ir slikts garastāvoklis. Es biju pieradusi pie Veras un viņas ģimenes, bet izrādījās, ka mani pārņēmusi panika spert pirmo soli lielajā pasaulē. Tur mani varēja pazīt daudzi, bet es nevienu nepazinu, nezināju cenas, nepazinu apkārtējo dzīvi, nezināju vispār neko!
– Es uzliku tējkannu uz uguns un izvilku samīcītu brūvējuma paciņu.
Lūk, starp citu, es nopirkšu arī tēju, tās pietiks uz divām vai trim reizēm. – Uzmanies, mīļā.
Tev tik un tā nāksies iebāzt degunu. Jo ātrāk, jo labāk. Kamēr vēl esi šokā, amnēzija, smadzeņu satricinājums un tamlīdzīgi. Visiem, kurus neatpazīsti, atvainojies, paskaidrojies un no jauna iepazīsti. Normāli cilvēki sapratīs.
Es uzvārīju tēju, nokrāpēju atlikušo ievārījumu no litriskās burkas, kas bāreņainā stāvoklī stāvēja skapī, un iebēru to rozetē. Ābolu. Runājot par to, paskaties, kas ir manā dārzā. Un meklējiet pagrabu, nevar taču būt tāda māja bez pagraba!
It kā reizē ar tējas dzeršanu atskanēja dūšīgs zvana zvans. Durvis joprojām bija atvērtas, Vera būtu iegājusi šādā veidā, tātad tas noteikti ir kāds cits. Nelielā panikā es izlēcu gaitenī. Uz sliekšņa stāvošās dāmas seja šķita blāvi pazīstama. Vai nu es viņu biju redzējis sapnī, vai bēru laikā. Tieši "dāma": blondas cirtas zem vasarīgas cepures, pieticīga izskata, bet acīmredzami dārga krepa kleita, viegla estrādes smaržu smarža.
– Sveiki, Marina. Kā tu jūties, vai es traucēju?
Un intonācijas… nē, ne augstprātīgas, bet kaut kas tajās ir, kas izdala izcelsmi un audzināšanu. Nevar viņu nosaukt par sievieti, nemaz nerunājot par "tanti".
– Nē, nāc iekšā. Atvainojiet, es jūs atceros, bet es jūs nepazīstu.
Ārsts saka, ka tas ir no šoka. Vai jūs ienāksiet virtuvē? Diemžēl viesistabā.
Viesis pakratīja galvu, meta ātru skatienu uz izdegušajām durvīm un mīļi atbildēja:
– Protams, mana mīļā, es labprāt apsēstos virtuvē. Un nebrīnieties, mēs viens otru nepazīstam, lai gan, protams, jūs, iespējams, esat mani redzējis. Es esmu Ksenija Petrovna no pilsētas labdarības komitejas. Es atnācu, lai noskaidrotu, kā mēs varam jums palīdzēt.
Labi, ka man bija laiks sakopties! Ielaist viesus tajā nekārtībā, kas tur bija, – tas ir kauns! Tas ir pietiekami apkaunojoši, šī Ksenija Petrovna virtuvē neizskatīsies pārāk atbilstoši.
– Tēja? – Es izvilku otru krūzi, cukurkaroti – cukura tajā bija nedaudz mazāk par pusi.
– Sēdieties, Marina, es pats ielejīšu. Jūs neizskatāties labi. Kur ir tavs dēls?
– Pie kaimiņienes. Esmu atveseļojusies tikai tik, lai šodien atgrieztos mājās, bet man vismaz jāsakārto māja.
Viesis pieskārās, uzmanīgi malkojot tēju.
– Jūs dzeriet, Marina. Un pastāstiet man.
Stipra karsta tēja uzmundrināja, es dziļi ievilku elpu un atzinos:
– Es neko nezinu. Nesaprotu, kas jādara steidzami, kas pagaidīs. Kādi papīri ir jānokārto. Mums ir apdrošināšana, bet es par to neko nezinu, vai man ar to kaut kur jābrauc vai jāzvana kādam uz mājām, lai apseko bojājumus? Un tad ir tā šausmīgā sajūta, ka es, iespējams, esmu aizmirsis kaut ko svarīgu. Es biju pārāk pieradusi paļauties uz vīru, un tagad…
Es steidzīgi iedzēru vēl tēju, nolaižot acis. Es nezināju, vai Marina paļāvās uz savu vīru, taču tas bija loģisks izskaidrojums.
