‑ziemeļaustrumos līdz pat Nortumbrijai, bet ‑dienvidrietumi atradās anglu un saksonu karaļa Edvarda rokās. Papildus sauszemes iebrukumiem no ziemeļiem Edvarda valdījumus apdraudēja arī jūras iebrukumi. Londona atradās starp diviem āmuriem, jo to varēja sasniegt gan kājām, gan ar laivu, taču jūras draudi bija lielāki. Tomēr sauszemes draudus nevarēja noliegt, jo ar Alfrēdu noslēgtajā līgumā dāņiem bija piešķirtas zemes uz austrumiem no Lī upes, kas mūsdienās ietek Temzē Londonas dienvidos.
Vēl Alfrēdam dzīvam esot, 892. gadā vikingi mēģināja ieņemt Londonu, taču tas neizdevās. Pilsēta bija labi nocietināta, un tās aizstāvju motivācija, kuri labi apzinājās, kas viņus sagaida sakāves gadījumā, bija ļoti augsta.
Londona 10. gadsimtā
Atmetīsim leģendas par Tristanu un Izoldu, dzejoļus par karali Artūru un pat (piedodiet mums visi klasiskās literatūras cienītāji!) Valtera Skota romānu Ivanhoe. Romantisms nav domāts mums, jo mums ir vajadzīga ideja, kas ir tuva realitātei.
Kad mēs dzirdam vārdus "mājas" un "mājās gatavots ēdiens", mūsu iztēle uzreiz atsauc atmiņā krāsniņas ar gardiem ēdiena gatavošanas aromātiem un mājīgi plaukstošu malku kamīnā… Lasciate ogni speranza, voi ch'entrate . Ne visos vai drīzāk reti kurā mājā bija tāda greznība kā krāsns. Krāsnij bija nepieciešama liela telpa, turklāt tā bija liela ne tikai pati par sevi, bet ap to bija jābūt arī sava veida "drošības zonai", lai uguns neizplatītos uz mēbelēm un visu māju (lielākā daļa māju bija koka). Kamīns? Nevajag būt smieklīgiem! Kamīns ir muižnieku izklaide, kuri var atļauties malku izšķērdēt, neapskatoties atpakaļ. Turklāt tas arī jāierīko plašā telpā, citādi pie pirmā ugunsgrēka nodegs visa māja. Kā sildījās aukstajā sezonā tie, kuriem nebija ne plīts, ne kamīna? Nekādā gadījumā! Viņi aizbēra visas spraugas, uzvilka visu, ko varēja apģērbt, un gāja gulēt blakus, sildīdami viens otru ar savu ķermeņu siltumu. Rodas jautājums – kā nabadzīgie cilvēki gatavoja ēdienu? Viņi to vispār negatavoja! Viņi ēda krodziņos vai ceļā, maizes ceptuvē nopērkot karstu, svaigi ceptu maizi, un ‑kaut kur blakus – gabaliņu gaļas, desas vai zivs. Bet varēja nopirkt pīrāgu ar pildījumu un nekur citur neiet. Ātrs ēdiens tika izgudrots nevis divdesmitajā gadsimtā, bet pirms daudziem gadsimtiem… Nu, ja svētkos vai ‑kādā citā nozīmīgā dienā vajadzēja pagatavot ‑kaut ko karstu, cilvēki lika sagatavotos produktus katlā vai katliņā un devās uz tuvāko maiznīcu, nebija tālu jāiet, jo maiznīcas stāvēja uz katra stūra. Par pieticīgu samaksu katlu ielika karstā krāsnī – tolaik tas bija standarta pakalpojums.
Lielo tirdzniecības pilsētu, tostarp Londonas, raksturīga iezīme bija plaši izplatītā pārtikas produktu aromatizētāju – dažādu garšvielu un piedevu – lietošana, kas lielākoties tika ievestas no tālienes un bija dārgas. Bet ko gan cilvēks sava prieka labad nedarītu, turklāt visas šīs piedevas ļoti palīdzēja gadījumos, kad ēdiens sāka "beigties" (šis Londonai raksturīgais izteiciens ir sinonīms vārdam "sabojāties"). Ja kāds nezina, pirmie elektriskie ledusskapji Londonā parādījās gandrīz vienlaicīgi ar Pirmā pasaules kara sākumu – bagātie oriģinālkrāti tos pasūtīja no Amerikas Savienotajām Valstīm.
Mūsdienās restorāni vilina klientus, apgalvojot, ka to ēdieni ir "gatavoti pēc senām, autentiskām receptēm", bet vai zinājāt, ka senatnē gaļai tika pievienota sāls? Gaļas ēdienus biežāk gatavoja no sālītas, nevis svaigas gaļas. Tāpēc atstāsim malā strīdus par seno autentiskumu… Un lūk, vēl viena lielo seno pilsētu kulinārijas iezīme – te liellopu gaļas vietā biežāk izmantoja teļa gaļu. Kāpēc? Tāpēc, ka teļus audzēt līdz pieauguša cilvēka augumam pilsētu šaurībā, izmantojot pirktās lopbarības barību, bija neizdevīgi.
