paklupusi un sasitusies.
– Kāpēc jūs abas… skrienat? – Hollija uzrunāja māti un māsu, papildinādama pēdējo vārdu ar pārspīlēti izteiksmīgu žestu, lai to pienācīgi uzsvērtu. Tas bija viņas jaunais izsmalcinātais paradums. Diemžēl viņai šķita, ka šādi var uzsvērt jebkuru uz labu laimi izraudzītu vārdu. Jo biežāk, jo labāk. Viņa sarauca pieri. – Izbeidziet.
– Tavs tēvs liek man skriet, – Klementīne izdvesa.
Rūbijai piepeši apnika skriet. Viņa strauji atsēdās uz virtuves grīdas, rūpīgi nolika brokastu radziņa gabalu uz grīdas vēlākam laikam un sāka spēcīgi sūkāt īkšķi gluži kā smēķētājs, kuram steigšus nepieciešams uzvilkt kādu dūmu.
– Tēti, izbeidz likt mammai skriet, – Hollija pieprasīja. – Viņa jocīgi elpo!
– Es patiešām jocīgi elpoju, – Klementīne apstiprināja.
– Ļoti labi, – Sems attrauca. – Mums jau arī vajag, lai viņa paliek bez elpas. Meitenes! Nāciet man līdzi! Mums ir jāpaveic svarīgs darbs! Hollij! Novelc kurpes, kamēr neesi sasitusies!
Paķēris uz grīdas sēdošo Rūbiju rokās, viņš pasita meitu padusē gluži kā futbola bumbu tā, ka viņa sāka priecīgi spiegt, un aizskrēja pa gaiteni. Hollija metās viņiem pakaļ, nelikdamās ne zinis par pavēli novilkt kurpes.
– Turpini skriet, kamēr mēs tevi pasauksim! – Sems uzsauca no dzīvojamās istabas.
Klementīne, būdama tikpat nepaklausīga kā Hollija, ievērojami samazināja ātrumu.
– Mēs tevi gaidām! – Sems sauca.
Gandrīz smiedamās un smagi elsodama, Klementīne iegāja dzīvojamajā istabā un uz sliekšņa apstājās. Mēbeles bija aizstumtas pie sienām, un pašā telpas vidū pretī viņas nošu turētājam bija nolikts krēsls. Pret krēslu bija atbalstīts čells. Tā asais gals bija dziļi iespiests koka grīdā. Bija skaidrs, ka tur paliks kārtējā sīkā iedobīte. (Viņi bija vienojušies šādas iedobītes dēvēt par "īpatnībām", nevis par "bojājumiem".) No griestiem nokarājās liels palags, kas sadalīja telpu divās daļās. Aiz palaga sēdēja Hollija, Rūbija un Sems. Varēja dzirdēt, kā Rūbija ķiķina.
Tātad, lūk, par ko Sems bija tā sapriecājies. Viņš bija izdarījis tā, lai istaba izskatītos līdzīga noklausīšanās telpai. Baltais palags nozīmēja melno aizkaru, aiz kura kā neredzama šāvēju komanda – tiesājot un nosodot – sēdēja noklausīšanās komisija. Tā bija skatienam slēpta un klusa (neņemot vērā šad tad atskanējušu biedējošu iečaukstēšanos vai klepu un skaļo, garlaikoto, pārākuma pilno balsi, kas jebkurā mirklī varēja pārtraukt viņas spēli ar vārdiem "pietiks, paldies").
Viņa jutās pārsteigta un gandrīz nokaunējusies, sajutusi sava ķermeņa automātisko, primitīvo reakciju, ko bija izraisījis vientulīgais krēsls.
Klementīnes prātā zibenīgi atausa atmiņas par visiem tiem noklausīšanās pasākumiem, kuros viņa jebkad bija piedalījusies; tā bija īsta atmiņu kaskāde.
Par to reizi, kad visiem dalībniekiem bija atvēlēta tikai viena vienīga iesildīšanās telpa, tik satriecoši karsta un smacīga, tik pārpildīta ar šķietami ārkārtīgi talantīgiem mūziķiem, ka apkārt viss sāka griezties kā karuselī un kāda franču čelliste vienaldzīgi pastiepa roku, lai paglābtu no Klementīnes tvēriena izslīdējušo čellu. (Klementīne ģībšanas jomā bija īsta čempione.)