Ksenija Petrovna dzēra tēju un pavisam atklāti aplūkoja virtuvi. Maciņš joprojām gulēja uz galda malas, viņa uz mirkli noturēja uz tā skatienu un jautāja:
– Kas notiek ar jūsu finansēm?
– Es vēl nezinu, – es godīgi atbildēju. – Man ir četrpadsmit rubļi un peniji skaidrā naudā, bet… redziet, Makss ir dzēris. Es domāju, ka mums vajadzētu paskatīties, viņš varētu būt kaut ko sev paslēpis. Un aiziet uz banku, viņš krāja uz pensijas kontu. Tur ir divi simti desmit rubļu.
– Vai tu esi domājis par savu nākotni?
– Nē. Es vēl nevaru domāt. Tas viss ir tik sarežģīti un pēkšņi.
– Es saprotu. Es atvainojos. Tev vajag laiku, lai saprastu, kas ir noticis. Bet, Marina, dzīve turpinās. Tev ir dēls.
Mēs beidzām tēju klusībā. Ksenija Petrovna nolika tukšo tasi un sāka runāt:
– Par apdrošināšanu un citiem dokumentiem, rīt būsi mājās, es nosūtīšu vīrieti. Un par nākotni… Marina, tu esi jauna, tu izskaties diezgan saprātīgs cilvēks, tev tikai vajadzīgs laiks. Ticiet man, viss būs labi. Es tevi reizēm apciemošu, vai neiebilsti?
– Ar prieku, – es sirsnīgi atbildēju. – Paldies. Ziniet, Ksenija Petrovna, es tagad patiešām noticēju, ka varu tikt galā. Īsi pirms jūsu ierašanās es sēdēju pilnīgā panikā un domāju par to, cik ļoti esmu nobijusies un ko ar to visu darīt.
– Tāpēc es atnācu tieši laikā, – viņa pasmaidīja. Uz galda gulēja vienkārša balta vizītkarte. – Mans telefona numurs. Zvaniet man, ja jums kaut kas būs vajadzīgs.
Es pavadīju viņu līdz durvīm un stāvēju, vērojot, kā viņa aizgāja līdz vārtiem, iekāpa baltā automašīnā ar atvērtu jumtu un uzmanīgi aizbrauca. Labdarības komiteja.
Man prieks ar jums iepazīties.
Kaut kā man bija ļoti patīkami, ka viņi man neuzbāza naudu vai, vēl ļaunāk, pārtikas pakas, bērnu grāmatas un citu "humāno palīdzību". Lai gan, ja es pareizi sapratu, jautājums par naudu palika atklāts, ja es to lūgtu, viņi man to dotu. Bet man nepatīk lūgt naudu, un tā praktiski būtu ubagošana. Nē, es to darīšu pats. Bet palīdzība ar dokumentiem būs ļoti noderīga.
Es ļoti uzmanīgi izlasīju vizītkarti: pat no informācijas minimuma var izdarīt secinājumus. Šulca Ksenija Petrovna, Novonikolajevskas Labdarības komiteja, Petrovskas iela 28. Tālruņa numurs ir piecciparu. Nu, no tā nevar izdarīt daudz secinājumu, ja neesat Šerloks Holmss. Lai gan, iespējams, jāpiebilst, ka viesis no labdarības komitejas zina, kā raisīt līdzjūtību un uzticību. Es nemaz neesmu noskaņota būt atklāta ar svešiniekiem, vēl jo mazāk ielaist viņus savā mājā. Galu galā manā mājas pasaulē pa durvīm staigā krāpnieki, nevis filantropi. Man vajadzētu pajautāt Verai, kāda labdarības komiteja viņi ir un vai viņiem var uzticēties.
Sekretārijā bija vēl divas atvilktnes, kas nebija pārbaudītas. Atklāti sakot, radās doma, ka šī ir piemērota vieta ģimenes naudas rezerves glabāšanai. Taču acīmredzot Makss un Marina naudu mājās nesaglabāja. Vienā atvilktnē atradās pirmās palīdzības aptieciņa – termometrs, tabletes, pārsēji un vate, plāksteri, cieši aizkorķēta zaļumu pudele. No otra es izvilku kaudzi vēstuļu un pastkaršu. Tas ir labi, es to izlasīšu. Zāles pret amnēziju.
Varbūt es atradīšu kādus radiniekus.
Pirms
