Londona. Pilna pilsētas vēsture. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Londona. Pilna pilsētas vēsture - Edgars Auziņš страница 4

Автор:
Жанр:
Серия:
Издательство:
Londona. Pilna pilsētas vēsture - Edgars Auziņš

Скачать книгу

karaļu vēsturi" (starp citu, interesants traktāts) plauktā un pievērsīsimies citiem pieņēmumiem.

      Daži autori "Londinium" veido no ķeltu vārdiem "llyn" ("ezers" vai "upe") un "dun" ("cietoksnis"). Vārda "llyn" vietā var ņemt velsiešu "lhwn" ("birzs"), un arī tas izrādīsies pārliecinoši, jo upei, pie kuras dibināts Londinium, bija jābūt ar birzēm, citādi nebija iespējams. Ja vēlaties, varat iedomāties dievieti Diānu, kas personificēja romiešu mēnesi, un tad iegūsiet "l[l]an Dian" ("Diānas templis") vai "l[l]an gelach" ("Mēness templis") ar sekojošu "gelach" transformāciju "don", ko dīvainie valodniecības likumi gluži pieļauj. Tiesa, šajā versijā ir viens būtisks "punktiņš" – Diāna bija populāra romiešu sabiedrības zemākajos slāņos, īpaši vergu vidū, par kuru patronesi viņu uzskatīja. Vai nav dīvaini, ka romieši, kas iekaroja tālas salas, iedomājās pilsētu nosaukt "plebejiskās" dievietes vārdā? Drīzāk viņi būtu dibinājuši "l[l]an Iuno" ("Juno templis"), jo Juno bija Romas un visas impērijas patronese.

      Ja vēlaties īpaši oriģinālu skaidrojumu, varat atcerēties divpadsmit Izraēla ciltis, īpaši cilti, kas cēlusies no Dana, patriarha Jēkaba piektā dēla. "‑Landan" ir "Dana mājvieta" vai "Dana mājvieta". Taču būtu dīvaini pieņemt, ka jūdi iefiltrējās Lielbritānijā uzreiz pēc tam, kad to bija iekarojuši romieši, sākot ar 43. gadu, ko pieņemts uzskatīt par mūsu pilsētas dibināšanas gadu. Lai tirgotāji sekotu karavīriem, bija jāpaiet ‑zināmam laikam, vai ne?

      Ja jāizvēlas ticamākais no daudzajiem variantiem, tad tas būtu (ar visu cieņu pret citām versijām) "llyndun" – "cietoksnis pie upes". Savukārt visvienkāršākais nosaukuma izcelsmes variants to saista ar cilvēku vārdā Londinos, kuram savulaik piederējušas šīs vietas. Starp citu, "Londinos" no bretoņu valodas var tulkot kā "mežonīgs". Stadionā, kur Chelsea spēlē ar Arsenal9 , pēdējais skaidrojums izskatās pārliecinošākais.

      Romieši Lielbritānijā

      Vispirms 55. un 54. gadā p.m.ē. Gajs Jūlijs Cēzars mēģināja iekarot Lielbritāniju, abas reizes neveiksmīgi. Otrajā vizītē vietējais vadonis vārdā Kasivelauns, šķiet, piekrita maksāt Romai ikgadēju nodevu, taču neviens no saglabājušajiem avotiem šādus maksājumus nemin. Turklāt otrajā reizē, tāpat kā pirmajā, romieši pilnībā pameta Britāniju, neatstājot garnizonus, kā tas pieņemts iekarotajās valstīs. Tātad pieminētā nodeva var tikt uzskatīta par izdomājumu, lai saglabātu Lielās Romas prestižu.

      Cēzara brāļadēls, imperators Klaudijs, kurš valdīja no 41. līdz 54. gadam, nolēma nostiprināt savu diezgan vājo varu, pievienojot jaunas zemes, un šim nolūkam 43. gadā nosūtīja konsulu Aulu Plautiju uz ziemeļiem, piešķirot viņam četrus leģionus, ko pastiprināja divdesmit tūkstošu spēcīga palīgarmija. Izsēdinājušies mūsdienu Kentas teritorijā, romieši drīz ieņēma Britānijas ‑dienvidaustrumu daļu un turpināja salas iekarošanu no šī ērtā priekšpunkta. Temzas šķērsošanai izraudzītajā vietā romieši uzcēla tiltu un tā tuvumā nodibināja apmetni, ko nosauca par Londīniju. Bez apmetnes nebija iespējams iztikt, jo tiltu vajadzēja apsargāt.

      Ar to viss sākās.

