sodu, un lai karalis saņem soda naudu un visu zagļa īpašumu…"
Zīmīgi, ka kodekss sākas ar noteikumiem, kas aizsargā baznīcas intereses, un ka karalis tiek pielīdzināts priestera statusam – abiem tiek noteikta deviņkārtīga kompensācija par nozagtajām lietām.
Vikingu iebrukums
Astotā gadsimta pirmajā pusē, ap 730. gadu, Lundenvica kopā ar visu Eseksas teritoriju nonāca Mercijas – Rietumangļu karalistes – pakļautībā, kas no 716. līdz 825. gadam dominēja Dienvidbritānijā un pēc tam atdeva varu Veseksai. Mainoties augstākajam valdniekam, pilsētnieku dzīvē gandrīz ‑nekādas būtiskas pārmaiņas ‑nenotika, jo vairumā gadījumu teritoriju īpašumtiesības mainījās bez lieliem kariem. Kopumā saprātīgi valdnieki centās nekaitēt civiliedzīvotājiem, jo uzskatīja viņus par savas labklājības avotu.
Cits jautājums bija ‑vikingdati, kas savus uzbrukumus Anglijai sāka astotā gadsimta trīsdesmitajos gados. Viņi nevis iekaroja zemes, bet gan tās izlaupīja. Vikingus galvenokārt piesaistīja klosteri, kas bija bagātas un vāji aizsargātas vietas, taču kopumā viņi neaizvainojās ar jebkuru laupījumu. Princips bija vienkāršs: "maksā izpirkumu vai mirsti", taču gadījās, ka pēc izpirkuma maksāšanas cilvēki tika nogalināti un viņu mājas nodedzinātas. Senie hronisti nesniedz precīzas ziņas par laupītāju bandu skaitu, taču viņi nosauc kuģu skaitu, un vienā lielā vikingu drakkarā bija ne mazāk kā simts karotāju, un tas – neskaitot sešdesmit vai septiņdesmit airētājus, kuri arī varēja ņemt rokās ieročus. Svarīga bija ne tikai kvantitāte, bet arī kvalitāte – vikingi, kuriem galvenais nodarbošanās veids bija laupīšana, skaitliski krietni pārsniedza anglosakšu armijas lielāko daļu, kas sastāvēja no milicijas.
842. gadā vikingi Lundenvicā, Kenterberijā un Ročesterā sarīkoja "lielu slaktiņu", pēc kura pilsētniekiem nācās smagi strādāt, lai atjaunotu savas apmetnes. Deviņus gadus vēlāk vikingi, ierodoties ar trīssimt piecdesmit kuģiem (!), atkal izlaupīja Lundenviču, bet pēc tam Veseksas karalis Etelulfs (Ethelwulf of Wessex) nelūgtajiem viesiem deva pamatīgu triecienu, pēc kura tie uz sešpadsmit gadiem atstāja viņa valdījumus vienus, dodot priekšroku vājākajām Mercijas, Austrumanglijas un Nortumbrijas karalistēm.
Londonā bojā gājušo vikingu piemiņai ir uzstādīts akmens.
Anglosakšu hronikas fragments. "Lunden byrig" – viens no anglosakšu valodas Londonas nosaukumiem. XI-XII gs.
"Tad [871. gadā] no Readingas uz Lundenviku ieradās pagānu karaspēks un tur ziemoja," teikts anglosakšu hronikā, kas ir senākā angļu hronika. Šoreiz Lundenvika tika ieņemta uz ilgu laiku. "Mersijas iedzīvotāji noslēdza mieru ar šo karaspēku," piebilst hronists. Šajā kontekstā vārdi "noslēdza mieru ar šo karaspēku" jāsaprot kā "atpirka", nevis "kļuva par sabiedrotajiem".
Nu – agrāk vai vēlāk bija sagaidāms, ka vikingi mainīs taktiku un no uzbrukumiem Lielbritānijas piekrastē pāries uz cietokšņu veidošanu šeit, kas veicināja salas iedzīvotāju aplaupīšanu un kalpoja kā tramplīns tālākai ekspansijai (beigu beigās vikingi aizpeldēja līdz pat Ņūfaundlendai!) . Par sagūstīto Lundenvikas iedzīvotāju likteni hronisti nestāsta, taču šeit, kā saka, nav divu variantu – tie, kuriem neizdevās izbēgt, tika nogalināti.
Vikingi palika Lundenvicā līdz 885. gadam, kad pilsētu no viņiem atkaroja Veseksas karalis Alfrēds, kuru par viņa varoņdarbiem iesauca par "Lielo". "Viņa rokās pārgāja visi angļi, izņemot tos, kas bija dāņu pakļautībā," teikts hronikā.
