Džeimss Hedlijs (René Brabazon Raymond; 1906-1985) bija viens no pasaulē pazīstamākajiem detektīvromānu autoriem, kurš sarakstījis gandrīz simts romānus.
Attlee, Clement Richard (1883-1967) – slavens politiķis, Leiboristu partijas līderis (1935-1955), Lielbritānijas ‑premjerministrs (1945-1946), izcils reformators, kurš daudz darīja, lai īstenotu "labklājības valsts" koncepciju.
Pirmā nodaļa
‑Londona, ‑dingdong, ‑Londona!
Dārgā, nolādētā, izklaidējošā pilsēta, atvadies!
Tavus muļķus es vairs nediriģēšu:
Šogad mierā, jūs, kritiķi, dzīvojiet,
Jūs, netiklas, guliet mierīgi!
Aleksandrs Pops. Atvadas no Londonas
Leģenda par Diku Vitingtonu
Mūsu senajai pilsētai nav leģendu par tās izcelsmi. Londonai nav tik paveicies. Leģendas sāka rasties vēlāk, un, iespējams, visaizkustinošākā no tām ir stāsts par Diku Vitingtonu, nabadzīgu bāreņu, kurš dzīvoja karaļa Edvarda III (1327-1377) valdīšanas laikā.
Starp citu, Edvards III bija pirmais Anglijas valdnieks, kurš savā oficiālajā titula nosaukumā iekļāva kārtas skaitli. Pirms tam karaļi ‑kaut kā bija iztikuši bez cipariem, kas radīja zināmu jucekli hronikās.
Dikam nebija ne mājas, ne ģimenes, ne naudas, ne perspektīvu. Meklējot labāku dzīvi, Diks aizbrauca no dzimtā ciemata uz Londonu, kur viņam paveicās atrast darbu bagāta tirgotāja Ficvorena virtuvē. Un viss būtu labi, ja ne ļaunais pavārs, kurš Dikam nepatika un tiranizēja viņu visos iespējamajos veidos, tostarp sitot ar visu, kas pagadās pa rokai. Bēniņi, kur saskaņā ar tā laika paražām tika izmitināti zemākie kalpotāji, bija pilni žurku un peļu, kas naktīs apgrūtināja miegu.
Diks strādāja par pārtiku un pajumti, viņam naudu nemaksāja, tāpēc, lai nopirktu kat.....
"Nopirkt kaķi?! – uzmanīgākie lasītāji tagad būs pārsteigti. – Vai jūs nevarētu kādu noķert uz ielas? Šādu labu lietu visos laikos bija daudz!".
Kāda ir atbilde uz šo jautājumu? ‑Pirmkārt, mēs nezinām visas detaļas par londoniešu ikdienas dzīvi Eduarda III laikā, kurš valdīja piecdesmit gadus. Iespējams, izsalkušie klaidoņi noķēra visus klaiņojošos kaķus vai arī Dikam bija vajadzīgs īpaši liels kaķis ar labi attīstītām medību prasmēm. Un vispār pret senām leģendām jāizturas ar cieņu, bez ņirgāšanās un citām viltībām. Gudrība noved pie alternatīvu versiju rašanās, un pēctečiem nākas minēt, kā bija patiesībā. Vai laktuve bija uz akmens, vai ne? Vai arī Artūram nemaz nebija jāraizējas ar zobena izvilkšanu, jo Ekskalibūru viņam uzdāvināja Ezera dāma?1 Tāpēc mēs nebūsim izvēlīgi attiecībā uz mantojumu, ko esam mantojuši no saviem senčiem, bet pieņemsim to tādu, kāds tas ir.
Diks vēlējās kaķi. Viņš to nopirka par santīmu, ko bija nopelnījis, spodrinot kurpes, ielika savā miteklī un no tā brīža baudīja nakts mieru. Bet tad liktenis viņam sagādāja kārdinājumu. Ficdvorens aprīkoja vēl vienu kuģi uz svešām zemēm un piedāvāja saviem kalpiem izmēģināt veiksmi, dodot kapteinim ‑kaut ko pārdot. Tā bija riskanta ideja – izdosies vai nē? – Un ar kuģi varēja notikt jebkas, taču visi kalpi atsaucās piedāvājumam. Pat Diks bija kārdināts atdot kapteinim savu kaķi, jo viņam nebija citas kustamas mantas. Viņš atdeva to kapteinim un drīz vien to nožēloja, jo mazie bēniņu dzīvnieciņi atkal sāka viņu kaitināt. Un pavārs bija kļuvis nikns – reti kurš rīkojums tika dots bez dauzīšanas. Piedzīts izmisumā, zēns nolēma pamest Londonu, kurā beigu beigās vilcinājās. Nolēma – un izdarīja. Viņš aizbēga no sava saimnieka pirms rītausmas (un bija Visu svēto diena2 , labvēlīga jebkuram pasākumam), devās uz Holloveju, kas tolaik bija pilsētas nomale, apsēdās uz akmens un pārdomāja, kurā virzienā būtu labāk doties. Un tad atskanēja Svētās ‑Marijas baznīcas zvani.....