Ir vispārzināms, ka konservus pirmo reizi izgatavoja Napoleona karu laikā, bet… Taču konservu prototips ir pastāvējis jau kopš neatminamiem laikiem, un tas tika pieminēts tikai nedaudz iepriekš. Pīrāgs ar pildījumu ir ne tikai ērtība, bet arī iespēja ilgāk saglabāt pildījumu maizes apvalkā. Dažreiz mīklas izstrādājumi kalpoja tikai kā apvalks un nekas cits. Augšējo garozu noņēma, pildījumu apēda, bet maizi izmeta, jo tā bija neēdama – apdegusi vai pārāk sausa.
Pilsētu mūri tika būvēti gadsimtiem ilgi, tāpēc viduslaiku pilsētas ne tik daudz paplašinājās, cik "blīvējās". Ne visi varēja atļauties dzīvot ārpus pilsētas mūriem, jo pat pilsētā ar mūriem un sargiem dzīvi nevarēja saukt par mierīgu. Bagātnieki varēja uzcelt nocietinātu rezidenci ‑kaut kur brīvā zemē un turēt sargus, zemnieki varēja apmesties ārpus mūra brīvās zemēs, bet lielākā daļa dzīvoja iekšienē, kur mājas burtiski turējās viena pie otras. Un gandrīz visas šīs mājas bija koka. Viena dzirkstele no krāsns varēja iznīcināt pilsētu.....
"[962. gadā] Londonā bija ļoti nāvējošs mēris un liels ugunsgrēks," vēsta hronists. – Svētā Pāvila katedrāle nodega, un tajā pašā gadā to sāka celt no jauna". "Nāvējošais mēris" bija mēris, ko uz salu atveda vai nu tirgotāji, vai vikingi. Tā bija atbalss pandēmijai, kas uzliesmoja 6. gadsimta otrajā pusē un tika saukta par "Justiniāna mēri", jo sākās Bizantijas imperatora Justiniāna I valdīšanas laikā. Divdesmit gadus vēlāk Londonā izcēlās vēl viens liels ugunsgrēks, taču saglabājušos dokumentos nav ziņu, ka būtu cietušas ‑kādas nozīmīgas ēkas. Var droši pieņemt, ka bez vietējiem ugunsgrēkiem tajos tālajos laikos nevarēja iztikt neviens ienaidnieka uzbrukums, jo aplenkuma laikā bija ierasts uz pilsētu šaut aizdedzinošas bultas, kas uzreiz aizņēma salmu jumtus vai vieglas koka konstrukcijas. Un vispār, kad senās hronikas runā par dāņiem, vārdi "izlaupīja" un "nodedzināja" parasti stāv kopā. Nedomājiet, ka vikingi bija īpaši nežēlīgi cilvēki. Pēc rakstura un uzvedības viņi neatšķīrās no tiem pašiem angļiem un sakšiem. Mājokļu dedzināšana bija iebiedējošs un ‑soda pasākums, kas spēcīgi iedarbojās uz civiliedzīvotājiem, mazinot vēlmi pretoties un pamudinot viņus maksāt izpirkuma maksu, tas ir viss.
Starp citu, Plantagenetu dinastijas karalis Ričards I, plašāk pazīstams kā Ričards Lauvas sirds, ir uzskatāms par ugunsdzēsības dienesta dibinātāju Londonā un visā Anglijā. Viņš 1189. gadā pavēlēja, ka ugunsgrēka gadījumā pie katras mājas jānovieto muca ar ūdeni, un lika saviem padotajiem palīdzēt kaimiņiem dzēst ugunsgrēkus.
978. gadā Londona uz īsu brīdi kļuva par karalistes galvaspilsētu. To bija noteicis karalis Etelreds II, iesaukts par Neprātīgo, kura valdīšanas sākums bija tajā gadā. Precīzāk, nevis pats desmit gadus vecais karalis, bet gan viņa māte, karaliene Elfrīta, kas darbojās kā regente sava nepilngadīgā dēla vietā. "Neprātīgais" – ļoti reti sastopama iesauka karalim, biežāk var sastapt "Trakais", taču tam Etelredam, kuru mēs pazīstam no hronikām, tā lieliski piestāvēja. Viņš bija nesaprātīgs – vieglprātīgs, tuvredzīgs un vājprātīgs. Londona palika galvaspilsēta līdz brīdim, kad Anglijā sāka valdīt dāņi – karalis Knuds, kurš troni ieņēma 1016. gadā, apmetās Vinčesterā.
Metropoles statuss ir ne tikai prestižs, bet arī spēcīgs stimuls attīstībai. Karaļa galms un ap to esošā muižniecība bija lielākie preču un pakalpojumu patērētāji (iespējams, nav nepieciešams tālāk attīstīt šo domu, jo tā jau ir skaidra).
Tas, ko tagad sauc par Londonas pilsētu, viduslaikos bija Londonas pilsēta, kuras platība bija mazāka par trim kvadrātkilometriem. Divpadsmitā gadsimta sākumā Londonā dzīvoja aptuveni astoņpadsmit tūkstoši cilvēku, bet tagad to ir vairāk nekā deviņi miljoni! Pilnīgi nesalīdzināmi skaitļi, vai ne?
Pilsēta tika sadalīta ‑rajonos, kurus vadīja vecākie: . Trīs reizes gadā, kā arī nepieciešamības