Ceturtā nodaļa – Jaunā vecā Londona
Mirstība, redzi un baidies!
Kāda miesas maiņa ir šeit!
Padomā, cik daudz karalisko kaulu
Miegs šajā akmeņu kaudzē:
Šeit viņi gulēja bija valstības un zemes,
Kas tagad vēlas spēku, lai maisītu viņu rokas:
Kur no savas kanceles aizzīmogo ar putekļiem
Viņi sludina: "Lielumam nav uzticības.
Francis Beaumont. Par kapenēm Vestminsteras abatijā
Ludenburga
Karalis Alfrēds nolēma izmantot romiešu atstātos Londinium pilsētas mūrus. Romieši bija pamatīgi uzcēluši, un liela daļa mūra bija saglabājusies. Daudz vieglāk bija atjaunot nopostītos, nekā būvēt jaunus nocietinājumus, un kopumā no stratēģiskā viedokļa Londinium atrašanās vieta bija izdevīgāka, ne velti šeit apmetās ‑iebrucēji romieši. Tāpēc pilsētas kodols atgriezās Londonīnijā, un Lundenviku atjaunoja nelielā mērā, tikai kā tirgošanās vietu.
Atjaunoto Londīniju sauca par Ludenburgu, bet varbūt ir pienācis laiks aizmirst par vecajiem nosaukumiem un sākt saukt pilsētu ar tās pašreizējo nosaukumu, jo īpaši tāpēc, ka nosaukums "Ludenburga" ilgi neizdzīvoja.
Hronika vēsta, ka Ludenburga tika atdota eldormanam Etelredam. ‑Patiesībā sākotnēji Etelredam II, kas 879. gadā tika ievēlēts par Mercijas valdnieku, bija karaļa tituls, bet pēc Alfrēda Lielā valdnieka kundzības atzīšanas viņu sāka saukt par eldormanu (grāfu). Neraugoties uz to, ka normāņi likvidēja visas anglosakšu muižniecības privilēģijas (un arī pašu muižniecību), elfta tituls tika saglabāts un sāka lietot līdzīgā franku titula comte vietā. Kļuvis par Alfrēda vasali, Æthelreds apprecēja viņa meitu. Londonas nodošana znota rokās liecina, ka karalis Alfrēds šai pilsētai piešķīra lielu nozīmi.
Atjaunotā Londona nekļuva par karalistes galvaspilsētu, jo jau 871. gadā Alfrēds Lielais, uzreiz pēc stāšanās tronī, par galvaspilsētu pasludināja Vinčesteras pilsētu, tāpat kā romieši bija dibinājuši Londonu.
"Karaļa Alfrēda patiesība."
Atdzimusī Londona sāka dzīvot saskaņā ar karaļa Alfrēda likumiem, kas būtībā neatšķīrās no iepriekšējiem noteikumiem. "Tagad es, karalis Alfrēds, esmu savācis visus likumus un pavēlēju pārrakstīt daudzus no tiem, kurus ievērojuši mani priekšgājēji un kurus es esmu apstiprinājis," lasāms "Patiesības" (tā tradicionāli dēvēja kodeksu) ievadā, "un daudzus no tiem, kuri neguva manu apstiprinājumu, es esmu atmetis un ar savu gudro padomdevēju piekrišanu esmu pavēlējis grozīt. Es arī neesmu uzdrošinājies noteikt daudzus savus likumus, jo nav zināms, vai tie patiks tiem, kas nāks pēc mums."
Alfrēda (vai drīzāk viņa padomnieku, kas bija tieši iesaistīti kodeksa izstrādē) nopelns ir noteikumu detalizētāka izstrāde un likumu darbības jomas paplašināšana. Protams, baznīcai tika piešķirtas īpašas privilēģijas, un nodarījumi pret to tika sodīti bargāk nekā citi. Sodi par īpašuma bojāšanu kļuva vienoti, bet sodi par nodarījumiem pret personu tika sīkāk izstrādāti. "Ja ‑kāds ‑kādam izurbtu aci, lai viņš samaksā viņam sešdesmit šiliņus un sešus šiliņus, un sešdesmit pensus un trešdaļu pensa kā atlīdzību. Bet, ja acs paliek vietā, bet ar to neko nevar saskatīt, tad no šīs atlīdzības atskaita trešo daļu."
"King Alfred's Truth" sastāv no četrdesmit deviņiem ievadrakstiem un septiņdesmit septiņiem galvenajiem