Par to reizi, kad viņa bija piedalījusies noklausīšanās pirmajā kārtā un visu nospēlējusi nevainojami, izņemot vienu apkaunojošu kļūmi skaņdarbā, pasāžā, kas pat nebija grūta, kļūdu, ko viņa līdz šim vēl ne reizi nebija pieļāvusi un vairs nekad arī nepieļāva. Viņa bija jutusies tik satriekta, ka trīs stundas pēc kārtas bija noraudājusi kafejnīcā Gloria Jean. Pie blakus galdiņa sēdošā dāma viņai bija devusi papīra salvetītes, bet viņas toreizējais draugs (obojists ar ekzēmu) nemitējās atkārtot: "Vienu vienīgu nepareizu noti tev piedos!" Viņam izrādījās taisnība, viena nepareiza nots tika piedota, pēcpusdienā viņai tika piezvanīts, lai uzaicinātu uz nākamo kārtu, taču tobrīd viņa jau bija tik ļoti pārgurusi no raudāšanas, ka viņas roka, turot lociņu, bija ļengana kā spageti, un līdz pēdējai konkursa kārtai viņa vairs nenokļuva.
– Sem, – viņa iesāka. Viņš bija mīļš, viņš rīkojās patiešām ļoti jauki, un Klementīne viņu par to dievināja, tomēr no tā nebija nekādas jēgas.
– Sveika, mammīt! – Rūbija aiz palaga skaidri izrunāja.
– Sveika, Rūbij, – Klementīne atsaucās.
– Kuš, – Sems norāja, – nekādas runāšanas!
– Kāpēc mamma nespēlē? – Hollija gribēja zināt. Nemaz nevajadzēja viņu redzēt, lai zinātu, ka viņa atkal ar izteiksmīgu žestu uzsvērusi pēdējo vārdu.
– Nezinu, – Sems atteica. – Ja šī kandidāte nespēlēs, mēs viņai darbu nedosim, vai ne?
Klementīne nopūtās, sapratusi, ka būs jāpiedalās spēlē. Viņa piegāja pie krēsla un apsēdās. Viņas mutē bija banānu garša. Ikreiz pa ceļam uz noklausīšanos viņa automašīnā apēda banānu, jo tie it kā saturēja dabiskus beta blokatorus, kas palīdzēja nomierināties. Nu viņa vairs nevarēja ēst banānus jebkurā citā laikā, jo tie tūlīt uzdzina domas par noklausīšanos.
Iespējams, šoreiz vajadzētu vēlreiz iedzert īstos beta blokatorus, taču tajā vienīgajā reizē, kad Klementīne bija to darījusi, viņas mute bija kļuvusi nepatīkami sausa, bet smadzenes – savādi tukšas, it kā pašā viņas galvas vidū kaut kas būtu uzsprādzis.
– Mammai jau ir darbs, – Hollija iebilda, – viņa jau ir čelliste.
– Šis ir viņas sapņu darbs, – Sems paskaidroja.
– Tā varētu sacīt, – Klementīne noteica.
– Kas tur bija? – Sems noprasīja. – Kas to teica? Tā taču nebija kandidāte, kura tur runāja, vai ne? Viņa nerunā, viņa tikai spēlē.
– Tā bija mamma, – Rūbija paskaidroja. – Sveika, mammīt!
– Sveika, Rūbij! – Klementīne atsaucās, ar kolofoniju ierīvēdama čella lociņu.
Sapņu darbs – iespējams, tas bija pārspīlēti sacīts (ja reiz Klementīne būtu sākusi sapņot, tikpat labi viņa varētu kļūt arī par pasaulslavenu solisti), tomēr viņa ļoti, ļoti gribēja šo darbu dabūt. Sidnejas Simfoniskā orķestra otrā čelliste. Vieta uz pilnu slodzi, ar pastāvīgu algu un karjeras iespējām. Darbs ar kolēģiem, atvaļinājumu un noteiktu grafiku. Ārštata mūziķes dzīve bija elastīga un jautra, taču tik nevienmērīga, tik sadrumstalota un izraibināta ar kāzām, oficiāliem uzstāšanās pasūtījumiem, mūzikas stundām, aizvietošanu un visu pārējo, ko vien viņai izdevās atrast. Tagad, kad meitenes bija sākušas iet bērnudārzā un skolā, Klementīne gribēja atsākt karjeras veidošanu.
Viņa jau pazina visu Sidnejas Simfoniskā orķestra stīgu sektoru, jo viņai bija bieži nācies aizvietot kādu mūziķi. ("Tātad tev vajadzētu dabūt
