pirmajā stāvā, tikai ieskatījāmies. Tur viss bija kārtībā. Putekļains, sūdains gaiss, tas ir viss. Bērnistabā uz galda stāvēja šķīvis ar cepumiem un uz grīdas bija izkārti krāsainie zīmuļi.
– Atstājiet Oļežku pie mums līdz vakaram, – ierosināja Vera. – Jūs sakopsiet… Un vismaz varēsiet mierīgi raudāt, ja tas radīsies. Ja gribi, vari atgriezties uz nakti.
Es negrasījos raudāt, bet es arī negrasījos būt dzelzs lēdija vai bezjūtīga kuce savas kaimiņienes un, šķiet, vienīgās tuvākās draudzenes priekšā. Es apskāvu Veru un murmināju:
– Paldies, paldies!
Es aizvedu viņu līdz gaitenim, atbloķēju durvis – atslēgas līda ārā no atslēgas caurulītes, vesels to ķekars. Man vajadzēs noskaidrot, kura no kurām nākusi, lai gan tas droši vien nav pats steidzamākais.
Ak, man tagad viss ir steidzami.....
Es atstāju durvis vaļā, lai tās izvēdinātu. Es apstaigāju māju, atvēru visus logus. Atradu spaini, lupatu un mopu: es negribēju nest pelnus un izdedžus uz savām čībām pa visu māju.
Un es ķēros pie darba. Apdegušās sienas vēl neattīrīšu, bet pārējā mājā vajadzētu būt mirdzošai! Nekādu netīrumu, nekāda ņurdoša izlieta alus, nekāda smārda, nekāda pelējuma! Man šeit ir jāved līdzi bērns.
Izlejot trešo spaini ar netīro ūdeni dārzā zem ābeles, pieķēru sevi, ka pati sev čukstu. Man bija tāds ieradums: kad rokas ir aizņemtas un galva brīva, kaut kas pats no sevis veidojās vārdos un rindās, bez lielas jēgas, bet darbs no tā bija labs, un garastāvoklis uzlabojās.
Nu, kāpēc gan labos ieradumus nevilkt jaunā dzīvē?
Un kaut kādu iemeslu dēļ šķita, ka gan māja, gan koki dārzā priecājas par manu vienkāršo muļķīgo dziesmu.
* * *
Fizisks darbs patiešām attīra prātu. Es jau biju noslaucījusi viesistabas grīdu un biju virtuvē, kad man ienāca prātā nepatīkama doma: Vai šī ir mana māja?
Ko darīt, ja tā ir uz kredīta vai hipotēkas un vēl nav izpirkta? Vai arī mēs to vispār esam izīrējuši? Un ko tad mums vajadzētu darīt?
Šis vienkāršais un acīmredzamais jautājums, šķiet, pārrāva aizsprosto dambjus manās smadzenēs, kas mani bija nošķīruši no realitātes. Vai es strādāju, vai ne? Ja jā, tad kur, pie kā un ko darīt ar nedēļu ilgu prombūtni? Ja ne, no kā dzīvot? Vai man bija tiesības uz kādu pensiju par vīra zaudējumu? Vai bērnu pabalstu? Runājot par bērnu, vai viņš iet uz bērnudārzu vai sēž ar mani mājās? Ja bērnudārzā – kur, ar kādiem nosacījumiem, kas man tur jāzina? Vai mums ir radinieki, un, ja ir, kur viņi ir? Šeit ir tāda traģēdija, un nevienam nerūp?
Un, runājot par radiniekiem, kur es vispār atrodos? Es domāju, kas tā ir par pilsētu? Kurš ir gads?
Vai šī ir mana pasaule? Šķiet, ka viss šeit ir diezgan pazīstams, bet kaut kādu iemeslu dēļ reizēm ir tāda svešuma un nesaprotamības sajūta. Un kā man gribas vismaz no attāluma paskatīties uz savējiem, lai pārliecinātos, ka tie visi ir pareizi.....
Nu, mazliet atpūtīsimies no tīrīšanas, jo īpaši tāpēc, ka šis ķermenis jau ir noguris līdz kājas trīcēšanai. Vai nu viņa vēl nav pilnībā atguvusies, vai arī pati ir tik vārga, nepieradusi pie darba… Nu, ar to mēs tiksim galā. Vēlāk.
Tikmēr es uzkāpu pirmajā stāvā, apstājos neizlēmībā, prātojot, kur sākt meklēt dokumentus, un gandrīz automātiski atvēru vienas durvis.