      43. gadā, gandrīz pirms diviem tūkstošiem gadu.

      P. S. Pavisam nesen, 2016. gadā, Londonā tika atrasta aptuveni 65. gadā datēta plāksnīte ar uzrakstu Londinio Mogontio ("Uz Londīniju, Mogontijam"). Līdz šim šī plāksne ir agrākais vēsturiskais dokuments, kurā minēta Londona.

Otrā nodaļa

      Londinium likteņa līkloči

      Skaidrā gaisā tas ir skaists skats,

      No Hampstedas siltā augstuma, lai uzreiz redzētu

      Anglijas plašā galvaspilsēta,

      Torņi, zvanu torņi, pagarinātās ielas un būves.

      Svētā Pāvila augstais kupols starp vasaļu bandām

      No kaimiņu smailēm stāv karaļa virsnieks,

      Un pāri laukiem parādās ridgy jumti,

      Ar attālumu maigi tonēts, blakus,

      Ar radniecīgu žēlastību, kā divas māsas dārgas,

      Vestminsteras torņi, viņas abatijas lepnums;

      Kamēr tālu aiz tās spīd Sērrejas kalni

      cauri plānai, maigai miglai un rāda to viļņoto līniju.

      Tā skatoties, labs skats!

      Joanna Bailli. Londona

      Romas pilsēta

      Visas romiešu pierobežas pilsētas, kas tika būvētas pēc vienādiem standartiem, bija nocietinātas. Faktiski cietoksnis – mūrēts militārais cietoksnis – bija pilsētas sākums. Netālu tika atvērta krodziņš, sākās ‑kāda tirdzniecība, vietējie iedzīvotāji un romiešu karavīri, kuri bija nostrādājuši savu laiku, apmetušies uz dzīvi, demobilizēti, varēja saņemt zemes gabalu un naudu saimniecības uzsākšanai. Centrālā valdība stimulēja apdzīvoto vietu attīstību iekarotajās zemēs, tāpēc īpaši nozīmīgas celtnes, īpaši tempļus un akveduktus, parasti cēla par valsts līdzekļiem, no tiem apmaksāja arī ceļu ierīkošanu. Tāpēc neliela apmetne īsā laikā varēja kļūt par lielu (pēc tā laika standartiem) pilsētu. Romieši tērēja daudz naudas būvniecībai pat pierobežas pilsētās, jo visa šī monumentālā greznība bija romiešu diženuma iemiesojums.

      Marks Aurelijs Mauzejs Karausijs bija Romas impērijas ‑uzurpators Britānijā un Ziemeļgallijā.

      Attīstītām pilsētām, kā arī stratēģiski nozīmīgām pilsētām tika piešķirts Romas kolonijas statuss, kas to iedzīvotājiem deva tiesības, pielīdzināmas Romas iedzīvotāju tiesībām. Senās Romas vēsturnieks Publijs Kornēlijs Tacīts, kas slavens ar savu analītiskās pieejas un smalkā psiholoģisma apvienojumu, savās Annalēs Londīniju apraksta kā "pilsētu, ko nesauc par koloniju, bet kas, pateicoties tirgotāju un preču pārpilnībai, tomēr ir ļoti pārpildīta. Tas nozīmē, ka Londīnijam bija pašvaldības statuss, kas tam deva tiesības uz pašpārvaldi un tā iedzīvotājiem – daļu no Romas pilsonības tiesībām.

      Londīnijs radās "tukšā vietā", nevis pirms romiešu laikmeta apmetnes attīstības rezultātā, tāpēc tam bija regulāra taisnstūra forma un taisnas ielas, kas krustojās taisnā leņķī, kas raksturīgi vēlīno romiešu pilsētai. Ja forma vēl varēja novirzīties no standarta (lai nepārbūvētu tikko iekarotu pilsētu!), tad taisnas ielas bija neapšaubāma senās romiešu pilsētas pazīme imperatora laikā. Iespējams, tikai pašu Lielo Romu nevarēja pieskaņot šim standartam, jo tā ilgstoši attīstījās haotiski.

      Boudicca Rising

      Dzīve ‑pierobežas pilsētiņās bija nemierīga. Tiklīdz galvenie romiešu spēki atkāpās, pakļautie valdnieki sāka kustēties. Bieži vien romieši, kas bija pieraduši paļauties uz savu zobenu, paši izraisīja sacelšanos.

      "Ikēņu ķēniņš Prasutags, kurš bija slavens ar savu lielo bagātību, savā testamentā par mantiniekiem iecēla Cēzaru un viņa divas meitas, cerēdams, ka šī paklausība

Скачать книгу