Atgriezieties ‑Londonā,
‑Dindon! ‑Dindon!
Atgriezies ‑Vītingtons,
Trīs reizes Londonas lords mērs!
Atgriezieties ‑Londonā!
Diks paklausīja aicinājumam un atgriezās pie Fitzvorrena, pirms viņu palaida garām. Pa to laiku kuģis ar Dika kaķi uz klāja bija devies uz kādu austrumu valsti, kuru mocīja peles. Šajā valstī kaķu nebija (un nejautājiet, kāda tā ir valsts, jo mēs esam vienojušies strikti sekot stāstījumam). Kapteinis pārdeva kaķi šīs valsts valdniekam par pasakainu naudas summu un droši atgriezās atpakaļ Anglijā. Šādā veidā Diks ieguva bagātību. Vēlāk viņš apprecējās ar Ficdvorena meitu, un ar naudu un sakariem un kļuva par mēru.
Tiem, kas, degustējot dzērienus kādā Londonas krogā, riskēs apšaubīt šī stāsta patiesumu, būs smagi. Pirmkārt, viņam tiks atgādināts, ka īstā Ričarda Vītingtona, trīskārtējā Londonas ‑lorda mēra, sievas uzvārds ir Fitzworren. Un, ja nekaunīgais bezdievīgais nelietis noraidīs šādus pārliecinošus pierādījumus, viņam var tikt piemēroti īpaši pasākumi… Tomēr šeit ir maģiska burvestība, kas acumirklī pārtrauc jebkādus konfliktus krogos. Tev ir jāuzņem daudz gaisa krūtīs un jāsakliedz pāri visai telpai, pārspējot visus pārējos trokšņus: "Mans mielasts visiem klātesošajiem!". Un viss uzreiz būs labi.
Kāpēc mēs jau pašā stāsta sākumā atceramies kāda labi situēta Glosteršīras3 muižnieka dēlu (jā, tieši tā!), kurš 1397. gadā pirmo reizi kļuva par Londonas ‑lordu mēru? Tāpēc, ka skanēja zvani! Tieši viņš bija tas, kurš to izdarīja tik tālu uz priekšu. ‑Londonā! ‑Londonā! ‑Londona! Cik melodisks! Pilsētas vārds ir kā radīts, lai to izrunātu dziedājumā… ‑Londona! (Tagad pamēģiniet aizvest jauno Diku uz Rosllanerkhragog4 vai Drumnadrockit5 un paklausieties – vai jūsu zvani vispār skanēs?).
Un, tā kā esam pieminējuši ‑St MaryleBow baznīcu, ko londonieši dēvē par ‑Bow Church6 ,7 mums jāpieskaras vienam svarīgam apstāklim. Jau septiņpadsmitā gadsimta vidū eksaltēti aristokrāti radīja iesauku "cockney" par parastajiem Londonas Sitijas iedzīvotājiem, kas sākumā tika uzskatīta par tik aizvainojošu, ka par to varēja saņemt dūri pa zobiem. Kā gan citādi? Kurš gan gribētu, lai viņu dēvē par "gailenīti"? Taču ar laiku gailis apzinājās savu dižo dabu un saprata, ka Londona turas kopā tieši uz viņa spēcīgajiem pleciem (nevis uz aristokrātu naudas). Aizvainojošā iesauka pārvērtās par goda titulu, uz kuru neviens svešinieks nevarēja aizskarties. Un, ja kāds to izdarītu, viņš nekavējoties tiktu izcelts atklātībā ar nevainīgu jautājumu: "Un kur tu esi dzimis?". Fakts ir tāds, ka par īstu koknīstieti var uzskatīt tikai to, kurš dzimis Bow ‑Church maģisko zvanu tuvumā, citiem vārdiem sakot, piecu jūdžu rādiusā no klusās ‑Bowline ietekas trokšņainajā Cheapside8 . Visi londonieši ir londonieši, bet ne visi londonieši ir londonieši.
Taču atgriezīsimies pie nosaukuma pirmsākumiem. Viduslaiku hronists Galfrīds no Monmutas savā grāmatā "Lielbritānijas karaļu vēsture" norāda uz leģendārā (t. i., mītiskā) karaļa Luda vārdu. Savulaik, pirms romiešu ierašanās, Luds iekaroja Trinovantum pilsētu un nosauca to