Acīmredzot tā bija laulāto guļamistaba – plaša gulta, pavirši aizklāta ar izbalējušu pārklāju, masīvs skapis ar noskrāpētām durvīm, cirka no vecmāmiņas laikiem, un negaidīti elegants gaiša koka sekretārs ar perlamutra inkrustāciju, kas neiederējās apkārtējā apbēruma vidū. Uz platās palodzes gulēja avīze, un apaļš mehāniskais modinātājs ar apstādinātām rokturīšiem rādīja pusstundu pēc diviem. Un vismaz uz grīdas bija paklājs, nemaz nerunājot par spoguli un kosmētikas galdiņu… Nevarētu teikt, ka šeit dzīvotu jauna, skaista sieviete. Tiesa, spogulim augstumā vajadzētu būt skapja durvju iekšpusē – es atceros šādus skapjus, jo tieši tāds pats bija manai vecmāmiņai. Atvēru durvis, paskatījos uz savu atspulgu – bāla, izstīdzējusi, pietūkušais zilums no tembra līdz lūpām joprojām priecēja ar toņiem no melni violetiem līdz violetiem. Jā. Ar šādām rotaslietām nedrīkst iziet sabiedrībā.
Apģērbu aplūkošanu es atliku uz vēlāku laiku. Vispirms jāatrod dokumenti. Noskaidrot par māju.
Es pat nezinu savu uzvārdu!
Slepenīte nebija pārāk ietilpīga – šaura, ar diviem plauktiem un trim atvilktnēm. Augšējā plauktā atradās vairākas pudeles un burciņas, trīs lūpu krāsas tūbiņas, kokā griezta koka kastīte ar brošām, matu piespraudēm un citiem nieciņiem. Es to apskatīšu vēlāk. Apakšējā – glīta piezīmju grāmatiņu kaudzīte, pildspalva un divi zīmuļi, dažas grāmatas, liels blociņš mīkstā papīra garozā un apaļa skārda kārba ar kaut kādiem importētiem cepumiem. Kastītē karājās trīs diegu spoles – balta, melna un zila, salocītā papīrā iesprausta adata un izkaisītas pogas. Nu, nu, labi. Es redzēju, kāda rokdarbniece šeit dzīvo.
Dokumenti atradās pirmajā atvilktnē, glīti salocīti kartona skolas burtnīcu mapē. Par glītumu man bija vienalga – es tos visus uzreiz izkratīju uz salokāmās galda virsmas. Mana pase, laulības apliecība, Oļežkas dzimšanas apliecība – tas vēlāk. Es izšķīru plānu divās daļās salocītu lapu kaudzīti. Kādu iemeslu dēļ man trīcēja rokas. Jā, es uztraucos. Patiesības brīdis, lūk, nolādēts....
Īpašuma apdrošināšanas polise. Nolieciet to malā, es to uzmanīgi izlasīšu, es ceru, ka tur ir apdrošināšana pret ugunsgrēku. Pensiju uzkrājuma noguldījuma līgums, Industriālā banka, noguldītājs – Maksims Andrejevičs Volnijs. Acīmredzot vīrs, lāsts. Lai noskaidrotu, vai es kā atraitne varu izņemt naudu. Uz summām neskatījos – nepacietība niezoši niezēja pirkstos, radot nelielu drebuli: tālāk, tālāk! Uzkrājuma noguldījuma līgums bērnam, tā pati Industriālā banka, noguldītājs – atkal Makss, saņēmējs – Volnijs Oļegs Maksimovičs pilngadības dienā. Un to maizi, es ceru, inflācija līdz tam laikam vairs neēdīs. Arī to es vēlāk izlasīšu sīkāk. Dāvinājuma akts. Lūk, tas ir! Dāvinājuma akts par māju. "Mana mazdēla Volnija Maksima Andrejeviča un viņa sievas Volnijas Marinas Vitālijevnas, dzimtā uzvārda Andrejeva, laulības dienā." "Manis un viņa sievas Volnijas Marinas Vitālijevnas, dzimtā uzvārda Andrejeva, laulības dienā. Man šķiet, es fiziski sajutu, kāds kalns man nokrita no pleciem. Viņi mūs no mājas neizdzīs. Paldies, mīļā vecmāmiņa, – es atradu parakstu, – mīļā vecmāmiņa Antonina Mihailovna. Arī, starp citu, Volnaja. Es vēlreiz pārlasīju dāvanu kartiņu, ar prieku lasot katru vēstuli. Tajā pašā laikā atcerējos adresi.
Florāla, 14, Novonikolajevska… hmm, pirmo reizi par to dzirdēju. Lai gan šķiet, ka tā ir maza pilsētiņa, tādu nav daudz. Datums… tūkstoš deviņi simti septiņdesmit otrais. Tas ir smieklīgi. Ne tikai mans vārds, otrais vārds un meita sakrīt ar šo teļu, bet arī es apprecējos tajā pašā gadā. Un izrādās, ka esmu atgriezusies vairāk nekā četrdesmit gadus atpakaļ. Vai man jāatrod mans jaunais es un jādod jums norādes par nākotni? Ak, es tam neticētu.
