Tu esi mana vājība. Jolanta Auziņa

Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Tu esi mana vājība - Jolanta Auziņa страница 1

Автор:
Жанр:
Серия:
Издательство:
Tu esi mana vājība - Jolanta Auziņa

Скачать книгу

      1. nodaļa: JAUNS PAZIŅA

      Zem migrācijas ēkas augstajām arkām atskanēja manu papēžu atsitiens uz aukstās marmora grīdas. Es tik spēcīgi saspiedu žokli, ka zobi no dusmām sakrustējās.

      Viņa galvā atbalsojās ierēdņa vārdi:

      – Pegovas kundze, lai pierādītu savu oficiālo statusu ASV, jums ir jāpierāda savi ienākumi ar oficiālu izziņu no darbavietas. Jūsu bankas izraksts nav pietiekams, mums nav iespējams pārbaudīt, vai tas nav aizdevums.

      – Neviens man nedos aizdevumu bez jūsu vēlamā sertifikāta. Es tagad esmu sarežģītā situācijā, saprotiet. Mana baleta trupa izjuka, bankrotēja, bet es nevaru atgriezties Krievijā. Ne tagad, ne tagad, ne manā kulminācijas brīdī. Visu mūžu esmu pavadījusi uzstājoties uz Ņujorkas skatuvēm.

      – Bet jūs taču uzstājāties Lielajā teātrī, kas ar to nav kārtībā? Maskava jūs gaida. Un tu tur atgriezīsies jau nākamajā mēnesī, ja nesaņemsi darbu ar noteikta līmeņa oficiāliem ienākumiem.

      – Kur es varu doties bez zaļās kartes? Fast ‑food? Uzkoptuve?

      – Jūs tērējat manu laiku, atstājiet biroju. Jums ir 20 dienas līdz deportācijai. Iesaku jums nopirkt biļetes iepriekš. Nākamais.

      Dusmas manī uzvirmoja kā kvēlojošs lavas ezers. Man gribējās nosmacēt to trūcīgo pendvejiešu blēdi ar plānām, mitrām lūpām un bēguļojošām acīm.

      "Domājot, ka viņi ir pasaules kungi, jūs, suņu dēli… Jūs visi esat tikai nožēlojami piedzīvojumu meklētāji un zagļi, tādi jūs arī esat."

      Man, grāfa mazmeitai Irinai Pegovai, bija riebums, līdz pat drebēšanai, ka mani pazemo un pazemo šīs bļaustīšanās priekšā. Es esmu cilvēks ar augstāko izglītību un milzīgu pieredzi, kas ir bijusi Lielā teātra aktrise, un esmu spiesta mētāties pa valsts slieksni, lai iegūtu iespēju strādāt Amerikā.

      "Tā es neiedomājos savu dzīvi Jaunajā pasaulē… Šeit nav gaismas, viss ir tumsā…".

      Tikai atmiņas par pateicīgās publikas aplausiem lika man izelpot.

      "Es esmu gudrs, es izdomāšu, kā no tā izkļūt… Es vienmēr esmu spējis to izdarīt, un es to izdarīšu arī tagad."

      Šajās drūmajās, bet apņēmības pilnajās domās es nonācu sporta zālē, tikai ikdienas treniņi dienas laikā un priekšnesumi vakarā mani iepriecināja. Dzīves jēgu vienmēr biju saskatījusi savā darbā, tas bija viegli, jo ar baletu nodarbojos kopš trīs gadu vecuma. Es vēl pat runāt neprotēju, bet jau taisīju špagatu.

      Istabā bija kluss un vēss, mans tievais, lokanais ķermenis atspoguļojās daudzajos spoguļos. Tie auksti raudzījās uz mani, izceļot manus trūkumus, mudinot mani strādāt pie sevis.

      Es ieslēdzu mūziku un iesildos, man patīk tā sajūta, ka no treniņa muskuļos jūtamas nelielas sāpes. Cilvēki tik ļoti cildina seksa baudu, bet man deja ir daudz labāka par seksu. Man nav vajadzīgs partneris, lai gūtu debešķīgu baudu, es varu aizvest sevi līdz septītajām debesīm.

      Mūzika pastiprinājās, un es sajutu ritmu, līdzīgu sirdsdarbībai, bet mana sirds pukstēja arvien straujāk. Precīzas, precīzas kustības, kas pilnveidotas ilggadēju treniņu rezultātā. Caur artērijām plūda asinis, uzlādējot manas šūnas ar enerģiju, es biju kā enerģijas plankums. Lēciens, piezemēšanās, vēl lielāks lēciens, atpakaļ uz zemes.

