jauno "es". Tā ir kā paralēla pasaule, vai pat ne paralēla pasaule, bet velns zina kāda pasaule.
Es noliku dokumentus malā, aizgāju uz virtuvi, nomazgāju krūzi ar uz galda atlikušo tēju. No krāna uzlēju ūdeni. Tā vietā, lai to uzreiz izdzertu, es aizvilku ar to uz augšu. Krievijas impērija. Ne jau tāpēc, ka es biju pret impēriju, man bija vienalga, kamēr vien cilvēki dzīvoja cilvēcīgi. Bet tomēr… man vajadzētu atrast vismaz skolas vēstures grāmatu. Tu vari pajautāt Verai, Ļenoškina.
Lai dzīvo ārsta oficiāli noteiktā amnēzija, ko es bez tās darītu.
Es apsēdos uz gultas un maziem malciņiem dzēru ūdeni, cenšoties ar visiem spēkiem aizdzīt paniku.
Mēs ar to tiksim galā. Man ir amnēzija, man ir mans draugs, man ir kur dzīvot. Ar pārējo es tiksim galā, kā man veiksies. Bet tomēr… es brīnos, vai šeit bija karš? Ak, Marinka, tu domā par nepareizām lietām. Ne jau par to, kas bija, bet par to, kas būs. Savienības sabrukums, izsalkušie deviņdesmitie gadi, krīze, bezdarbs – es savas meitas audzināju ellišķīgi grūtos laikos, es negribētu to atkārtot. Turklāt man tur bija Saša ar savu attieksmi: "Vai es esmu vīrietis, vai neesmu, un, ja es esmu vīrietis, es nodrošināšu savu ģimeni".
Atmetu malā domas par pagātni, ne tām tagad.
Es noliku dāvinājuma līgumu malā un paņēmu bankas izrakstus. Paskatīsimies. Makss maksāja desmit rubļus mēnesī par sevi un piecus rubļus par Oļehku. CIK DAUDZ?! Es vienā glāzē izdzēru atlikušo ūdeni. Nomierinieties. Tas ir septiņdesmito gadu beigas, nevis divi tūkstoši sešpadsmitie. Es atradu pēdējās daļas datumu – 1977. gada 12. augusts. Ja atceraties, tajos gados mums arī bija rubļi un kapeikas, nevis dolāri un eiro. Sērkociņi – viena kapeika, maize – sešpadsmit tumšie un divdesmit divi baltie, alga – kā tagad atceros savu pirmo kvīti, simts divdesmit rubļi. Sākumā droši vien būs grūti pārslēgties, bet nekas, es pieradīšu. Vismaz atceros, ka "kapeka ietaupa rubli" nav tikai tēlains izteiciens.
Rūpīgi pārlasījis papīrus, es nedaudz nomierinājos. Noguldījums uz Oļežku ikmēneša maksājumu pārtraukšanas gadījumā nepazuda, un uzkrāja procentus līdz pat viņa pilngadībai.
Labi un labi, lai tā guļ tik ilgi, cik ir, un tad redzēsim. Maksa noguldījumu viņa nāves gadījumā mantoja ģimene, vajadzēja tikai visu no jauna izsniegt bankā. Summa gan izskatījās smieklīga – divi simti desmit rubļu, bet tā bija maize.
– Mariška! Ei, kur tu esi?
Es ātri ievietoju dokumentus atpakaļ mapē.
– Māriņ, paldies!
– Lūk, es esmu, – es paskatījos uz gaiteni, – ko, Ver?
– Ejam pusdienot.
Man vēderā sāpēja. Cik ilgi es jau esmu šeit? Un man vēl jāmazgājas un jāmazgājas…
– Es jau eju!" – es iebēru dokumentus tajā pašā atvilktnē, aizvēru sekretāri un aizskrēju lejā. Tik un tā ir laiks atpūsties.
– Tu atdzīvojies, – apstiprinoši sacīja Vera, kad mēs izgājām no puslīdz tumšā gaiteņa uz ielas. Es apstājos un pilnā elpā ieelpoju – smaržoja pēc vasaras. Nogatavojušies āboli, zāle, sakarsis asfalts. Tikai tagad es mazliet ieraudzīju savu māju un ielu, visas tās pašas mājas – mazas mājiņas no sarkaniem ķieģeļiem, dažas no tām apaugušas ar vīnogām vai krūmveida rozēm, ar zemiem koka žogiem, pār kuriem karājās ābeļu un bumbieru zari, ar nenopļautu zāli, ar koka laternu stabiem. Klusa province, un, šķiet, arī nomale.
