdzās, jo citādi kāds to varētu ievērot. – Jūs gribat sacīt, ka jums kaut kur mājās mētājas cūka, ko atliek vienīgi uzcept?
Vids apmierināts pasmaidīja un notēmēja uz viņu ar cigareti. Tās dūmi ieplūda automašīnas salonā, nesot sev līdzi citu pasauli.
– Par to jums nav jāuztraucas, Ērika. – Viņš uzsvēra otro zilbi. Ērika. Tā viņas vārds izklausījās neparastāk. – Mēs par visu parūpēsimies, vai zināt. Cikos jūsu draudzene čelliste būs klāt? Divos? Trijos?
– Trijos, – Ērika atteica. Viņa jau nožēloja, ka bija koķetējusi. Ak dievs, ko viņa bija izdarījusi?
Palūkojusies Vidam garām, viņa ieraudzīja Hariju, veco, vientuļo vīru, kurš dzīvoja Vidam kaimiņos. Viņš stāvēja savas mājas priekšpagalmā pie kamēliju krūma un turēja rokās dārza šķēres. Viņu skatieni sastapās, Ērika pacēla roku, lai pamātu, taču Harijs tūlīt novērsās un nesteidzīgi nozuda dārza stūrī.
– Vai tur slapstās mūsu draugs Harijs?