      "Kāpēc es neesmu putns?" – Es skumji nodomāju.

      Bet šīs sekundes gaisā man deva lidojuma, bezsvara, bezgalības sajūtu. Pēkšņa skaļa skaņa mani pārsteidza, un es neveiksmīgi piezemējos, savainojot potīti.

      – Velns, man žēl… Vai ar tevi viss kārtībā? – No ēnas aiz izejas arkas atskanēja klusa vīrieša balss. – Man viss kārtībā… Man šķiet, ka es savainoju kāju, – es teicu, cenšoties saglabāt savaldību, lai gan gribējās tam neveiklajam muļķim aizrādīt.

      Es redzu, ka ‑kaut kas notiek, bet neredzu cilvēku, ar kuru runāju.

      – Atvainojos… Man šķiet, ka man vajadzīga tava palīdzība," viņa balsī bija jūtams apmulsums un nožēla.

      – Jā, protams… Kas notiek? – klibojot izejas virzienā, ieskatoties tumsā.

      Gaismas strēme atklāj bālu, liesu seju, ko klāj biezas rugainas rugājiņas, un pār asiem vaigu kauliem spoži mirgo zilganas acis. Tumšās uzacis sāpīgi sasprindzinājās, izceļot dziļu grumbu starp tām.

      – Lūdzu, palīdziet man… Man krita kruķis… Es nevaru to izdarīt pats… Vēlreiz atvainojos, – es redzu, cik neērti viņam ir par nelaimi, un mazliet mīkstinos.

      – Viss kārtībā," es pasniedzu vīrietim savu kruķi, pārlaidu skatienu pār viņa izliekto, lieso figūru.

      – Miopātija," viņš saka, pamanījis manu skatienu.

      – Atvainojiet, tas nav mana lieta," man kļūst neērti.

      (piezīme) Miopātijas ir muskuļu slimības, ko izraisa muskuļu šķiedru kontraktilitātes traucējumi, kas izpaužas ar muskuļu vājumu, samazinātu aktīvo kustību apjomu, pazeminātu tonusu, atrofiju.

      – Tas ir muskuļu vājums, es nevaru ilgi stāvēt kājās. Parasti es pārvietojos ratiņkrēslā, bet ‑kāds nolēma, ka cilvēks ar invaliditāti uz deju zāli neiet. Es esmu Henrijs.

      – Es esmu Irina, ļoti patīkami iepazīties," es pasniedzu roku, bet svešinieks turas pie saviem kruķiem un apmulsis skatās uz manu plaukstu.

      – Atvainojos, – es neveikli aizliku roku aiz muguras.

      – Tāpēc cilvēkiem nepatīk invalīdi, viņu klātbūtnē daudzi cilvēki jūtas kā idioti......

      – Tieši tā, – viņa reakcija ļāva man mazliet atslābināties. – Neesmu tevi šeit redzējis agrāk…

      – Kā redzat, es vairs nedejošu," viņš izpleta rokas, nedaudz balstoties uz kruķiem.

      – Tu esi dejotājs!? – Es izplūdu šos vārdus pārāk skaļi, bez aizvainojuma un smieklīgi.

      – Neizskatās daudz, vai ne?

      – Vienkārši…" Es vilcinājos, nezinādams, ko teikt.

      – Es saslimu pirms četriem gadiem… Šodien es atnācu pēc saviem dokumentiem, man tie vajadzīgi, lai pieteiktos pabalstiem. Es nevarēju sevi piespiest nākt šurp, tas ir pārāk…

      – Vai tas sāp?

      – Ak… Vai jūs mani saprotat?

      – Protams… Dejas man ir viss.....

      – Tas nav labi, mīļā meitene… Es ceru, ka tavā dzīvē nekad nenāks brīdis, kad visi tavi plāni un sapņi vienā mirklī sabruks.

      – Tas jau ir šeit… Mani deportē, atlicis mazāk nekā mēnesis," vārdi izsprāga no manas muļķīgās mutes.

      – Ak, es jums līdzjūtos… Vai neko nevar darīt? Jūs esat tik talantīgs. Ne, ka es skatos.

      – Migrācijas dienestam tas ir vienalga, viņi vienkārši vēlas saņemt papīru......

      – No darba?

      – Jā, vai vēl viens iemesls, kāpēc es turpinu šeit palikt…

Скачать книгу