– Atgriežoties dzīvē, – es piekodināju. – Pirmā pazīme bija tā, ka es sapratu, cik daudz man ir darāmā, un tas bija steidzami. Es jau nedēļu gulēju!
– Bet nekas, tu visu izdarīsi. Paskaties, Lēna ir atvaļinājumā, atstāj mazo pie mums, un pats visu sakārto. Divas nedēļas, tev būs laiks.
Labi, mēs ar Oļežku neejam uz bērnudārzu.
– Bet man atvaļinājums beidzas, man rīt jāstrādā, – Vera nopūtās.
– Un tu tā vietā, lai atpūstos kopā ar mani, spēlējies ar …
– Ak, neskatoties uz to! Godīgi, Marin, kāds tu esi kautrīgs cilvēks! Esi īsta ragana, tiešām.
Es neviļus pasmējos:
– Man tā būs jādara.
Ceru, ka tie, kas mani šeit pazina, nebūs pārāk pārsteigti par rakstura maiņu. Es vairs neesmu vientuļa sieviete ar mazu bērnu, bet gan vientuļa sieviete ar vīru. Man ir jādzīvo – un ne tikai tā, bet kā cilvēkam. Vai tas nav iemesls, lai mainītos?
* * *
Mēs vienojāmies, ka šonakt mēs ar Oļežku pārnakšņosim pie Veras, bet nākamajā dienā atgriezīsimies mājās. Mēs vienojāmies, ka atlikušās divas nedēļas pirms skolas es varu uz visu dienu aizvest zēnu pie kaimiņiem, un Ļena viņu pieskatīs. Tajā pašā laikā izrādījās, ka arī Natuška ies skolā, pirmajā klasē, un Oļežka viņu apskauž un arī grib, un pat jau ir iemācījusies "gandrīz-visus burtus".
Būtu labi, ja viņu tiešām ievietotu bērnudārzā. Bet, ja viņš līdz šim ir sēdējis mājās, tas nozīmē, ka te ar bērnudārziem nav tik vienkārši? Vai arī tas nebija pieejams, vai vēl kaut kas cits… Ak, cik daudz lietu man "jāatceras"! Kā? Amnēzija ir amnēzija, bet nezināt pamatlietas vispār būtu dīvaini.
Tā es nokļuvu mājās. Es stāvēju uz sliekšņa, apskatīdama tīri nomazgāto priekšnamu, apdegušo durvju airi uz dzīvojamo istabu un durvju ailē redzamo pelēkās betona grīdas gabalu. Deguma smaka vairs nebija tik spēcīga kā agrāk, un tā vēl kādu brīdi nepazudīs. Tas ir labi. Māja bija pietiekami liela mums abiem, un pagaidām varējām iztikt bez vienas istabas.
Iepretim viesistabai atradās virtuve, gaiteņa galā bija kāpnes uz pirmo stāvu, un pieliekamajā zem kāpnēm es biju atradusi spaini, grīdas lupatu un mopu, bet tālāk, šaurā koridorā pa labi, es nebiju skatījusies. Tagad es to izdarīju. Zem kāpnēm atradās vēl viens pieliekamais, kur glabājās ziemas lietas, divas durvis pretī veda uz tualeti un vannas istabu – un vismaz tā bija tīra! Durvis koridora galā veda uz pagalmu, un tur bija daži šķūnīši – arī tie man būs jāapskata. Jā, darba apjoms strauji pieauga.
Es strādāju virtuvē gandrīz līdz vakaram. Es visu iztīrīju, divus spaiņus ar alus pudelēm, sabojātu ēdienu un netīrajiem maisiņiem aiznesu uz atkritumu tvertni, un tajā pašā laikā – no galda noklāju eļļas drānu, jo tas izskatījās ļoti neglīts. Ēdiena krājumi nebija apmierinoši, arī trauki bija ļoti minimāli, un, šķiet, sapratu Maksa neapmierinātības iemeslu šajā sapnī: šķita, ka viņa Marina gatavo ne pārāk labi. Kopumā, spriežot pēc virtuves, meitene bija ļoti slikta saimniece.
Bet uz ledusskapja bija maks, un es beidzot ieraudzīju vietējo naudu, un tajā pašā laikā sapratu, cik daudz naudas man būs vajadzīgs. Papīra desmit un trīs rubļi, metāla rublis, divas piecpadsmit kapeikas monētas, divi niķeļi un kapeika. Jā.
Tomēr vēl ir pāragri panikot, vispirms jāaiziet līdz veikalam.
Un arī būtu labi
